Filantropijas organizācijas ir izvirzījušas daudzveidīgus filantropijas mērķus, balstoties uz filantropijas definīciju. Piemēram, Britu muzeja (The British Museum) filantropijas mērķis ir atbalstīt divus miljonus gadu ilgo pasaules vēsturi un kultūru, tās saglabāšanu un popularizēšanu. Viena no vecākajām filantropijas organizācijām Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Rokfellera fonds (The Rockefeller Foundation) par mērķi ir izvirzījis enerģijas resursu palielināšanu, veselības aprūpes pieejamību un ekonomisko iespēju paplašināšanu. Austrālijas sabiedriskās organizācijas “Austrālijas filantropija” (Philanthropy Australia), kuras sastāvā ir vairāk nekā 700 biedri, mērķis ir atbalstīt filantropijas organizācijas, lai radītu mecenātiem kvalitatīvākas filantropijas vides veidošanu.

Pirmie filantropijas aizsākumi meklējami Senajā Romā, kad pirmais zināmais filantrops Gajs Cilnijs Mecenāts (Gaius Cilnius Maecenas) uzsāka nesavtīgu atbalstu ar ziedojumiem māksliniekiem un zinātniekiem. Filantropijas tradīcijas turpināja Romas Katoļu baznīca, kas ieviesa ziedošanas apmēru – 10 % no ieņēmumiem jāziedo savas draudzes vajadzībām. Viduslaikos ar mecenātu atbalstu dibināja un uzturēja patversmes un slimnīcas. Šim laikam bija raksturīga ziedošana kā kristieša pienākums, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību. 18. gs. beigās Eiropā, pārsvarā galvaspilsētās, tika dibinātas lielākas filantropijas organizācijas. 19. gs. otrajā pusē, pateicoties straujai industrializācijai, kas centīgiem, apsviedīgiem cilvēkiem relatīvi īsā laikā deva iespēju kļūt turīgiem, uzplauka filantropija. 20. gs. iezīmējās ar vērienīgu filantropijas organizāciju tīklošanos, tika atvērtas filiāles visā pasaulē, kur bija nepieciešama palīdzība atbilstoši organizācijas mērķiem. Mūsdienās vērojama tendence, ka filantropijas organizācijas un mecenāti atbalsta dažādus projektus vienlaicīgi, kā arī vecākās pasaules filantropijas organizācijas saņem ziedojumus no ģimenēm vairāku paaudžu garumā. Dažviet gadījumos, kad vecākās filantropijas organizācijas piešķir uz noteiktu laiku mecenātu vārdus namiem, auditorijām un izstāžu zālēm, veidojas konkurence starp mecenātiem. Mecenātu ģimenēm nākas gaidīt desmitiem gadu, līdz beidzas iepriekšējā ziedojuma līgumā noteiktais termiņš un viņi varētu veikt vērienīgu ziedojumu un iegūt tiesības, ka viņu vārdā tiek nosaukts kāds celtniecības objekts. Daudzi mecenātu atbalstītie projekti joprojām nes viņu vārdus, piemēram, Džonsa Hopkinsa (Johns Hopkins) universitāte un slimnīca un Nobela prēmija.

Filantropijas praktiskā nozīme ir līdzekļu vākšanā no mecenātiem. Mecenāti ziedo filantropijas organizācijām un/vai dibina savas filantropijas organizācijas. Filantropijas teorētiskā nozīme ir filantropijas vēstures analīze un stratēģiju izstrāde līdzekļu piesaistei. 

Ziedojumu veikšana ir pilsoniskās līdzdalības pazīme. Tas ir apliecinājums dažādām solidaritātes izpausmēm atkarībā no ziedojumu mērķiem. No līdzekļu piesaistes stratēģiju sekmīgas izstrādes ir atkarīga ziedojumu piesaiste. Filantropijas organizācijām ir svarīgi ziedojumu piesaistes gaitā būt apveltītiem ar radošumu un mainīt savas stratēģijas, ja mainās apstākļi.

