Šāda definīcija, kas pamatojas uz meža senumu (ancientness), ir saistīta ar ilgtermiņa procesiem meža augsnēs, kas nosaka meža bioloģisko daudzveidību un funkcionēšanu un kas tiek traucēti uzartās un atmežotās lauksaimniecības zemju platībās, pat ja tās tiek apmežotas. Kā papildu nosacījums senam mežam ir meža dabiskums (naturalness) – dabisko procesu un to veidoto struktūru esamība, kā arī noteiktu, no seniem mežiem atkarīgu sugu jeb seno mežu indikatorsugu klātbūtne.

Senam mežam radniecisks jēdziens ir “pirmmežs” jeb “pirmatnējs mežs” (primeval forest, virgin forest), kāds reiz klāja lielāko Eiropas daļu. Pirmmežs ir mežs, kas nekad nav cirsts, un tā statusu grūti pierādīt. Senais mežs nav cirsts kopš noteikta robeždatuma, līdz ar to tā statuss ir pierādāms, balstoties uz secīgu vēsturiskās informācijas telplaika analīzi (spatio-temporal analysis). Līdz ar to senā meža definējums katrai valstij vai reģionam var atšķirties. Piemēram, Anglijā, Velsā un Ziemeļīrijā mežu definē kā senu, ja tas nepārtraukti eksistējis kopš 1600. gada, Skotijā – kopš 1750. gada, Ziemeļfrancijā – kopš 1830. gada, Šveicē – kopš 1880. gada, Ziemeļrietumvācijā – kopš 1746.–1786. gada, Beļģijā – kopš 1770.–1800. gada, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) – pirms kolonizācijas, Latvijā Zemgales un Kurzemes teritorijā – kopš 1790. gada (Karte von Kurland von C. Neumann), Vidzemē – kopš 1791.–1798. gada (Atlas von Liefland), Latgalē – kopš 1785. gada (Планы Генерального Межевания). Mūsdienu mežsaimniecības kontekstā mežu uzskata par senu arī tad, ja tas bijis nocirsts, bet turpinājis attīstīties, nebojājot augsni un notiekot dabiskai sēklu pašizsējai. Vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Lielbritānijā, seno mežu platības ir precīzi definētas un iekļautas meža politikā un mežu klasifikācijā. Seno mežu koncepcijā nozīmīgi ir arī nesenie jeb sekundārie meži (recent forests), kas veidojušies, apmežojoties lauksaimniecības zemēm.

Nozīmīgs senā meža raksturlielums ir meža nepārtrauktība laikā (forest temporal continuity), kam ir izšķiroša nozīme augsnes procesu funkcionēšanā un sugu ar zemu izplatīšanās spēju eksistencē. Šo raksturlielumu izsaka ar nepārtraukta meža seguma gadu skaitu, kas ir tieša zinātniska interpretācija meža senumam. Svarīgs ir arī seno mežu izvietojums, īpatsvars un nepārtrauktība ainavā. Lielbritānijā, kas ir seno mežu koncepta ieviesēja, mazākā senā meža platība noteikta 2 hektāri un seno mežu īpatsvars, pēc 1980.–1990. gada inventarizācijas datiem, veido gandrīz 20 % no mežu kopplatības.

Seno mežu dabā raksturo tā senums un dabiskums. Meža senumu raksturo savīti un noapaļoti koku vainagi, daudzslāņaina koku vecumu mozaīka, krituši koki dažādās sadalīšanās pakāpēs, ieplaku-uzkalniņu mikroreljefs, kas izveidojas, kokiem izgāžoties ar saknēm. Senam mežam ne vienmēr raksturīgi lielu dimensiju koki, jo koka izmērs ne vienmēr norāda uz tā vecumu. Piemēram, ap 4900 gadu vecais Senais bristlekona priežu mežs (Ancient Bristlecone Pine Forest) ASV, Kalifornijā, kura kokaudzes stāvu veido senākie zināmie dzīvie individuālie organismi uz Zemes – bristlekona priedes (Pinus longaeva) –, drīzāk līdzinās nelielu un masīvu krūmu audzei. Arī mežaudzes vecums ne vienmēr norāda uz meža senumu, jo pēc dabiskas izcelsmes ugunsgrēka mežs strauji atjaunojas ar jauniem sējeņiem, koku izmēru ziņā līdzinoties jaunaudzei.

