Akcijas mērķis bija pievērst vietējās un starptautiskās sabiedrības uzmanību nelikumīgajiem apstākļiem, kādos Baltijas valstis tika pievienotas Padomju Sociālistisko Valstu Savienībai (PSRS), akcentējot 23.08.1939. noslēgtā Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma (Molotova–Ribentropa pakta) izšķirošo nozīmi turpmākajā Baltijas okupācijā un aneksijā 1940. gadā. Cauri visām trim Baltijas valstīm dzīvā ķēdē sastājās miljoniem cilvēku. Tas bija arī uzskatāms apliecinājums starptautiskajai sabiedrībai, ka idejām par Baltijas valstu neatkarību ir plašs tautas atbalsts. Akcija tika īstenota, cieši sadarbojoties Baltijas tautu kustībām, un ir viens no spilgtākajiem Baltijas tautu un to pārstāvošo organizāciju sadarbības piemēriem. Baltijas ceļam bija plaša starptautiska rezonanse un tas deva spēcīgu impulsu turpmākajiem notikumiem Eiropā, kas noveda pie vairāku Eiropas valstu komunistisko režīmu sabrukuma.

1988. gadā dibinātās Baltijas tautu kustības 1989. gada pirmajā pusē aktualizēja Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas jautājumu (Latvijā – 31.05. LTF Domes valde, aicinot LTF grupās un nodaļās apspriest Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanas jautājumu). Tas bija būtisks pagrieziena punkts Baltijas tautu kustību darbībā, kā prioritāru izvirzot valstiskās neatkarības jautājumu. Apzinoties, ka nepieciešama šī jautājuma plaša, t. sk. starptautiska, izskaidrošana, Baltijas tautu kustības kopīgi meklēja ceļus, kā Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas jautājumu aktualizēt arī starptautiski. Par akcijas rīkošanas datumu apzināti tika izvēlēts 23.08. – PSRS un Vācijas noslēgtā neuzbrukšanas līguma 50. gadadiena. Akcijas sekmīga īstenošana ļāva demonstrēt Baltijas tautu vienotību neatkarības atjaunošanas jautājumā.

Baltijas tautu kustību sadarbības veicināšanai izveidotās Baltijas Padomes sanāksmē 15.07.1989. Pērnavā (Igaunija) ideju par dzīvas ķēdes izveidi piedāvāja Igaunijas Tautas Frontes priekšsēdētājs Edgars Savisārs (Edgar Savisaar). Šajā sanāksmē LTF pārstāvēja Ivars Godmanis, Dainis Īvāns, Valentīna Zeile, Arnolds Klotiņš un Jānis Lucāns. Igaunijas Tautas Fronti sanāksmē bez E. Savisāra pārstāvēja Killo Arjakass (Küllo Arjakas), Arvo Junti (Arvo Junti), Marts Tarmaks (Mart Tarmak), Reins Veidemans (Rein Veidemann), Lietuvas Tautas kustību “Sajūdis” – Broņus Kuzmicks (Bronius Kuzmickas), Romualds Ozols (Romualdas Ozolas), Virgīlijs Čepaitis (Virgilijus Čepaitis). Nākamajā Baltijas Padomes sēdē (12.08. Cēsīs) puses vienojās par akcijas norisi, Igaunijas delegācija iepazīstināja ar Baltijas Padomes kopīgā paziņojuma pasaules tautām sagatavoto tekstu. LTF kā atbildīgo par pasākumu izvirzīja LTF Domes atbildīgo sekretāri Sandru Kalnieti. Galvenais rīkotāju izaicinājums bija nodrošināt cilvēku ķēdes nepārtrauktību cauri visai Baltijas valstu teritorijai vairāk nekā 600 kilometru garumā. Tas izdevās, pateicoties pasākuma labai plānošanai, rīkotāju organizētībai un sabiedrības plašajai atsaucībai. Cilvēki uz akciju ieradās organizēti, īpaši no attālākiem rajoniem, kā arī stihiski, atsaucoties LTF aicinājumam, kas tika izplatīts dažādos medijos. 23.08.1989. no pulksten 19.00 līdz 19.15 cilvēki sadevās rokās dzīvā ķēdē, simboliski demonstrējot vienotību un apņēmību Baltijas valstu valstiskās neatkarības atjaunošanas jautājumā. Baltijas Padome publiskoja 12.08. apstiprināto dokumentu “Vēršanās pie pasaules tautām”, kurā tika uzsvērts, ka “Baltijas ceļš ir parlamentārs ceļš miermīlīgai Baltijas valstu valstiskuma atjaunošanai”.

