Šāda definīcija, kas pamatojas uz meža senumu (ancientness), ir saistīta ar ilgtermiņa procesiem meža augsnēs, kas nosaka meža bioloģisko daudzveidību un funkcionēšanu un kas tiek traucēti uzartās un atmežotās lauksaimniecības zemju platībās, pat ja tās tiek apmežotas. Kā papildu nosacījums senam mežam ir meža dabiskums (naturalness) – dabisko procesu un to veidoto struktūru esamība, kā arī noteiktu, no seniem mežiem atkarīgu sugu jeb seno mežu indikatorsugu klātbūtne.
Senam mežam radniecisks jēdziens ir “pirmmežs” jeb “pirmatnējs mežs” (primeval forest, virgin forest), kāds reiz klāja lielāko Eiropas daļu. Pirmmežs ir mežs, kas nekad nav cirsts, un tā statusu grūti pierādīt. Senais mežs nav cirsts kopš noteikta robeždatuma, līdz ar to tā statuss ir pierādāms, balstoties uz secīgu vēsturiskās informācijas telplaika analīzi (spatio-temporal analysis). Līdz ar to senā meža definējums katrai valstij vai reģionam var atšķirties. Piemēram, Anglijā, Velsā un Ziemeļīrijā mežu definē kā senu, ja tas nepārtraukti eksistējis kopš 1600. gada, Skotijā – kopš 1750. gada, Ziemeļfrancijā – kopš 1830. gada, Šveicē – kopš 1880. gada, Ziemeļrietumvācijā – kopš 1746.–1786. gada, Beļģijā – kopš 1770.–1800. gada, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) – pirms kolonizācijas, Latvijā Zemgales un Kurzemes teritorijā – kopš 1790. gada (Karte von Kurland von C. Neumann), Vidzemē – kopš 1791.–1798. gada (Atlas von Liefland), Latgalē – kopš 1785. gada (Планы Генерального Межевания). Mūsdienu mežsaimniecības kontekstā mežu uzskata par senu arī tad, ja tas bijis nocirsts, bet turpinājis attīstīties, nebojājot augsni un notiekot dabiskai sēklu pašizsējai. Vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Lielbritānijā, seno mežu platības ir precīzi definētas un iekļautas meža politikā un mežu klasifikācijā. Seno mežu koncepcijā nozīmīgi ir arī nesenie jeb sekundārie meži (recent forests), kas veidojušies, apmežojoties lauksaimniecības zemēm.