Nodokļu maksājumi nokļūst valsts un pašvaldību budžetos, par kuru izlietojumu lemj pilsoņu ievēlētie deputāti, kas ne vienmēr saskan ar pilsoņu vēlmēm. Savukārt ziedojumi nonāk filantropijas organizāciju budžetos, par kuru izlietojumu ir lēmuši paši ziedotāji, ziedojot konkrētiem mērķiem. Efektīgs modelis ir, ja valsts un/vai pašvaldības sadarbojas ar filantropijas organizācijām kāda kopīga filantropijas mērķa realizēšanā. Piemēram, 1967. gadā ASV Kongress nolēma dibināt Nacionālo parku fondu (The National Park Foundation), lai dotu iespēju ikvienam ziedot dažādām Nacionālo parku attīstības programmām. Nacionālo parku fonds ir valsts dibinātā Nacionālo parku pakalpojumu (National Park Service) filantropijas partneris. 

Filantropija ir process, kurā filantropijas organizācijas sadarbībā ar mecenātiem realizē daudzveidīgus projektus sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanā. Pastāv dažādi ziedojumu veidi: naudā, graudā, pro bono un brīvprātīgais darbs. Filantropijas organizācijas piedāvā daudzveidīgus ziedojumu pieņemšanas rīkus. Klasiskākais ziedošanas veids ir līdzekļu pārskaitījums uz filantropijas organizācijas norādīto kontu. Līdz ar interneta kā saziņas un komunikācijas līdzekļa atklāšanu populāri ir kļuvuši ziedošanas portāli, kuros ziedotāji, izvēloties sev tīkamu atbalsta mērķi, ātri var veikt ziedojumu. Ziedotājam ir iespēja veikt ziedojumu anonīmi, norādot šo informāciju ziedošanas procesā. Parasti filantropijas organizācijas savos ziedošanas portālos piedāvā iespēju izvēlēties ziedojuma summu. Pēc ziedojuma veikšanas portāla programma nosūta ziedotājam automātisku pateicību par ziedojuma saņemšanu.

Ziedošanas portālos tiek publicēta informācija par filantropijas organizācijai piešķirto sabiedriskā labuma statusu, kas papildus motivē ziedotājus ziedot un saņemt arī nodokļu atlaides. Nodokļu atlaides tiek piemērotas gan privātpersonām, gan uzņēmumiem. Salīdzinot trīs Baltijas valstu nodokļu atlaižu politiku, Igaunijā ir vislabvēlīgākie nosacījumi. Igaunijā piešķir nodokļu atlaides privātpersonām – gan rezidentiem, gan nerezidentiem, kā arī uzņēmumiem, kas ir reģistrēti Igaunijā un citās valstīs. Tas atvieglo filantropijas organizāciju darbu, jo nav jādibina un jāuztur filantropijas organizācijas citās valstīs, lai, piemēram, ārvalstīs dzīvojošie tautieši, kas ir citu valstu pilsoņi, varētu saņemt nodokļu atlaides.

Ziedojumi var būt vienreizēji, ikgadēji, kā arī speciāli kādām terminētām ziedojumu kampaņām un ziedojumi, kas ir saņemti kā testamentārie novēlējumi. Parasti testamentārie novēlējumi nosaka, ka saņemtais ziedojums ir neaizskaramais pamatkapitāls. Lietuvā kopš 2012. gada ir spēkā Lietuvas Republikas likums par labdarības un sponsorēšanas fondiem, kas nodrošina filantropijas organizāciju dibināšanu, lai piesaistītu ziedojumus tikai neaizskaramajam pamatkapitālam. Filantropijas organizācijām, kurām ir neaizskaramie pamatkapitāli, ir ziedojumu pārvaldības noteikumi, kas paredz neaizskaramā pamatkapitāla investīciju politiku. Risku diversifikācija ir svarīga ieguldījumu stratēģijas daļa. Neaizskaramo pamatkapitālu var ieguldīt šādās aktīvu klasēs: Eiropas akcijās, pasaules akcijās, jaunattīstības valstu akcijās, eiro zonas valdības obligācijās, korporatīvās obligācijās, augsta riska obligācijās vai naudas tirgus instrumentos, piemēram, depozītnoguldījumos, un alternatīvos ieguldījumos, piemēram, nekustamajā īpašumā, zemē. Neaizskaramā pamatkapitāla definīcija nosaka, ka filantropijas organizācijas drīkst tērēt līdzekļus statūtos noteiktiem mērķiem tikai no augļiem (peļņas). Pamatkapitālu tērēt nedrīkst.

