Baltijas tautu kustību sadarbības veicināšanai izveidotās Baltijas Padomes sanāksmē 15.07.1989. Pērnavā (Igaunija) ideju par dzīvas ķēdes izveidi piedāvāja Igaunijas Tautas Frontes priekšsēdētājs Edgars Savisārs (Edgar Savisaar). Šajā sanāksmē LTF pārstāvēja Ivars Godmanis, Dainis Īvāns, Valentīna Zeile, Arnolds Klotiņš un Jānis Lucāns. Igaunijas Tautas Fronti sanāksmē bez E. Savisāra pārstāvēja Killo Arjakass (Küllo Arjakas), Arvo Junti (Arvo Junti), Marts Tarmaks (Mart Tarmak), Reins Veidemans (Rein Veidemann), Lietuvas Tautas kustību “Sajūdis” – Broņus Kuzmicks (Bronius Kuzmickas), Romualds Ozols (Romualdas Ozolas), Virgīlijs Čepaitis (Virgilijus Čepaitis). Nākamajā Baltijas Padomes sēdē (12.08. Cēsīs) puses vienojās par akcijas norisi, Igaunijas delegācija iepazīstināja ar Baltijas Padomes kopīgā paziņojuma pasaules tautām sagatavoto tekstu. LTF kā atbildīgo par pasākumu izvirzīja LTF Domes atbildīgo sekretāri Sandru Kalnieti. Galvenais rīkotāju izaicinājums bija nodrošināt cilvēku ķēdes nepārtrauktību cauri visai Baltijas valstu teritorijai vairāk nekā 600 kilometru garumā. Tas izdevās, pateicoties pasākuma labai plānošanai, rīkotāju organizētībai un sabiedrības plašajai atsaucībai. Cilvēki uz akciju ieradās organizēti, īpaši no attālākiem rajoniem, kā arī stihiski, atsaucoties LTF aicinājumam, kas tika izplatīts dažādos medijos. 23.08.1989. no pulksten 19.00 līdz 19.15 cilvēki sadevās rokās dzīvā ķēdē, simboliski demonstrējot vienotību un apņēmību Baltijas valstu valstiskās neatkarības atjaunošanas jautājumā. Baltijas Padome publiskoja 12.08. apstiprināto dokumentu “Vēršanās pie pasaules tautām”, kurā tika uzsvērts, ka “Baltijas ceļš ir parlamentārs ceļš miermīlīgai Baltijas valstu valstiskuma atjaunošanai”.
Organizatori pieļāva, ka iespējama pretdarbība un provokācijas no PSRS armijas, Valsts Drošības komitejas vai citu neatkarības pretinieku puses. Latvijas teritorijā kā vienīgā būtiskā pretdarbība pasākuma norisē bija Latvijas Komunistiskās partijas pēkšņais atteikums Baltijas ceļa koordināciju veikt radio tiešraides režīmā. Tomēr pasākuma dalībnieku skaits pārspēja visas prognozes, un, lai arī precīzu dalībnieku skaitu nav iespējams noteikt, tas, iespējams, pārsniedza 2 miljonus. LTF plānojot pasākumu cerēja piesaistīt vismaz 250 000 dalībniekus, taču to skaits no Latvijas visticamāk sasniedza vai pārsniedza 500 000. Dalībnieku skaits no Igaunijas dažādos avotos tiek minēts 300 000 līdz 700 000, bet no Lietuvas – no 500 000 līdz miljonam. Publiskas atbalsta akcijas tika rīkotas arī ārpus Baltijas, gan Rietumos, kur tās organizēja Baltijas diaspora, gan arī PSRS, tostarp arī Maskavā.
Akcija “Baltijas ceļš”. Latvijas un Lietuvas robeža. 23.08.1989.
Fotogrāfs Imants Prēdelis.