Ar politisko līdzdalību apzīmē darbības, kuras veic ierindas indivīdi un to grupas, lai panāktu vai ietekmētu politiskus lēmumus.

Saskaņā ar politikas zinātnes klasiķa Deivida Īstona (David Easton) definīciju, politika ir varā balstītā labumu piešķiršana un sadalīšana sabiedrībā (authoritative allocation of values in a society), tāpēc politisko rīcību iespējams skaidrot arī kā rīcību, kas ir vērsta uz sabiedrībai nozīmīgu materiālu un nemateriālu resursu, labumu un tiesību piešķiršanas un sadalīšanas ietekmēšanu. Šajā perspektīvā, pētot politisko līdzdalību, tiek analizētas konkrētas darbības, nevis attieksmes (piemēram, dalība protestos, nevis neuzticēšanās politiskajai sistēmai vai kādai institūcijai), kuras īsteno politiskām elitēm nepiederošie indivīdi un grupas (piemēram, vēlētāju balsošana parlamenta vēlēšanās, nevis deputāta balsošana par likumprojektu), lai ietekmētu (piemēram, mainītu vai saglabātu) politiskos lēmumus (kurus pieņem visu līmeņu un veidu politiskās varas institūcijas). Tradicionāli politiskās līdzdalības pētniecībā izzināja dalību vēlēšanās, referendumos, iestāšanos un darbošanos partijās un nevalstiskajās organizācijās, kā arī dalību dažādu veidu protestos.

Politiskajai līdzdalībai var būt dažādi mērķi un uzdevumi atkarībā no ietekmēšanas gaidāmā vai vēlamā rezultāta un no cilvēku motivācijas iesaistīties līdzdalībā. Piemēram, parlamenta vēlēšanu laikā balsstiesīgie valsts iedzīvotāji tiešā veidā nosaka likumdevējvaras institūcijas sastāvu. Arī tautas balsošanas jeb referenduma gadījumā balsstiesīgie iedzīvotāji pieņem lēmumu, kas parasti stājas spēkā bez jebkādas citas institūcijas piekrišanas. Citos gadījumos, piemēram, individuāli kontaktējoties ar politiķiem vai amatpersonām vai parakstot petīciju, ierindas indivīdi vēršas pie politiskās varas īstenotājiem ar lūgumu vai prasību pieņemt vai pārskatīt kādu lēmumu. Šādās situācijās lūguma vai prasības adresātiem ir iespējas izpildīt iesniedzēju gribu vai arī to noraidīt. Dažu valstu, tai skaitā Latvijas, likumdošana paredz iespēju iesniegt likumprojektu parlamenta izskatīšanai, un, ja šāda iniciatīva sabiedrībā gūst pietiekamu atbalstu (noteiktu parakstu skaitu), tās izskatīšana pēc būtības kļūst par parlamenta pienākumu. Ja sabiedrībā vai kādā tās daļā pastāv neapmierinātība ar esošo stāvokli vai kādu nesen pieņemto politisko lēmumu, neapmierinātie var apvienoties dalībai protesta akcijās, tādās kā mītiņi, demonstrācijas, boikoti, streiki, ēku, ceļu un citu objektu ieņemšana vai bloķēšana, dažādi nepakļaušanās pasākumi, kā arī grautiņi vai citu veidu vardarbīgi protesti. Šajos gadījumos par mērķi kļūst ne tikai vēlamā stāvokļa panākšana, bet arī neapmierinātības un politisko prasību publiska paušana, lai pievērstu ne tikai profesionālo politiķu un amatpersonu, bet arī sabiedrības uzmanību neapmierinātības cēloņiem un to skartajām sabiedrības aprindām. Tāpat cilvēki var praktizēt politisko līdzdalību, apvienojoties politiskajās partijās un nevalstiskajās organizācijās, piedaloties priekšvēlēšanu kampaņu organizēšanā vai iestājoties par noteiktu politisku lēmumu (piemēram, likumu) pieņemšanu vai mainīšanu. Tāpat politisko iniciatīvu vai organizāciju var atbalstīt ar finansiāliem ziedojumiem. Kandidēšana uz kādu vēlētu amatu arī ir uzskatāma par politiskās līdzdalības veidu.

Politiskās līdzdalības pamatīstenotāji var būt atsevišķi indivīdi un to grupas, ieskaitot apvienības un organizācijas, kā arī mazas un neformālas grupas. Individuāli parasti tiek praktizēti tādi politiskās līdzdalības veidi kā balsošana, kontaktēšanās ar politiķiem un amatpersonām, petīcijas parakstīšana un ziedošana, kā arī politiskās simbolikas nēsāšana un demonstrēšana. Grupās parasti notiek darbošanās apvienībās un organizācijās, dalība priekšvēlēšanu kampaņās un dažādu veidu kolektīvos protestos. Politiskās līdzdalības objekts ietver politisko lēmumu pieņēmējus ‒ gan konkrētus cilvēkus (politiķus un amatpersonas), gan institūcijas (piemēram, parlamentu, pašvaldības izpildvaras institūcijas, policiju).