Filantropijas mērķi ir daudzveidīgi. Ziedotāji, kas ziedo pirmo reizi un nelielas summas, parasti izvēlas ziedot kādam konkrētam mērķim. Savukārt, mecenāti ar stāžu un pieredzi ziedo vairākiem mērķiem un lielākas summas, dara to atkārtoti un ar interesi seko līdzi savu ziedojumu izlietošanai un sasniegtajiem rezultātiem. Sniegtais atbalsts var būt daudzveidīgs, piemēram, ziedotājs atbalsta gan kultūras un mākslas projektus, gan projektus, kas saistīti ar kādu specifisku medicīnas pētījumu veikšanu. Tā kā vairums šādu pētījumu ir vairāku gadu projekti, tad mecenāts jau sākotnēji ir informēts par vajadzīgā ziedojuma apjomu un rezervē atbilstošo summu, lai projektu varētu realizēt pilnībā. Ziedojumu vākšanas veidi ir dažādi. Piemēram, tas var būt līdzziedojums, kad viens ziedotājs piedāvā filantropijas organizācijai fiksētu summu ar aicinājumu, ka ziedojums notiks, ja šī filantropijas organizācija atradīs vēl kādu ziedotāju, kurš ir arī gatavs ziedot līdzvērtīgu summu. Filantropijas organizācijām jānodrošina regulāra mecenātu informēšana par ziedojuma izlietojumu, tā nodrošinot caurspīdīgumu un uzticību. Tas ir filantropijas pamatprincips.

Filantropijas vēsturiskā attīstība aizsākās Senajā Romā. Romiešu valstsvīrs un rakstnieks Mecenāts esot bijis liels zinātnes un mākslas cienītājs un atbalstītājs. Viņš esot atbalstījis Horāciju (Horatius), dāvinot viņam villu Sabīņu kalnos, Vergilijam (Vergilius) ir palīdzējis ar īpašuma atgūšanu. Kopš šī laika vārds Mecenāts kļūst par sugas vārdu un tiek lietots joprojām. Avoti liecina, ka ne visi, kas saņēma atbalstu no Mecenāta, bijuši vienisprātis ar viņa politiskajiem uzskatiem. Tomēr Mecenāts ir turpinājis atbalstu, kas apliecina, ka ziedošana ir nesavtīgs atbalsts, neprasot no labuma saņēmēja pretpakalpojumu. Šo principu filantropijas organizācijas ievēro arī mūsdienās.

Līdz ar kristietības rašanos nostiprinājās tendence ziedot baznīcai vismaz desmito tiesu no ienākumiem. Ir zināms, ka Boloņas Universitātes (Università di Bologna, 1088), Eiropas pirmās universitātes, studenti un absolventi ziedojuši savai universitātei, lai atbalstītu docētāju zinātniskās iniciatīvas.

12. un 13. gs. sevišķi Itālijā attīstījās turīgu pilsoņu iniciatīvas, lai celtu slimnīcas un pansionātus senioriem. 1521. gadā Venēcijā bija 120 nelielas un piecas lielas filantropijas organizācijas. Anglijā 18. gs. sākumā saskaņā ar noteikumiem par labdarību visiem maksātspējīgiem iedzīvotājiem bija jāmaksā papildu nodoklis, kuru dēvēja par labdarības nodokli. Iespējams, filantropijas organizācijas tika dibinātas politisku motīvu dēļ. Piemēram, 1828. gadā Briseles mērs dibināja filantropijas organizāciju “Briseles filantropijas sabiedrība” (The Société Philanthropique de Bruxelles). Līdzīgas organizācijas tika dibinātas arī citās Eiropas galvaspilsētās.

Mecenātu motivācija ir dažāda. Piemēram, izcilo izgudrotāju, ķīmiķi un sekmīgo uzņēmēju Alfrēdu Nobelu (Alfred Nobel) ziedot mudināja vēlme kaut vismaz nedaudz mazināt sekas, ko bija radījis viņa izgudrojums – dinamīts. Kaut arī sākotnēji to bija paredzēts izmantot miermīlīgiem mērķiem, tomēr tas kļuva par cilvēku dzīvību iznīcinātāju kara apstākļos. Gadu pirms savas nāves A. Nobels sastādīja testamentu, kurā paredzēja 31 miljonu kronu (pēc mūsdienu ekvivalenta trīs miljonus eiro) kā neaizskaramo pamatkapitālu, no kura augļiem jāpiešķir Nobela prēmijas izciliem zinātniekiem medicīnā, literatūrā, ķīmijā un fizikā. Atsevišķa prēmija bija paredzēta personībām, kas veicinājušas pasaulē mieru. Kopš 1901. gada Nobela prēmijas ir saņēmušas 923 privātpersonas un 27 organizācijas. 2019. gadā vienas Nobela prēmijas apjoms bija 9 miljoni kronu, (pēc mūsdienu ekvivalenta 856 000 eiro). Šis nozīmīgais testamentārais novēlējums ir apliecinājums tam, ka arī pēc vairāk nekā simts gadiem pasaules zinātnes un sabiedriskās domas veidotāji piemin mecenātu un viņa pienesumu šīs prestižās prēmijas radīšanā.

