Tiesības uz vārda brīvību ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. Tās paredz tiesības brīvi izteikties, saņemt un izplatīt informāciju. Tiesības uz vārda brīvību ietver arī preses brīvību. Tās aizsargā ne tikai verbālus, bet arī citus izteiksmes veidus: skaņdarbus, karikatūras un citus. Demokrātiskā sabiedrībā īpaša nozīme tiek piešķirta politiska rakstura izteikumu aizsardzībai, taču tiesības uz vārda brīvību aizsargā arī cita satura izteiksmes veidus: komerciāla satura reklāmu, izklaidei veltītas mākslas darbus un citus.
Tiesību uz vārda brīvību pamatnozīme ir skaidra, taču šī jēdziena robežas ir izplūdušas un dažādās valstīs atšķirīgas. Cilvēktiesību teorijā un praksē atzīts, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas un tās var samērīgi ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, valsts drošību, sabiedrisko kārtību vai citus likumā noteiktos mērķus.
Tiesību uz vārda brīvību negatīvais aspekts ietver valsts pienākumu atturēties no indivīda tiesību ierobežošanas un indivīda tiesības paust savu viedokli neatkarīgi no izteikumu formas un satura. Šo tiesību negatīvais aspekts ietver arī tiesības klusēt un neatklāt savu viedokli. Tiesību uz vārda brīvību pozitīvais aspekts uzliek valstij pienākumu rīkoties, lai aizsargātu šīs tiesības. Tas paredz informācijas daudzveidību un aizsargāt personas tiesības brīvi izteikties, ja pret to vēršas citas personas.