Politiskā līdzdalība ir viens no valsts un tās iedzīvotāju attiecību aspektiem un tādējādi pastāv tikpat ilgi, cik sabiedrība un tās pārvaldošās organizācijas. Jebkurā politiskā iekārtā, arī pilnīgi nedemokrātiskā, starp sabiedrību un tās politisko eliti pastāv kaut minimāla komunikācija un informācijas aprite. Šīs aprites rezultātā elites ne tikai liek sabiedrībai pakārtoties to gribai, bet arī saņem ziņas par sabiedrības un tās grupu dzīvi un attīstību, tai skaitā par to apmierinātību vai neapmierinātību ar politisko varu un gatavību vērsties pie politiskās varas, lai panāktu kādu lēmumu. Nedemokrātiskos apstākļos iedzīvotāju politiskās līdzdalības repertuārs ir ierobežots un būtībā paredz divas pamatiespējas: vērsties pie varas pārstāvjiem ar individuāliem vai kolektīviem lūgumiem vai piedalīties protestos, ieskaitot protestu radikālāko paveidu – politiskās elites vai arī iekārtas vardarbīgu nomaiņu (revolūciju). Demokrātiskā sistēmā par politiskās līdzdalības galvenajiem mehānismiem kļūst pilntiesīgo iedzīvotāju (piemēram, pilsoņu) dalība politisko lēmumu pieņemšanā. Jo demokrātiskāka ir sabiedrības politiskā iekārta, jo daudzveidīgāka ir sabiedrības locekļu politiskā līdzdalība.

Piemēram, Senās Grieķijas Atēnu pilsētvalstī galvenā pārvaldes institūcija bija tautas sapulce (ἐκκλησία), kas ietvēra visus Atēnu vīriešu kārtas pilsoņus, kas bija sasnieguši 20 gadu vecumu. Tautas sapulce piedalījās likumu izskatīšanā un grozīšanā, vēlēja amatpersonas, kuru pilnvaru īstenošanai bija nepieciešamas noteiktas iemaņas (militārajā un finanšu jomā), izraidīja trimdā pilsoņus, kurus uzskatīja par potenciāli bīstamiem politiskajai iekārtai (ostrakisms), atsevišķos un ierobežotos gadījumos piedalījās tiesu varas īstenošanā, kā arī lēma par vairākiem svarīgiem jautājumiem (kara pieteikšanu un miera noslēgšanu, līgumiem ar citām valstīm, nodokļiem un valsts tēriņiem, pilsonības piešķiršanu un tamlīdzīgi). Senajā Romā republikas periodā līdzīgas funkcijas pildīja t. s. komīcijas (comitio), kuras pastāvēja trijos līmeņos. Katram līmenim bija noteikts jautājumu klāsts, par kuriem komīcijas bija lemttiesīgas. Tautas sapulcēm Romā bija ierobežotākas pilnvaras nekā Senās Grieķijas pilsētvalstīs, jo salīdzinoši liela politiska loma saglabājās aristokrātijai un turīgākajiem sabiedrības slāņiem. Vēsturiskajiem apstākļiem mainoties, sabrūkot Grieķijas pilsētvalstīm un Romas republikai pārtapot par impēriju, politiskā līdzdalība zaudēja daudzveidību, viduslaikos un Jaunajā laikmetā kļūstot visai ierobežota.

