Fagota korpusā gaisa stabu iesvārsta ar dubultmēlītes palīdzību. Tam visbiežāk ir kļavas koka korpuss ar iekšēju konusveida kanālu. Korpusā iekonstruēta vārstu sistēma, dubultmēlīte piestiprināta pie metāla pievadcaurulītes.

Fagots pakāpeniski izveidojies no viduslaiku dubultmēlīšu instrumentu – šalmeju un pommeru saimes. 16. gs. pirmajā pusē pommeru dzimtas basa instruments – bombarda – tika saliekts burta U formā, skaņa kļuva maigāka un instruments ieguva nosaukumu “dulčiāns” (no itāļu dolce ‘maigi’). Instrumentam pilnveidojoties, tas 17. un 18. gs. mijā jau figurē ar nosaukumu “fagots”. 1834. gadā vācu mūzikas instrumentu meistars Johans Adams Hekels (Johann Adam Heckel) un fagotists, komponists un mūzikas instrumentu būvētājs Karls Almenrēders (Carl Almenräder) izveidoja fagotam jauna tipa vārstu mehānismu (vācu sistēma). 19. gs. pirmajā pusē tika radīts arī franču modelis (firma Buffet), kas kopš 20. gs. pamazām izzūd no muzicēšanas prakses.

Partitūrās fagota partiju raksta dabiskajā skanējumā; to pieraksta basa un tenora atslēgā, bet augšējās skaņas – arī vijoles atslēgā. Diapazons: B¹-es²(f²). No fagotu saimes orķestrī vēl izmanto kontrfagotu. Tas skan oktāvu zemāk par rakstīto. Kopš 18. gs. fagotu lieto par solo, ansambļa un orķestra instrumentu. Simfoniskajā orķestrī ir no viena līdz četriem fagotiem un viens kontrfagots. Fagota tehniskās un mākslinieciskās iespējas ir ļoti plašas – no virtuozām staccato, legato pasāžām un dažādiem lēcieniem līdz maigai kantilēnai. Fagota spēles un apmācības izplatību ierobežo kvalitatīvu instrumentu augstās cenas un mēlīšu pagatavošanas sarežģītība.

Nozīmīgākie skaņdarbi fagotam: itāļu komponistu Antonio Vivaldi (Antonio Lucio Vivaldi) koncerti fagotam ar orķestri (kopumā 37), Džoakino Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) Koncerts fagotam ar orķestri (1845), Nino Rota (Nino Rota) Koncerts fagotam ar orķestri (1974–1975), austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) Koncerts fagotam ar orķestri Sibemol mažorā (KV 191, 1774), vācu komponista Kārļa Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) Koncerts fagotam ar orķestri op. 75 (1811), angļu komponista Edvarda Elgara (Sir Edward William Elgar, 1st Baronet) “Romance fagotam un orķestrim op. 62” (Romance for bassoon and orchestra, 1910), franču komponista Kamila Sensānsa (Charles Camille Saint-Saëns) “Sonāte fagotam un klavierēm op. 168” (Sonate pour basson et piano, 1921).

Ievērojamākie 20. gs. otrās puses un 21. gs. fagotisti pasaulē: vācu – Klauss Tunemans (Klaus Thunemann), Štefans Šveigerts (Stefan Schweigert), norvēģu – Dags Jensens (Dag Jensen), horvātu – Milans Turkovičs (Milan Turkovič), krievu – Valērijs Popovs (Валерий Сергеевич Попов), itāļu – Serdžo Adzolini (Sergio Azzolini), urugvajiešu – Gustavo Nunjess (Gustavo Núñez).