Meža dabiskumu raksturo ilgstoša vējgāžu, ugunsgrēku, pašizrobošanās, plūdu un citu dabisko traucējumu esamība, koku sugu/vecumu daudzveidība, dažkārt – liela stāvošo koku masa (600–1000 m³/ha), mikrobiotopu daudzveidība, mirusi koksne lielos apjomos (10–200 m³/ha, atšķirībā no vidēji 2 m³/ha apsaimniekotos mežos), stāvoši nokaltuši koki un koku stumbeņi, atvērumi koku vainaga klājā, dažādas meža sukcesijas stadijas, dabiska atjaunošanās (dabiska izcelsme), zemsedzes veģetācijas sugu daudzveidība. Vecākie koki sasniedz to dabiskā brieduma vecumu. Senā meža ekoloģiskais raksturojums katram ekoreģionam un ekosistēmai var atšķirties, jo dažādās ekosistēmās dominē dažādi procesi un dažādi raksturlielumi. Piemēram, sens Eiropas skābarža (Fagus sylvatica) mežs mitros apstākļos var veidot relatīvi monotonu audzi ar nelielu sugu daudzveidību. Arī katram raksturlielumam var būt specifiski sliekšņa rādītāji. Piemēram, mirušas koksnes daudzums var ievērojami variēt atkarībā no meža tipa un mitruma apstākļiem, kas ietekmē tā sadalīšanās ātrumu.

Starp senu un nesenu mežu ir būtiskas atšķirības zemsedzes sugu sastāvā. Praktiskos nolūkos vairākās valstīs (Zviedrijā, Nīderlandē, Polijā, Beļģijā, Vācijā, Lielbritānijā u. c.) izveidoti seno mežu indikatorsugu saraksti. Šajos sarakstos ietverts ap 200 vaskulāro augu sugu, kas dažādās valstīs, reģionos vai ekosistēmās veido dažādas augu sugu sabiedrības. Piemēram, platlapju mežu augu sabiedrībās raksturīgi seno mežu indikatori ir laksis (Allium ursinum), dzeltenā zeltnātrīte (Galeobdolon luteum), lielā raganzālīte (Circaea lutetiana), Eiropas dziedenīte (Sanicula europaea), čūskoga (Paris quadrifolia), vizbulītes un citi. Tomēr šie indikatori nav universāli, to sastāvs pat vienā ekosistēmā var mainīties atkarībā no meža sukcesijas posma, meža apsaimniekošanas, apkārt esošās ainavas un citiem apstākļiem. Seno mežu indikatorsugām raksturīgas īpašības: vāja izplatīšanās un kolonizācijas spēja, ierobežota sēklu un augļu ražotspēja, ēncietība, vidēja slāpekļa un mitruma pieejamība; priekšroka vāji skābām līdz neitrālām augsnēm. Seno mežu indikatori identificēti ne tikai vaskulārajiem augiem, bet arī citiem taksoniem: briofītiem, ķērpjiem, sēnēm, vabolēm, gliemjiem. Seno mežu indikatorsugu klātbūtne norāda uz iespējamību, ka mežs varētu būt sens.

1) atvasāju meži jeb meži, kas izauguši nocirsto koku vietās, saglabājot iepriekšējo paaudžu koku sugas, parasti ēncietīgās platlapju sugas, baltegli, ozolu;

2) slēgtie meži, kas izveidojušies, aizaugot parkveida ganībām, pļavām;

3) senmeži jeb dižmeži, kas saglabājuši pirmatnējam mežam raksturīgas iezīmes;

4) atsevišķi seno mežu elementi: lineāras meža kontūras lauku malās.

