Pašreizējais attīstības stāvoklis Termins “modelēšana un simulācija” mūsdienu zinātnes un tehnikas valodā vienmēr nozīmē datoru izmantošanu darbam ar modeļiem. Šādi modeļi tiek dalīti divās klasēs atkarībā no tā, kādas darbības veic dators modeļu izstrādes un izmantošanas procesā. Pie pirmās klases pieder matemātiskie modeļi, kuri no dažādiem avotiem (no zinātniskās literatūras, mācību grāmatām, katalogiem u. c.) tiek pārnesti uz datoriem programmu veidā. Šādiem modeļiem dators ir tikai jauns pielietošanas līdzeklis, nevis izstrādes līdzeklis. Kad darbību ar šīs klases modeļiem sauc par “simulāciju”, tas nozīmē vairākkārtīgu skaitļošanas eksperimentu veikšanu ar matemātiskā modeļa ieejas parametru dažādām vērtībām. Lielu skaitu šādu modeļu ir izstrādājuši pētnieki, kuri strādā dabaszinātņu jomā, piemēram, astronomijā vai cietvielu fizikā. Līdzīgus modeļus plaši izmanto arī augsto tehnoloģiju ražošanas veidos, piemēram, mikroelektronikā, biotehnoloģijā, farmakoloģijā un citur.
Pie otras datormodeļu klases pieder modeļi, kurus uzreiz izstrādā datorā, un tie eksistē tikai datorprogrammu veidā. Turpmāk tiks apskatīti tikai šīs klases modeļi.
Datormodelēšanā tiek izdalītas trīs modeļu grupas:
- grafiskie modeļi, kuri atspoguļo telpisko objektu izskatu un savstarpējo izvietojumu modelējamajā sistēmā;
- matemātiskie modeļi, kurus pēta, izmantojot Montekarlo metodi (Monte Carlo method);
- loģiskie modeļi, kuri atspoguļo sistēmas procesu dinamiku, kas savukārt ir modelējamās sistēmas reālo un abstrakto objektu mijiedarbība.
Pirmās grupas modeļu pamats ir datorgrafikas vide, kas ļauj datora ekrānā vai arī ar citiem vizualizācijas līdzekļiem izveidot ar jebkuru precizitāti reālu vai iedomātu objektu divdimensiju (2D) vai trīsdimensiju (3D) attēlus. Tehniskajās jomās visvairāk pazīstami ir modeļi, kas izstrādāti, izmantojot automatizētas projektēšanas sistēmas, kuras plaši lieto, piemēram, mašīnbūvē un arhitektūrā. Grafiskie modeļi var būt gan statiski, gan arī dinamiski. Dinamiskie modeļi izskatās kā animācijas filmas ar noteiktu, iepriekš programmētu scenāriju. Šī modelēšanas veida, ko sauc arī par “virtuālo inženieriju” (Virtual Engineering), attīstības gaitā parādās daudzi interaktīvi modeļi, kas lietotājam ļauj ar modeli izpildīt aktīvās darbības, piemēram, salikt vai izjaukt mehānisku konstrukciju vai arī veikt “ceļojumu” cilvēka vai dzīvnieka organismā, kas ir piedāvāts anatomiska modeļa izskatā. “Virtuālās inženierijas” modeļu izstrādes un pilnveidošanas rezultātā radās to izmantošanas koncepcijas, kuras sauc par “virtuālo realitāti” (Virtual Reality) un “papildināto realitāti” (Augmented Reality). Visattīstītākās datorgrafikas metodes mūsdienās tiek izmantotas kinoindustrijā. Ļoti pazīstama modeļu klase ir datorspēles un trenažieri. To galvenā iezīme ir modelī noritošo procesu vizualizācija, kas tiek panākta ar datoranimāciju, kā arī modeļa interaktivitāte, kas lietotājam nodrošina iespēju ietekmēt modelējamo procesu attīstību. Grafiskie modeļi, kas pieder pie pirmās grupas, parasti vērsti uz procesu kvalitatīvo īpašību uztveršanu, ja tādi modelī eksistē. Otrās un trešās grupas modeļu izstrādes galvenais mērķis ir procesu kvantitatīvo īpašību izpēte, tas ir dabisko (fizisko) vai finanšu rādītāju novērtējums, kas raksturo pētāmās sistēmas funkcionēšanas procesu noteiktā laika intervālā.

Vācijas uzņēmuma Brainlab AG darbinieks digitālajā samitā demonstrē ķirurģisko iejaukšanos galvaskausa modelī. Medicīnas instruments, kas ir savienots ar datoru, ļauj veikt precīzu medicīnisko iejaukšanos ekrānā redzamajā digitalizētajā galvaskausa anatomijā. Nirnberga, Vācija, 04.12.2018.
Fotogrāfs Daniel Karmann. Avots: picture alliance via Getty Images, 1068360058.
