Ja valsts pieņem lēmumu par patvēruma piešķiršanu, patvēruma meklētājs tiek atzīts par bēgli. Tiesības uz patvērumu uzliek valstij pienākumu neizraidīt bēgli uz valsti, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta. Valstij ir pienākums izturēties pret bēgli bez diskriminācijas, nodrošināt īpašuma tiesības, tiesības uz taisnīgu tiesu, jāļauj strādāt, iegūt izglītību, saņemt sociālo palīdzību. Valstij ir arī pienākums izsniegt bēglim ceļošanas dokumentu.

Vēsturiski tiesības uz patvērumu veidojās kā iespēja izvairīties no laicīgās varas vajāšanas reliģisko iestāžu īpašumos. Francijas 1793. gada Konstitūcijas (Acte constitutionnel du 24 juin 1793) 120. pants noteica, ka Francija dod patvērumu visiem, kuri ir spiesti atstāt savu valsti brīvības apsvērumu dēļ. Mūsdienās tiesības uz patvērumu nostiprinātas starptautiskajos dokumentos: Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (Universal Declaration of Human Rights) 14. pantā, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) 28.07.1951. Konvencijā par bēgļa statusu (Convention Relating to the Status of Refugees) un 31.01.1967. Protokolā par bēgļa statusu (Convention Relating to the Status of Refugees). Tiesības uz patvērumu ir nostiprinātas arī Amerikas Cilvēktiesību konvencijas (American Convention on Human Rights) 22. pantā, Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartas (African Charter on Human and Peoples’ Rights) 12. pantā un Arābu cilvēktiesību hartas (Arab Charter on Human Rights) 28. pantā.

Tiesības uz patvērumu Eiropas Savienībā (European Union) ir plašākas – pat ja persona nevar tikt atzīta par bēgli, tai var piešķirt alternatīvo aizsardzību, ja šai personai draud reāls risks ciest būtisku kaitējumu (nāves sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās, draudi dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ bruņotu konfliktu gadījumā). Tiesības uz patvērumu garantē Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Charter of Fundamental Rights of the European Union) 18. pants.