Organizatori pieļāva, ka iespējama pretdarbība un provokācijas no PSRS armijas, Valsts Drošības komitejas vai citu neatkarības pretinieku puses. Latvijas teritorijā kā vienīgā būtiskā pretdarbība pasākuma norisē bija Latvijas Komunistiskās partijas pēkšņais atteikums Baltijas ceļa koordināciju veikt radio tiešraides režīmā. Tomēr pasākuma dalībnieku skaits pārspēja visas prognozes, un, lai arī precīzu dalībnieku skaitu nav iespējams noteikt, tas, iespējams, pārsniedza 2 miljonus. LTF plānojot pasākumu cerēja piesaistīt vismaz 250 000 dalībniekus, taču to skaits no Latvijas visticamāk sasniedza vai pārsniedza 500 000. Dalībnieku skaits no Igaunijas dažādos avotos tiek minēts 300 000 līdz 700 000, bet no Lietuvas – no 500 000 līdz miljonam. Publiskas atbalsta akcijas tika rīkotas arī ārpus Baltijas, gan Rietumos, kur tās organizēja Baltijas diaspora, gan arī PSRS, tostarp arī Maskavā.

Baltijas ceļš apliecināja, ka Baltijas valstu neatkarības idejai Baltijas sabiedrībā ir ļoti plašs atbalsts. Ļoti būtiska bija neatkarības atjaunošanas idejas starptautiska komunikācija, akcentējot Baltijas pievienošanas PSRS nelikumību un iesāktā neatkarības atjaunošanas procesa miermīlīgo raksturu. Jau nākamajā dienā pēc Baltijas ceļa vairākos vadošos Rietumu medijos tika atspoguļoti Baltijas ceļa notikumi, skaidrojot 23.08.1939. vēsturisko kontekstu un uzsverot lielo dalībnieku skaitu. Baltijas ceļam bija plaša starptautiska rezonanse, arī ģeopolitiskā nozīmē. Tas iedrošināja vairākas Eiropas tautas atbrīvoties no komunistiskajiem režīmiem, deva būtisku impulsu vācu tautas atkalapvienošanai vienā valstī  – dažus mēnešus pēc Baltijas ceļa krita Berlīnes mūris. Pēc Baltijas ceļa vēl vairāk saasinājās Baltijas valstu tautas kustību un PSRS centrālās varas attiecības, jo PSRS centrālā vara turpināja kategoriski noraidīt iespēju pieļaut Baltijas valstu izstāšanos no PSRS. Latvijā Baltijas ceļš veicināja Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) vājināšanos un šķelšanos, jo virkne LKP līderu izšķīrās par atbalstu Latvijas neatkarības idejai. Tas palīdzēja LTF ne tikai uzvarēt Augstākās padomes (AP) vēlēšanās (03.1990.), bet jaunievēlētajai AP ar pietiekošu balsu skaitu nobalsot par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu (04.05.1990.). 2009. gadā Baltijas ceļš tika iekļauts Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā.

1988. gadā komponista Borisa Rezņika sacerētā dziesma (Valda Pavlovska teksts) “Baltijai” (lietuviešu Bunda jau Baltija, igauņu Ärgake Baltimaad) 1989. gadā kļuva par Baltijas ceļa muzikālo simbolu. Dziesmas tekstu solisti dziedāja latviešu, lietuviešu un igauņu valodā, un tas simbolizēja Baltijas tautu vienotību.