1) kamerālās metodes: vēsturisko karšu, plānu, aerofoto attēlu ģeogrāfiskā interpretācija, izmantojot ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) rīkus; aerolāzerskenēšanas (Light Detection And Ranging, LIDAR) datu izmantošana (zemes virsmas modeļi, to atvasinājumi, interpretēšana un kontekstualizēšana); satelītattēlu spektrālo parakstu un tekstūras analīze,

2) lauku pētījumu metodes: seno mežu indikatorsugu pētījumi; mežaudzes struktūras, koku sugu, veida un formas pētījumi; arheoloģiskie pētījumi; putekšņu analīzes; meža augsnes struktūras un ģenētisko horizontu apraksti un ķīmiskās analīzes; augsnes artefaktu identificēšana; meža izmantošanas vēsturiskās liecības in situ,

3) etimoloģiskie un vēsturiskie pētījumi (meža nosaukums, meža atrašanās vieta un tiesību formas attiecīgā laika kontekstā, vietvārdu analīze).

Senie meži sastopami dažādās klimatiskajās joslās ‒ no taigas līdz tropiskajiem lietus mežiem. Aptuveni 20 % no pasaules senajiem mežiem atrodas lielos meža masīvos. Eiropā (izņemot Krieviju) senie meži aizņem ap 4 % (8 miljonus hektāru) no kontinenta kopplatības. Seno mežu atrašanās vietas saistītas ar ainavas un cilvēka dzīves un saimnieciskās darbības vēsturi noteiktu dabas apstākļu kontekstā. Seno mežu masīvu piemēri: Belovežas gārša (baltkrievu Белавежская пушча, poļu Puszcza Białowiesk) Baltkrievijā, Polijā; senie dižskābarža meži (La Massane) Francijā; senie dižskābaržu meži (Alte Buchenwälder Deutschlands) Vācijā; Olimpa Nacionālais parks (Εθνικού Δρυμού Ολύμπου) Grieķijā; Erinundra Nacionālais parks (Errinundra National Park) Austrālijā; Sekvoju Nacionālais parks (Sequoia National Park) ASV; Pečoras-Iličas rezervāts (Печоро-Илычский заповедник) Komi Republikā un Zavidovo Nacionālais parks (Национальный парк Завидово) Tveras apgabalā, Krievijas Federācijā; Vindzoras mežs un parks (Windsor Forest and Great Park) Lielbritānijā. Latvijā – šaurlapju, platlapju, skujkoku mežu masīvi un purvi uz eolajiem un glacioliminskajiem nogulumiem morēnas pacēlumos, piemēram, ”Sēlijas salas”.

Vēsture

Seno mežu attīstība cieši saistīta ar cilvēka dzīvi un saimniecisko darbību: ar meža produktu izmantošanu un meža platību pārveidi citos zemes lietojumos. Būtisks seno mežu saglabāšanos ietekmējošais faktors bija medību tiesības un ar medībām saistītie ieguvumi: kažokādas, trofejas, gaļa, ādas. Piemēram, Belovežas gāršā sumbrus un taurus medīja Polijas-Lietuvas karaļnama pārstāvji. Līdztekus medībām nozīmīga loma bija ražotnēm, kurās no dažādu koku sugām pārstrādes rezultātā ieguva darvu, potašu, kokogles. Seno mežu telpisko izvietojumu ietekmēja tā ģeogrāfiskā pieejamība un piemērotība zemkopībai. Līdzenumos mežs klāja plašas purvainas un smilšainas teritorijas, bet kalnainos apvidos – klinšainas un stāvu nogāžu teritorijas. Laika gaitā šie meži piedzīvoja dažādus pārveidojumus, bet lielā mērā saglabāja aizņemto platību. Liela daļa seno mežu tika apsaimniekota. Divi tradicionālie apsaimniekošanas paņēmieni Britu salās un arī citviet Rietumeiropā un Dienvideiropā bija koku ciršana nedaudz virs zemes līmeņa (coppicing), veidojot atvasāju mežus; koku ciršana apmēram 2 m augstumā (pollarding), lai novērstu jauno atvašu bojājumus, ko rada briežveidīgie. Šādi veci aizauguši atvasāju celmi ar vienāda vecuma atvasēm ir raksturīga seno mežu pazīme Anglijā vēl joprojām.

