“Šinkokinvakašū” (1205) jeb plaši pazīstams saīsinājuma formā “Šinkokinšū” (新古今集, Shinkokinshū) ir dzejoļu krājums, kas sastāv no aptuveni 2000 vakām (和歌, waka; dzejas forma) to standarta formā – 31 zilbe.

Krājums tika sastādīts 13. gs. pirmajās divās dekādēs un bija astotā no divdesmit vienas Japānas klasiskās dzejas antoloģijām, kuru izveidi pasūtīja imperators, sākot ar pirmo krājumu “Kokinšū” (古今集,  Kokinshū) 905. gadā un beidzot ar pēdējo – “Šinšokukokinšū” 1439. gadā. Tās nosaukums “Jaunais senās un modernās dzejas krājums” jeb “Jaunais Kokinšū” norāda, ka tā tika veidota kā “Kokinšū” turpinājums, tomēr 300 gadus vēlāk veidotajā “Šinkokinšū” iekļauto tēmu spektrs ir plašāks nekā “Kokinšū”. Darbā ievietoti arī dzejoļi, kuri no “Kokinšū” krājuma bija izslēgti, tāpat atrodama lielāka daudzveidība to stilā. Sekojot “Kokinšū” piemēram, “Šinkokinšū” ir divi ievadraksti – viens no ķīniešu valodas pārņemtajā kanbun (漢文, kanbun) rakstībā, bet otrs – japāņu izveidotajā kanas rakstībā. Dzejoļi sadalīti 20 sējumos atbilstoši tēmām. No divdesmit sējumiem pirmie divi veltīti pavasarim, trešais – vasarai, ceturtais un piektais – rudenim, sestais – ziemai, septītais – apsveikumiem, astotais – sērām, devītais – par šķiršanos, desmitais – ceļojumiem, no 11. līdz 16. – mīlestībai, no 17. līdz 19. – daudzveidīgas tēmas, 20. – sintoistu un budistu dzeja. Kvantitatīvi uzsvars likts uz dzeju par četriem gadalaikiem un mīlestību, tomēr dzejā par dažādām tēmām iekļauti darbi ar plašāku saturu nekā iepriekšējos krājumos. Atšķirībā no “Kokinšū”, no “Šinkokinšū” ir izņemti visi dzejoļi, kas neatbilst 31 zilbes formātam, piemēram, haikas (俳諧, haikai), kā arī anagrammas. Dzejoļi viena sējuma ietvaros iekļauti hronoloģiskā secībā, piemēram, no viena gadalaika sākuma līdz beigām, vai arī no mīlestības aizsākumiem un attīstības līdz tās norietam.