Lai novērstu saspīlēto situāciju un mazinātu latviešu iedzīvotāju neapmierinātību ar vācu civilpārvaldi Kurzemē, vācu karaspēka vadība 1944./1945. gadu mijā ieteica iecelt ģenerāli Rūdolfu Bangerski par latviešu pārvaldes vadītāju Kurzemē, līdz ar to simbolizējot Latvijas patstāvības atjaunošanas ievadīšanu. R. Bangerskis šo piedāvājumu noraidīja, jo tādā gadījumā viņš kļūtu par Vācijas valdības ierēdni, kurš atbildīgs iecēlējam. Pēc tam Okupēto austrumu zemju ministrs Alfrēds Rozenbergs (Alfred Rosenberg) uzdeva ģenerālim Oskaram Dankeram izveidot nacionālo komiteju latviešu lietu pārvaldīšanai. Šo priekšlikumu pēc apspriešanās ar latviešu aprindām O. Dankers noraidīja, argumentējot, ka vācu ieceltai komitejai nekādas piekrišanas tautā un leģionā nebūšot.

Stāvoklis mainījās 21.01.1945., kad Kurzemes civilā pārvalde tika nodota SS (Schutzstaffel) reihsfīrera rokās. Februāra sākumā arī noskaidrojās, ka SS reihsfīrers “savulaik no Vadoņa latviešu jautājumā ir dabūjis brīvas rokas”. Kad 03.02.1945. R. Bangerskis ar SS Galvenās pārvaldes šefu Gotlobu Bergeru (Gottlob Berger) pārrunāja sava iesniegtā memoranda saturu, kura beigās R. Bangerskis bija uzstādījis prasības, ka Vācija neatzīst Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai, Vācija joprojām uzskata Latviju par patstāvīgu un neatkarīgu valsti 17.06.1940. robežās, Vācija atzīst Latvijas pagaidu valdību par vienīgo suverēnās varas nesēju Latvijā.

R. Bangerskim radās (kļūdainais) iespaids, ka nacionālās komitejas veidošana SS paspārnē noritēs atšķirīgi, tā vairs nebūs vāciešiem pakļauta “pašpārvalde”. 06.02.1945. SS reihsfīrers Heinrihs Himmlers (Heinrich Luitpold Himmler) izdeva pavēli dibināt Nacionālo komiteju un izveidot civilo pārvaldi Kurzemē.

LNK izveidoja, vadoties pēc “Noteikumiem par Latvijas nacionālo padomi un Latvijas nacionālo komiteju”, kurus bija izstrādājusi Zemes pašpārvalde savā pēdējā sēdē 10.02.1945. un kurus nolasīja Potsdamā LNK dibināšanas sanāksmē 20.02.1945. Latvijas nacionālo padomi veidoja pēc “korporatīvās bāzes principa”. Padomes locekļu pirmo sastāvu sastādīja Zemes pašpārvalde saziņā ar latviešu leģiona vadību. Uz LNK dibināšanas sanāksmi bija izraudzīti un ielūgti 92 nacionālās padomes locekļi, no kuriem sēdē dažādu apstākļu dēļ piedalījās tikai 39. Ģenerāli R. Bangerski vienbalsīgi ievēlēja par LNK prezidentu. Viss tālākais darbs (LNK locekļu izraudzīšana u. c.) tika nodots LNK prezidenta rokās.

LNK prezidents – R. Bangerskis

LNK prezidenta vietnieks un kara lietu ģenerālsekretārs – Artūrs Silgailis

LNK prezidenta ģenerālpilnvarnieks civillietās Vācijā un Vispārējo lietu ģenerālsekretārs – Jānis Miezis

Izglītības un Kultūras lietu ģenerālsekretārs – Voldemārs Skaistlauks

Iekšlietu ģenerālsekretārs – Rūdolfs Kociņš

Saimniecības lietu ģenerālsekretārs – Jānis Andersons

Sociālo un emigrantu lietu ģenerālsekretārs – Ādolfs Šilde

Ģenerālkontrolieris – Eduards Stīpnieks

Ģenerālprokurors – Teodors Zvejnieks

V. Skaistlauks LNK darbā neiesaistījās un viņu atvietoja E. Stīpnieks. Tāpat no darba LNK atteicās Ā. Šilde, kuru atvietoja R. Kociņš. 1945. gada aprīļa sākumā, R. Bangerskim atstājot Kurzemi, par prezidenta vietnieku Kurzemē iecēla J. Andersonu.

Pēc Vācijas kapitulācijas visi LNK locekļi, izņemot J. Miezi, atteicās no saviem amatiem, lai R. Bangerskis varētu izveidot jaunu LNK. Jaunajā LNK sastāvā pēc 07.06.1945. iekļāva šādas personas, kuras tur darbojās īsāku vai garāku laiku: R. Bangerskis, Fricis Gulbis, J. Miezis, Aleksandrs Plensners, T. Zvejnieks, E. Stīpnieks, Alfrēds Bērziņš. Kad R. Bangerskis atradās britu apcietinājumā, t. i., sākot ar 02.07.1945., LNK vadīja F. Gulbis, bet pēdējās trīs dienas pirms LNK darbības izbeigšanas no 20. līdz 23.09. vadība atradās A. Bērziņa rokās.