Senā meža koncepta pamatlicēji ir britu ekologi Olivers Rakams (Oliver Rackham) ar darbu “Senie meži, to vēsture, veģetācija un izmantošana Anglijā” (Ancient Woodland, its History, Vegetation and Uses in England, 1980) un Džordžs Pīterkens (George Peterken) ar darbu “Dabiskie meži: ekoloģija un aizsardzība ziemeļu mērenajos reģionos” (Natural woodland: ecology and conservation in northern temperate regions, 1996). Viņi pirmie novēroja un aprakstīja sekundāro mežu ekoloģiskās atšķirības no tādiem mežiem, kas nekad vai ilgu laiku nav pārveidoti. Lielu ieguldījumu seno mežu identificēšanas metodikas izveidē, kā arī to kultūrvēsturiskās vērtības apzināšanā devis britu ekologs Ians Roterams (Ian D. Rotherham). Viņa ievērojamākais darbs ir “Senais mežs: vēsture, rūpniecība un amatniecība” (Ancient woodland: History, industry and crafts, 2013). Seno mežu konceptu mūsdienās aktīvi turpina attīstīt beļģu ekologi Martēns Hermī (Martin Hermy) un Kriss Verheiens (Kris Verheyen), vācu ekoloģe Monika Vulfa (Monica Wulf), poļu ekoloģe Anna Orčevska (Anna Orczewska), amerikāņu ekologi Glens Matlaks (Glenn R. Matlack), Deivids Fosters (David R. Foster) un Džesijs Belamērs (Jesse Bellemare), zviedru ekologs Jergs Brunets (Jörg Brunet), franču ekologs Žans Liks Dipuē (Jean Luc Dupouey) un citi. Seno mežu nozīme plaši atzīta Eiropā, jo īpaši Lielbritānijā, kur 1980.–1990. gadā veikta seno mežu inventarizācija.

Senie meži ir viena no retajām nepārveidotas oriģinālās veģetācijas sastāvdaļām uz mūsu planētas un mājvieta daudzām reliktām sugām, kas savu specifisko īpašību dēļ nespēj kolonizēt jaunas mežu teritorijas. Senie meži ir unikālas ekosistēmas ne tikai ar to, ka to ir maz, bet arī ar neatklātās informācijas daudzumu, ko tie satur, piemēram, attiecībā uz ekosistēmu un sugu izturību un pielāgošanās spējām klimata pārmaiņām vai meža ugunsgrēkiem. Tie ir dzīvas, aizvēsturiskas laboratorijas, kurās ir iespēja pētīt sarežģītus, gadu tūkstošiem ilgus dabas procesus, sugu daudzveidības un izplatības īpatnības.

Senie meži nodrošina cilvēku arī ar ikdienas ekosistēmu pakalpojumiem – tīru gaisu, tīru ūdeni, oglekļa uzglabāšanu, uzturvielu atjaunošanu, augsnes funkciju uzturēšanu, dabas stihiju un kaitēkļu apkarošanu, mikroklimata un makroklimata regulēšanu. Meža senums ir noteicošais faktors ap 40 % aizsargājamu teritoriju atlasē Eiropas Savienības (European Union) valstīs. Vairākās valstīs (piemēram, Beļģijā, Lielbritānijā) senos mežus izmanto kā references ekosistēmas meža atjaunošanas projektos. Seno mežu koncepts tiek pielietots arī telpiskajā plānošanā, ilgtspējīgā mežu apsaimniekošanā, ainavu arhitektūrā – gadījumos, kad svarīgi iegūt pēc iespējas stabilākus mežus ar maksimālu bioloģisko potenciālu. Iedvesmojoties no senajiem mežiem, mūsdienās ir radīts jauns koncepts mežu apsaimniekošanai – dabai tuvā mežkopība (close-to-nature silviculture).