Sākot ar 18. gs. beigām (ASV Neatkarības karš, Franču revolūcija), būtiski pieauga sabiedrības masu politiskās prasības un ietekme uz politiskām norisēm. 19. gs. industrializācijas apstākļos strauji auga strādniecības šķira (proletariāts), kas apvienojās organizācijās (t. sk. arodbiedrībās) un dažādos veidos cīnījās par strādnieku sociālo un politisko tiesību atzīšanu. Franču revolūcijas gaitā 1792. gadā tika piešķirtas balsstiesības visiem pilngadīgajiem vīriešiem, atceļot jebkurus īpašuma vai kārtas ierobežojumus. Valstis ar parlamentāro iekārtu īstenoja arī vēlēšanu sistēmas reformas (piemēram, 1832. gada Lielbritānijas vēlēšanu reforma). To mērķis bija pakāpeniski palielināt balsstiesīgo pilsoņu īpatsvaru, kurš līdz tam bija ļoti ierobežots (aptuveni no 2 % līdz 20 % iedzīvotāju atkarībā no valsts). Jaunzēlande kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas atzina sieviešu balsstiesības. 20. gs. tās piemēram sekoja daudzas citas pasaules valstis. Cīņā par vēlēšanu tiesībām tika plaši izmantoti citi politiskās līdzdalības veidi – apvienošanās organizācijās, petīciju iesniegšana, kā arī dažādu veidu kolektīvie protesti. 20. gs. krasu sabiedriski politisku pārmaiņu apstākļos notika tālāka politiskās līdzdalības attīstība. Radās sociālās kustības, kas iestājās par konkrētām, specifiskām politiskām vērtībām un mērķiem (etnisko, reliģisko un citu minoritāšu tiesību atzīšanu, vides aizsardzību un saglabāšanu, miera kustību un citiem). Vairākās nabadzīgākās un nestabilākās valstīs politiskā līdzdalība bieži izpaudās kā pilsoņu karš vai sacelšanās pret politiskiem režīmiem, kuri neapmierināja ievērojamu sabiedrības daļu (Āzijā, Āfrikā, Latīņamerikā). Kopš 20. gs. 60. gadiem arvien vairāk izplatās terorisms kā vardarbīgs līdzeklis politisko prasību paušanai vai arī sabiedrības iebiedēšanai. Vietējā līmenī arvien lielāku popularitāti guva iedzīvotāju pašorganizēšanas pasākumi kādu sociālo vērtību radīšanai un uzturēšanai (piemēram, sabiedriskās apspriešanas pasākumi). Vairākās valstīs petīciju parakstīšana un iesniegšana tika integrēta likumdošanas procesos, paredzot parlamenta pienākumu izskatīt likumdošanas iniciatīvu, kuru atbalstījis noteikts īpatsvars vēlētāju. Attīstoties elektroniskās saziņas līdzekļiem, dažās valstīs (piem., Igaunijā) tika izmēģināta un ieviesta elektroniskā balsošana dažāda līmeņa vēlēšanās.

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā politikas socioloģijas un politikas zinātnes izpratne par politisko līdzdalību piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Konstatēts, ka daudzās valstīs politiskās aktivitātes līmenis pazeminājies, piemēram, samazinājusies vēlētāju aktivitāte vēlēšanās, kā arī iedzīvotāju dalība politiskajās partijās un citās formālās organizācijās. No otras puses, arvien vairāk formāli nepolitisku, bieži vien jaunu aktivitāšu tiek izmantotas politisko mērķu sasniegšanai. Viens no piemēriem ir mākslas darbu (piemēram, zīmējumu, skaņdarbu u. tml.) veidošana, lai pievērstu uzmanību kādam nevēlamam stāvoklim vai situācijai sabiedrībā. Cits piemērs ir t. s. partizāniskā apzaļumošana (guerilla gardening), kuras gaitā vides aktīvisti apzaļumo pamestas vai nevienam nepiederošas teritorijas, lai pievērstu uzmanību vides un dabas stāvoklim, kā arī to uzlabotu. Jauni veidi, kā ietekmēt politiskus lēmumus, papildina politisko līdzdalību, taču līdz ar to prasa atbilstoši koriģēt politiskās līdzdalības izpratni un definīciju.

Jaunākās (2010. gada vidus) teorijās un pētījumos politiskā līdzdalība tiek iedalīta četrās pamatkategorijās atkarībā no mērķiem un līmeņiem, kuros tā tiek īstenota. Vienojošais elements visām kategorijām ir darbību politiskā motivācija – dalībnieku orientācija uz sabiedrībai nozīmīgu materiālu un nemateriālu resursu, labumu un tiesību piešķiršanas un sadalīšanas ietekmēšanu.

Pirmā kategorija balstās uz pašlaik vispārpieņemto definīciju, aptverot darbības, kuras ierindas indivīdi vai to grupas veic brīvprātīgi, lai ietekmētu valsts varas institūciju un amatpersonu lēmumus, darbojoties likumos noteikto institūciju un procedūru ietvaros (piemēram, balsošana, dalība vēlēšanu kampaņās, oficiālu petīciju un prasību iesniegšana). Agrīnākās definīcijas šim politiskās līdzdalības veidam izmantoja tādus apzīmējumus kā “konvencionālā”, “institucionālā” vai uz “eliti vērstā līdzdalība”.

Otrā kategorija ir ļoti līdzīga pirmajai, taču ar vienu būtisku atšķirību. Lai arī ietekmēšanas objekts paliek tas pats (politiķi, amatpersonas un valsts pārvaldes institūcijas), ietekmēšanas process notiek ārpus formāli noteiktajām institūcijām un procedūrām. Bieži vien šīs kategorijas veidi tiek izmantoti, lai pievērstu uzmanību tēmām vai jautājumiem, kurus politiskā elite vai sabiedrības vairākums vēl neatzīst par problemātiskiem. Kategorija aptver protesta aktivitātes gandrīz visās to izpausmēs. Agrīnākās definīcijas izmantoja tādus apzīmējumus kā “nekonvencionālā”, “protesta” vai “eliti izaicinošā līdzdalība”.