Savukārt mecenāts Dž. Hopkinss savā testamentā novēlēja līdzekļus slimnīcu, koledžu, universitāšu un bērnu nama Vašingtonā dibināšanai. Džonsa Hopkinsa universitāte (The Johns Hopkins University) studentiem durvis vēra 1876. gadā, un šis bija tam laikam viens no lielākajiem testamentārajiem novēlējumiem ASV. Dažādi filantropijas projekti ir realizēti, pateicoties mecenātu vēlmei attīstīt kādu noteiktu pētniecības virzienu. Piemēram, pasaulē vecākais publiskais Britu muzejs tika dibināts 1753. gadā, pateicoties īru mecenāta, ārsta un zinātnieka Hansa Slouna (Hans Sloane) ziedotai vērienīgajai kolekcijai, kas sastāvēja no 80 000 dabisko un mākslīgo retumu, 40 000 grāmatu un manuskriptu un 32 000 monētu. Britu muzejs, pateicoties mecenātu ziedojumiem, var uzturēt kolekcijas, kas ik gadu priecē vismaz 6 miljonus apmeklētāju. Britu muzeju atbalsta mecenāti no visas pasaules. ASV ir dibināta filantropijas organizācija “Britu muzeja Amerikas draugi” (American friends of the British Museum).

Mūsdienās filantropijas attīstība ir tradīcijām bagāta, un ar līdzekļu vākšanu nodarbojas organizācijas, kurām ir vairāku gadu desmitu liela pieredze, kas ziedojumus saņem no mecenātu ģimenēm vairākās paaudzēs. Kā viens no spilgtākajiem piemēriem ir Rokfellera fonds, kuru Rokfelleru ģimene dibināja 1913. gadā ar mērķi veicināt cilvēces labklājību pasaulē. Pirmo nozīmīgo ziedojumu saņēma Amerikas Sarkanais Krusts (American Red Cross, 1881), lai realizētu ar sabiedrības veselības uzlabošanu saistītus projektus. Dāsnie ziedojumi tik ļoti ietekmēja sabiedrības dzīves kvalitāti un vides aizsardzību, ka ASV valdību sāka mākt bažas par fonda pārāk lielo neatkarību, jo vērienīgās izmaiņas netika saskaņotas ar politiķu programmām. Pašlaik Rokfellera fonds atbalsta daudzveidīgus projektus visā pasaulē: ekonomisko iespēju iniciatīvu ASV mazāk atalgoto cilvēku labklājības uzlabošanai; sabiedrības veselības projektus; augstas raudzes izglītības projektus, t. sk. ziedojot ievērojamas summas Džonsa Hopkinsa universitātei. Rokfellera fondam ir filiāles Itālijā, Āzijā un Āfrikā.

Krīzes motivē filantropijas organizācijas arvien uzlabot līdzekļu vākšanas un komunikācijas metodes. Strauji samazinoties valdības atbalstam universitātēm ASV, universitāšu filantropijas organizācijas investēja absolventu datu bāžu veidošanā, lai sekmīgāk varētu uzrunāt absolventus veikt ziedojumus savai alma mater. Mūsdienās šajās datu bāzēs var atrast informāciju par absolventu ģimenes stāvokli, ienākumiem, labklājības līmeni, politiskajiem uzskatiem. Lielāko universitāšu budžeta daļu sastāda absolventu ziedojumi.