Matemātiskie modeļi, kas izstrādāti pētījumiem ar Montekarlo metodi, vienlaicīgi ir gan statiski, gan stohastiski. To pirmā īpašība nozīmē, ka visi aprēķini parasti tiek veikti vienam konkrētam momentam vai laika intervālam, kam tiek noteiktas aprēķinu formulas. Otrā īpašība nozīmē, ka visi aprēķini tiek izpildīti vairākas reizes un modelēšanas galarezultātus iegūst, izmantojot matemātiskās statistikas metodes. Rezultāti parasti tiek attēloti izejas parametru vērtību empīrisku sadalījumu histogrammu veidā. Gandrīz jebkuru analītisko modeli var pētīt ar Montekarlo metodi, ja dažus no modeļa ieejas parametriem aizstātu ar gadījuma lielumiem, kas uzdoti ar sadalījuma likumiem. Vispazīstamākā uz Montekarlo metodes balstīto modeļu masveida pielietošanas sfēra ir investīciju u. c. finanšu risku analīze.
Loģisko modeļu izstrādē galvenā uzmanība tiek pievērsta procesu attīstības un notikumu parādīšanās loģikas (noteikumu, likumsakarību) attēlošanai datorprogrammā. Šādi modeļi ir dinamiski un visbiežāk stohastiski. Dinamiski tādēļ, ka visas izmaiņas modelī notiek noteiktos modelēšanas laika momentos, kas ir analoģiski parastajam astronomiskajam laikam. Šeit stohastiskums arī izpaužas Montekarlo metodes formā un nozīmē modeļa dažu ieejas parametru vai arī iekšējo nejaušo notikumu modelēšanu, lietojot pēc uzdotiem sadalījuma likumiem noteiktus gadījuma lielumus. Lielākā daļa no šīs grupas modeļiem tiek izveidoti kā jau eksistējošas vai arī vēl tikai plānotas sistēmas “virtuālā kopija”, lai pētītu šo sistēmu, veicot eksperimentus ar tās datormodeli.
Uz procesu izpēti orientētus modeļus ļoti bieži izstrādā projektu ietvaros, kas saistīti ar ražošanas, transporta un loģistikas sistēmu projektēšanu vai rekonstrukciju. Šādu modeļu izstrādes un ieviešanas procesu iedala trīs etapos:
- konceptuālā modeļa izstrāde, kuras ietvaros tiek veikts sistēmas funkcionēšanas procesu apraksts, formalizācija un algoritmizācija;
- konceptuālā modeļa realizācija izpildāmas datorprogrammas veidā;
- datorizēto eksperimentu ar izstrādāto modeli plānošana un izpilde.
Par procesu modelēšanas paradigmu pieņemts saukt konceptuālā un izpildāmā modeļa izstrādes principu kopu. Nepārtraukto (continuous) paradigmu var izmantot jebkuru ar diferenciālvienādojumiem vai diferenču vienādojumiem aprakstītu procesu modelēšanā, taču to visbiežāk izmanto sistēmdinamikas (System Dynamics) modeļu formā. No 1959. gada līdz pat mūsdienām sistēmdinamikas modeļi tiek izstrādāti, lai risinātu stratēģiskus plānošanas un prognozēšanas uzdevumus firmu, ražošanas uzņēmumu un atsevišķu tautsaimniecības nozaru darbībai. Diskrēto notikumu (discrete event) paradigmu visbiežāk izmanto procesu modelēšanā loģistikas līmenī, kad kustīgo elementu veidā modelī tiek atspoguļoti uzņēmuma ražošanas procesa darba priekšmeti, piemēram, gatavie produkti, iepakojumu vienības, paletes, citi kravu veidi, pasažieri un transporta līdzekļi, kas paredzēti kravu un pasažieru pārvadāšanai. Vēl viena šīs paradigmas populāra pielietošanas sfēra ir dažāda veida apkalpošanas sistēmu modelēšana, piemēram, tirdzniecības centru, veselības aprūpes iestāžu, datorsistēmu un transporta mezglu modelēšana. Pirmā šāda tipa modeļu programmēšanas vide bija valoda GPSS, kura tika izstrādāta 1961. gadā. Šo modelēšanas valodu vēl joprojām izmanto arī mūsdienās, galvenokārt kā simulācijas apmācības vidi. Sākot ar aptuveni 2000. gadu, tādos praktiskos uzdevumos, kuros modeļa aktīvajiem elementiem piemīt subjekta īpašības ar tā personīgajiem mērķiem un spējām informatīvi mijiedarboties ar citiem elementiem, sāka izmantot aģentos sakņoto (agent based) paradigmu.
21. gs. pirmās desmitgades otrajā pusē parādījās termins “digitālais dubultnieks” (Digital Twin), ko dažreiz kļūdaini uzskata par simulācijas modeļa tipu. “Digitālais dubultnieks” ir visprecīzākā objekta (izstrādājuma, produkta, darbgalda utt.) vai procesa (noteikta tehnoloģiska procesa vai uzņēmuma biznesa procesa kopumā) informācijas kopija. “Digitālo dubultnieku” var saprast kā īpašu dinamisku datu bāzi, kurā izmaiņas tiek veiktas reālā laikā, kad notiek katrs notikums, kas saistīts ar reāla objekta vai procesa stāvokļa izmaiņām. Procesa datus, kas glabājas “digitālajā dubultniekā”, var izmantot, palaižot speciāli izstrādātu simulācijas modeli un veicot īstermiņa prognozes par šī procesa attīstību. Turklāt pats “digitālais dubultnieks” nav šāds modelis, un tas neģenerē jaunus datus, kas atspoguļo procesa attīstību laikā.