Trešā kategorija ietver indivīdu apvienošanos un darbu grupās, bieži vien neformālās, lai risinātu kādas vietēja rakstura problēmas un jautājumus, iesaistoties sadarbībā ar varas iestādēm vai arī iztiekot bez to atbalsta. Šajā gadījumā līdzdalības fokuss un mērķis novirzās no politisko institūciju ietekmēšanas un pārorientējas uz stāvokļa mainīšanu (labošanu) tiešā veidā, pašu iedzīvotāju spēkiem. Inkorporējot šo līdzdalības kategoriju politiskās līdzdalības pētniecībā, daži pētnieki politiskās līdzdalības vietā dod priekšroku terminam “pilsoniskā līdzdalība” vai “pilsoniskā iesaistīšanās”, ar to saprotot individuālas vai kolektīvas darbības, kuru mērķis ir ietekmēt sabiedrības dzīvi (piemēram, sabiedriskās apspriešanas saieti un citus pasākumi, kā arī brīvprātīga ielu patrulēšana noziedzības apkarošanai un mazināšanai).

Ceturtā kategorija ietver formāli nepolitiskas darbības, kuras konkrētās situācijās izmanto politisko mērķu sasniegšanai (ideālā gadījumā) vai politiskās nostājas un uzskatu paušanai. Būtībā par politisku šo kategoriju padara tās īstenotāju politiskā motivācija (piemēram, noteiktu preču vai pakalpojumu iegādāšanās, lai atbalstītu konkrētas darbības, vērtības vai sabiedrības grupu). Ja kāds uzņēmējs tiek diskriminēts vai citādi vajāts par piederību kādai grupai vai savu uzskatu dēļ, viņa atbalstītāji līdzās citiem politiskās ietekmēšanas veidiem var apzināti un demonstratīvi pirkt šī uzņēmēja ražoto produkciju. Dažos darbos šai kategorijai piederīgos līdzdalības veidus apzīmē ar terminu “ekspresīvā politiskā līdzdalība”.

Politisko līdzdalību pēta, izmantojot trīs dažādas savstarpēji papildinošas perspektīvas jeb pieejas. Pirmā no tām ir politisko darbību pieeja. Tajā galvenā uzmanība tiek pievērsta konkrētām darbībām (piemēram, balsošanai vēlēšanās vai dalībai protesta demonstrācijā), kas raksturo konkrēto līdzdalības veidu. Izmantojot šo pieeju, tiek mēģināts noskaidrot, cik bieži vai reti attiecīgais politiskās līdzdalības veids notiek un kāds valsts iedzīvotāju īpatsvars tajā iesaistās. Politisko darbību pieeja tiek plaši pielietota empīriskos pētījumos politikas socioloģijā un politikas zinātnē, t. sk. nacionālās un starptautiskās salīdzinošās aptaujās.

Otrā pieeja saucama par institūciju pieeju. Tā balstās atziņā, ka cilvēku politiskās darbības ir iesakņotas grupās, kopienās un organizācijās, kurām viņi ir piederīgi (piemēram, ģimene, darbavieta, baznīca, nevalstiskā organizācija, politiskā partija, klubs u. c.). Piederība šiem kolektīviem tiek aplūkota kā potenciāls līdzdalību veicinošs faktors. Šīs pieejas ietvaros zinātnieki interesējas par to, vai, piemēram, 

respondents tika iesaistīts kādā konkrētā politiskās līdzdalības veidā, pateicoties mudinājumam, kas nācis no grupas (piemēram, iesaistījies vēlēšanu kampaņā caur nevalstisko organizāciju, kuras biedrs viņš ir, vai piedalījies streikā, kuru iniciēja viņa kolēģi vai arodbiedrība).

Trešo pieeju politiskās līdzdalības pētniecībā pieņemts saukt par problēmu jeb problēmu un vajadzību pieeju. Tā balstīta pieņēmumā, ka cilvēki iesaistās politiku ietekmējošās darbībās, reaģējot uz kādu problēmu vai neapmierinātu vajadzību, kura visbiežāk skar nevis atsevišķus, atomizētus indivīdus, bet cilvēkus kā sabiedrības vai tās grupu locekļus. Šī pieeja ļauj pilnīgāk aplūkot politiskās elites (varas institūciju, politisko partiju utt.) centienus mobilizēt sabiedrības masas savam atbalstam, jo īpaši vēlēšanu vai citu politisko cīņu laikā, cenšoties saprast, kādas problēmas visvairāk uztrauc cilvēkus, un piedāvāt potenciāli pievilcīgus solījumus un risinājumus.