Tiesības uz attīstību paredz tiekšanos uz noteiktas dzīves kvalitāti. Šajā jēdzienā ietilpst tiesības uz ekonomisko, sociālo un politisko attīstību. Tiesības uz attīstību ir neatraujami saistītas ar citām cilvēktiesībām, t. sk. pilsoniskajām un politiskajām, kā arī sociālajām un ekonomiskajām tiesībām.
Tiesības uz attīstību ir gan personisko, gan kolektīvo tiesību aspekts. Tas nozīmē, ka tiesības uz attīstību ir gan personai individuāli, gan arī kā daļai no sabiedrības kopumā. Tai pašā laikā valstīm nav tiesību uz attīstību subjektu; tās nevar izvirzīt nosacījumus uz šo tiesību realizāciju, piemēram, pieprasot finansiālu palīdzību no attīstītākām valstīm.
Nozīmīgi šo tiesību aspekti ir indivīdu tiesības aktīvi, brīvi un jēgpilni piedalīties, veicināt un baudīt attīstību. Nodrošinot tiesības uz attīstību, valstīm ir jāievēro vienlīdzības uz vienādu iespēju principu attiecībā uz visām personām, t. sk. pieejai ienākumiem, izglītībai, veselības aprūpei, pārtikai, dzīves vietai, darbam un citās jomās.
Starptautiskajās tiesībās pastāv neviennozīmīgs viedoklis, vai tiesības uz attīstību ir atzīstamas kā atsevišķas tiesības. Kā atsevišķa tiesība tā mūsdienās ir nostiprināta vienīgi Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartā (The African Charter on Human and Peoples’ Rights). Tai pašā laikā tiesības uz attīstību iekļautas kā daļa no tiesībām uz pašnoteikšanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) pamatdokumentos: Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (International Covenant on Civil and Political Rights) un Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (International Covenant on on Economic, Social and Cultural Rights). Viens no nozīmīgākajiem juridiski nesaistošiem dokumentiem ir 04.12.1986. pašnoteikšanos ANO pieņemtā Deklarācija uz tiesībām uz attīstību (Declaration on the Right to Development).