Senie meži palīdz aizsargāt arī dabiskas topogrāfiskas iezīmes, piemēram, neskartas augsnes un neizmainītas ūdensteces. Kalnainos apvidos senie meži lielākoties atrodas uz augstākajiem un klinšainākajiem kalniem, tādējādi veidojot skaistus un plašus skatus. Savukārt senie meži upju ieleju tuvumā palīdz nosargāt pamatiežu atsegumus, kraujas, stāvkrastus, gravas u. c. ģeoloģiskas iezīmes. Senie meži saista ekoloģiju ar kultūras un ainavas vēsturi. Tie veido vēsturisku ainavu, saglabā un konservē seno laiku dzīves un saimnieciskās darbības liecības. Tajos var atrast tādas arheoloģiskas iezīmes kā senās kokogļu dedzinātavas, kaļķu ražotnes, zāģētavas, karjerus, koku atzarošanas un atsveķošanas pēdas, kas sniedz liecības par agrāko zemes izmantošanu un meža apsaimniekošanu. Senie meži cieši saistīti arī ar mitoloģiju un reliģiju. Piemēram, Olimpa kalns Grieķijā ar senajiem Bosnijas priedes un dižskābarža mežiem ir vienlīdz nozīmīgs gan kultūras, gan dabas daudzveidības ziņā. Kultūrvēstures dimensija īpaši izteikta reģionos, kur daba un cilvēki ir sadarbojušies tūkstošiem gadu. Arī mūsdienu popkultūrā iesakņojies seno mežu tēls, piemēram, Šervudas mežs (Sherwood Forest) Anglijā.

Lai gan daļā valstu seno mežu platības ir definētas un iekļautas meža politikā un mežu klasifikācijā, tomēr ne visas tiek aizsargātas. Senos mežus Eiropā netieši palīdz aizsargāt vairākas iniciatīvas un programmas, piemēram, “Natura 2000”, Mežu uzraudzības padomes (Forest Stewardship Council, FSC) standarta prasības, kurās noteikti augstvērtīgie meži (High Conservation Value Forests, HCVF) un dabiskie meža biotopi jeb mežaudžu atslēgas biotopi (Woodland Key Habitats, WKH). Senie meži tiek sargāti arī UNESCO programmu “Cilvēks un biosfēras rezervāti” un “Pasaules mantojuma objekti”, kā arī Starptautiskās Dabas aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) aizsargājamo teritoriju ietvaros.

Galvenie draudi seniem mežiem ir nelikumīga, destruktīva un pārmērīga mežu apsaimniekošana, mežu nolīšana apbūvei un rūpnieciska mēroga lauksaimniecībai (piemēram, plantācijām palmu eļļas un sojas ieguvei), koksnes un nekoksnes produktu ieguve apjomos un veidos, kas neatbilst vietējām tradīcijām, tūrisma un atpūtas infrastruktūras attīstība, antropogēnas izcelsmes ugunsgrēki. 

Seno mežu aizsardzības vadlīnijas: definēt vienotu seno mežu identificēšanas un novērtēšanas metodiku; kartēt senos mežus vēsturiski mazmežainās, kā arī grūti pieejamās teritorijās; veicināt seno mežu lomu, lai stimulētu mežu bioloģiskās daudzveidības pārvaldību un atjaunošanu; iestrādāt seno mežu konceptu meža politikā un iekļaut to bioloģiskās daudzveidības stratēģijās un programmās; novērtēt draudus un uzlabot aizsardzību atlikušajiem senajiem mežiem; ieviest monitoringa sistēmu senajos mežos, lai tie varētu kalpot par references ekosistēmām, novērtējot citu meža ekosistēmu aizsardzības statusu; analizēt seno mežu noturību laikā un izstrādāt stratēģijas, lai pielāgotu meža ekosistēmas klimata pārmaiņām un/vai atjaunotu tās; novērtēt senos mežus kā kultūras un dabas mantojuma daļu.