Pastāv arī viltus filantropijas organizācijas. Piemēram, Kanādas filantropijas pētnieki 2015. gadā prezentēja pētījumu, kurā bija minēts, ka pēc kārtējās cunami nelaimes Taizemē parādījās vairāki simti ziedošanas portālu, kas vāca ziedojumus nelaimē cietušajiem. Pētījuma rezultāti pierādīja, ka daļa no šiem ziedošanas portāliem savāktos līdzekļus neizmantoja paredzētajiem mērķiem.

Arvien vairāk filantropijas organizācijas realizē projektus, kas veicina izcilības mākslā, zinātnē un mūzikā. Piemēram, jauno pasaules mūzikas talantu atbalstītājs Kērtisa mūzikas institūts (Curtis Institute of Music), kas darbojās Filadelfijā, ik gadu palīdz 175 studentiem no visas pasaules. Organizācijas mērķis ir iedvesmot pasaules mūzikas kopienu ar augstas kvalitātes mūzikas veidošanu. 1934. gadā šo mūzikas iestādi absolvēja komponisti Semjuels Bārbers (Samuel Barber) un 1941. gadā Leonards Bernsteins (Leonard Bernstein). Kērtisa mūzikas institūts darbojas, tikai pateicoties mecenātu atbalstam, un ir piemērs, ka mecenātu ģimenes ziedo līdzekļus jau piektajā paaudzē.

Viena no ievērojamākajām pēdējo gadu ziedojumu vākšanas kampaņām ir ugunsgrēkā cietušās Parīzes Dievmātes katedrāles (Cathédrale Notre-Dame de Paris) renovācijas projektam. Ziedojumus aktīvi vāca ASV reģistrētā filantropijas organizācija “Parīzes Dievmātes katedrāles draugi”. Pirmajās 24 stundās kopš ugunsgrēka sākšanās šai filantropijas organizācijai tika saziedots 1 miljons eiro; kopā 2019. gadā piedalījušies 10 500 ziedotāju no vairāk nekā 50 valstīm. Pirmos vērienīgos ziedojumus veica turīgākās Francijas ģimenes, uzņēmumi un to vadītāji: Bernārs Arno (Bernard Arnault), Francijas kosmētikas grupa L’Oreal, Fransuā Anrī Pino (François Henri Pinault). Līdz šim dažādas filantropijas organizācijas visā pasaulē, kas atbalsta Parīzes Dievmātes katedrāles atjaunošanu, ir saņēmušas ziedojumos 728 miljonus eiro. Šī vērienīgā ziedojumu vākšanas kampaņa demonstrē, ka kopienas līdzjūtības sajūtas par nodegušo kultūras, mākslas un reliģisko pieminekli vieno cilvēkus visā pasaulē veikt ziedojumus savas rocības robežās, tā apliecinot savu solidaritāti.

Pirmais filantrops bija Mecenāts. Nozīmīga loma ir bijusi reliģiskajām organizācijām, kurām draudzes locekļi ir ziedojuši, lai atbalstītu šo organizāciju attīstības projektus. Privātpersonas un viņu ģimenes ar ziedojumiem ir attīstījušas daudzas iniciatīvas sabiedrības sociālās nevienlīdzības mazināšanā, sabiedrības izglītošanā un zinātnisko pētījumu veikšanā, piemēram, Dž. Hopkinss, A. Nobels, Rokfellera fonds, Nippon fonds (The Nippon Foundation), Kārnegija Attīstības un mācību fonds (The Carnegie Foundation for the Advancement and Teaching) un Ričarda H. Drīhausa fonds (The Richard H. Driehaus Foundation). Pateicoties mecenātu iniciatīvai, radušies daudzi unikāli projekti, piemēram, Britu muzejs, filantropijas organizācija Curtis, “Austrālijas filantropija”, Parīzes Dievmātes katedrāles restaurācijas filantropijas organizācija.

Valstu iedzīvotāji ar saviem ziedojumiem ietekmē sabiedrības attīstību, kas citkārt būtu atkarīga no valsts un pašvaldību politiķu interesēm. Tas ir pierādījums tam, ka valstu iedzīvotāji spēj paši noteikt kopīgās prioritātes un, veicot ziedojumus, tās piepildīt, nevis gaidīt, ka tās tiks realizētas par viņu samaksātajiem nodokļiem. Pasaule mainās ne tikai politiķu vēlmju dēļ, bet arī iedzīvotāju iniciatīvu dēļ, un tā ir pietiekama sinerģija sabalansētai pasaules kārtībai.