Īsprozas krājums "Sauciens" satur četrpadsmit stāstus, piemēram, "Vājprātīgā dienasgrāmata" (狂人日记, Kuángrén Rìjì, 1918), "Kun Ji-dzji" (孔乙己, Kǒng Yǐjǐ, 1919), "A-Q patiesā biogrāfija" (阿-Q正传, Ā-Q Zhèngzhuàn, 1921), "Baltais mirdzums" (白光, Báiguāng, 1922) u. c.
Nosaukums var tikt interpretēts kā autora sauciens pēc radikālām izmaiņām; krājuma stāsti ir autobiogrāfiski, jo parāda L. Sjuņa visspilgtākās atmiņas un pārdzīvojumus. Aizgājušās jaunības un vientulības motīvi jūtami darba priekšvārdā: "Kad biju jauns, man bija daudz sapņu. Lielākā daļa no tiem jau ir aizmirsti, bet es to nenožēloju. Pagātnes atcerēšanās var izraisīt prieku, bet dažreiz neko citu kā tikai vientulību. Tad kāda jēga ir nepārtraukti pieturēties pie vientuļām, aizgājušām dienām?"
Augstākminētais izteikums ir cieši saistīts ar autora kritisko attieksmi pret tālaika novecojušajām vērtībām – konfūciānismu un tā negatīvo ietekmi uz tautas nacionālo raksturu. Krājumā L. Sjuņs parāda nāciju, kura ir nokļuvusi krīzes situācijā, un intelektuālās elites pārstāvju un masu tumsonību. Māņticība, akla nodošanās tradīcijām, savstarpējā nežēlība, viegla padošanās liktenim un pilnīgs individualitātes trūkums ir galvenais neveiksmju cēlonis sociopolitiskai un ekonomiskai situācijai Ķīnā.