Viens no romāna “Mērnieku laiki” (1879) autoriem (kopā ar brāli Matīsu Kaudzīti).

Reinis Kaudzīte izglītību ieguva pašmācības ceļā.

17 gadu vecumā apguvis dreimaņa amatu, R. Kaudzīte pelnīja iztiku, izgatavojot un tirgojot vērpjamos ratiņus. 1867. gadā viņš kļuva par Kalna Kaibēnu saimnieku, kur palika līdz 1904. gadam, un 1868. gadā, izturot skolotāja pārbaudījumus, kļuva par skolotāju Kalna Kaibēnu pagastskolā (vēlāk Ogrēnu skolā), kur pasniedza ģeogrāfiju un ticības mācību. Turpmākajos gados R. Kaudzīte līdztekus skolotāja darbam strādāja dažādos pagasta pašvaldības amatos (bija viens no pagasta vietniekiem, Cēsu apriņķa karaklausības komisijas loceklis, Vecpiebalgas baznīcas valdes loceklis u. c.), bija arī Vecpiebalgas pagasta vecākais. Viņš aktīvi piedalījās dažādu biedrību aktivitātēs, Vecpiebalgas literātu pulciņā “Ķirps”, 1883. gadā bija Vidzemes lauku biedrību delegācijas loceklis Pēterburgā.

1873. gadā laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” publicēts fragments no topošā R. un M. Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” (“Mūsu lūdzēji” – Ķenča lūgšana), savukārt romāns izdots 1879. gadā. Tas ir pirmais reālistiskais romāns latviešu literatūrā, kurā, attēlojot zemes mērīšanas darbus Vidzemē 19. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā, sniegts kultūrvēsturiski nozīmīgs latviešu lauku sabiedrības portretējums, atklāti konflikti un problēmas pārejas laikmetā no tradicionāli patriarhālās uz moderno sabiedrību, nostiprināti mākslinieciski un psiholoģiski spilgti literārie tipi. Romāns izpelnījās plašu rezonansi, izraisot gan atzinīgus, gan kritiskus vērtējumus, tika apbalvots ar Latviešu literārās biedrības godalgu, tā fragmenti drīz pēc romāna iznākšanas tika tulkoti krievu un vācu valodā.

Laikā no 1882. līdz 1886. gadam R. Kaudzīte strādāja pie nepabeigtā satīriskā romāna “Izjurieši” (publicēts pēc autora nāves 1928. gadā), kurā apkopotas kariķētas ainas no malēniešu sadzīves, uzsverot pagrimumu, tumsonību, māņticību un morāles krīzi. Romānā skartas dažādas tēmas, piemēram, tiesas ierēdņu patvaļa, zemnieku un muižas attiecības, pagasta pašvaldību problēmas. Tematiskās ievirzes ziņā šis darbs ir radniecīgs “Mērnieku laikiem”, taču groteska un naturālisms vides un personu attēlojumā tajā novesti līdz konsekvencei. R. Kaudzīte sacerējis arī atsevišķus īsprozas darbus – stāstus “Dzīves aina” un “Malienas dabas stāsti”.

R. Kaudzīte sacerējis ap 900 aforismu un uzskatāms par aforisma žanra izveidotāju latviešu literatūrā. Viņa aforismi apkopoti M. un R. Kaudzīšu kopotu rakstu “Vija” ceturtajā burtnīcā, tiem raksturīgs kritisks un nereti pesimistisks skatījums uz dzīvi, uzsverot indivīda iekšējās neatkarības nozīmi, kā arī ētisku jautājumu izvirzīšana priekšplānā. Aforismos akcentēts individuālisms un sekulārs racionālisms. Aforismi galvenokārt sacerēti lakoniskā formā, dažkārt tie ir stilistiski tuvi tautas sakāmvārdiem un parunām, atsevišķos gadījumos atziņas formulētas ritmizētā valodā.

Kopā ar M. Kaudzīti publicējis ceļojumu aprakstus, kas balstīti abu pieredzējumos ceļojumos Eiropā un Krievijā no 1879. līdz 1903. gadam. Ceļojumu apraksti publicēti 19. gs. 80. gados laikrakstā “Baltijas Vēstnesis”, tajos vēstīts par braucieniem Krievijas impērijā (t. sk. Igaunijā un Somijā), kā arī Vācijā, Austrijā, Šveicē, Nīderlandē, Beļģijā, Francijā un Itālijā.

R. Kaudzīte publicējis rakstus dažādos latviešu laikrakstos (“Baltijas Vēstnesī”, “Balsī”, “Rīgas Avīzē”, “Dzimtenes Vēstnesī” u. c.) kopš 1871. gada. Viņa publicistiskajos rakstos iztirzāts plašs tēmu loks, arī latviešu valodas līdzvērtība vācu valodai izglītībā un citās dzīves jomās, saimnieciskas un sabiedriskas problēmas, pedagoģiski jautājumi. R. Kaudzītes apcerējumiem raksturīga kritiski vērtējoša ievirze, racionālisma uzskati, skepse pret oficiālo baznīcu. Viņš rakstījis arī par laikraksta “Pēterburgas Avīzes” vēsturi un Jura Alunāna dzīvi (1901, 1902), nepublicēts palicis R. Kaudzītes apcerējums par latviešu rakstniecības vēsturi. Atšķirībā no M. Kaudzītes, R. Kaudzīte nav aktīvi darbojies literatūras kritikā.

R. Kaudzīte sarakstījis vairākas skolu mācību grāmatas: “Bībeles stāsti tautas skolām” (1880), “Garīgs skolas draugs” (1880), “Ģeogrāfija tautas skolām” (1882). Viņš piedalījies arī M. Kaudzītes un Stērstu Andreja skolu lasāmgrāmatas “Sēta un skola” (I–III, 1882–1884) sastādīšanā.

1929. gadā Vecpiebalgas Kalna Kaibēnos ierīkots brāļu Kaudzīšu memoriālais muzejs. 1934. gadā Vecpiebalgā atklāts tēlnieka Burkarda Dzeņa veidots piemineklis brāļiem Kaudzītēm, savukārt 1987. gadā pie Vecpiebalgas Kultūras nama atklāts tēlnieces Marijas Eņģeles veidots piemineklis brāļiem Kaudzītēm. 1998. gadā brāļiem Kaudzītēm veltīts piemiņas akmens atklāts Saulesdārzā Rīgā.