LNK darbs Vācijas teritorijā bija vērsts uz latviešu bēgļu jautājuma risināšanu. LNK plānos bija bēgļu jautājumu pārņemt savās rokās, izveidojot speciālu bēgļu pārvaldi. Līdzšinējo latviešu bēgļu aprūpes darbu, kas notika Okupēto austrumu zemju ministrijas paspārnē ar Lettische Leitstelle (Latvijas vadības centrs; iestāde izveidota 1944. gadā Vācijā latviešu bēgļu lietu kārtošanai) starpniecību, LNK uzskatīja tikai par koordinēšanas un organizēšanas darbu, bet ne par bēgļu aprūpi. No šiem LNK plāniem nekas netika realizēts.

Otrs jautājums bija naudas līdzekļu apgūšana. Pēc LNK aprēķiniem Vācijas bankās atradās vismaz 89 miljoni reihsmarku, kas bija no Latvijas pārvaldes iestādēm pārskaitīti uz Vācijas bankām. LNK pūlējās panākt šo līdzekļu atbloķēšanu. Bija aprēķināts, ka LNK darbības uzturēšanai un bēgļu aprūpei mēnesī būtu vajadzīgi 1,5 miljoni reihsmarku. Arī šīs pūles rezultātus nedeva.

Lai pārņemtu Kurzemes pārvaldi savās rokās, LNK (Prezidents R. Bangerskis, locekļi J. Miezis, J. Andersons, T. Zvejnieks un A. Plensners kā kancelejas sekretāra vietas izpildītājs) 10.03.1945. ieradās Liepājā. Svinīgs LNK apsveikšanas akts notika 19.03.1945. Liepājas operā, kurā SS reihsfīrera pilnvarotais un pilnvarotais ģenerālis Kurzemē Hermans-Heinrihs Bērends (Hermann-Heinrich Behrend) LNK nodeva četrus darbības laukus: latviešu kultūras dzīves vadību, skolu un izglītības jomu, visas civilās tieslietas un latviešu bankas nodibināšanu Kurzemē. Sanāksmē tika arī paziņots, ka Kurzemē viss zemnieku privātīpašums tikšot atdots īpašniekiem.

Bez tam līdz 1945. gada aprīļa beigām LNK savā kompetencē bija pārņēmusi kārtības policiju, cietumus (no tiem atbrīvojot 650 ieslodzīto, kuri bija notiesāti par bēgšanas mēģinājumiem uz Zviedriju), finanšu kases, budžeta un nodokļa lietas. Sāka iznākt “LNK Vēstnesis” un atjaunota Latvijas Telegrāfa aģentūras LETA darbība. Maija sākumā “Tēvijas” vietā sāka izdot laikrakstu “Laika Balss”. Panākt pārmaiņas lauksaimniecības jomā neizdevās.

H.-H. Bērends noraidīja R. Bangerska apgalvojumus par LNK kā par valdību, vai, ka tai ir valdības funkcijas. H.-H. Bērenda formula bija, ka ar LNK jāapietas kā ar valdību, tomēr to par tādu neuzskatot. SS reihsfīrera pilnvarotā funkcija esot būt padomdevējam un uzraugam, lai gādātu par to, ka rīkojumi, kas nāktu no latviešu puses būtu saskaņoti ar kara vešanas un vācu uzvaras interesēm. Lai gan no 01.04.1945. LNK bija tiesības Kurzemē izdot rīkojumus ar likuma spēku, tad tomēr tie pirms izdošanas bija jāsaskaņo ar SS reihsfīrera pilnvaroto Kurzemē – H.-H. Bērendu. LNK prezidents bija cerējis atjaunošanas darbu Kurzemē veikt kā Latvijas valstisko orgānu pārstāvis, bet ne kā kādas jaunas vāciešiem pakļautas pašpārvaldes pakļautais.

R. Bangerskim nebija zināms, ka SS vadība jau 1945. gada februāra sākumā, kad viņu izvirzīja par jaunveidojamās LNK prezidentu, bija nolēmusi Kurzemei piemērot t. s. protektorāta modeli, kāds bijis Bohēmijā un Morāvijā (Čehijā), kurā ieceltajam “reiha protektoram” (Kurzemes gadījumā SS reihsfīrera pilnvarotajam) visos jautājumos bija galavārds.

04.04.1945. LNK prezidents atstāja Kurzemi. Mēneša beigās viņš un LNK birojs pārcēlās uz Lībeku Ziemeļvācijā, kur sagaidīja kara beigas. Maijā LNK uzņēma sakarus ar britu okupācijas varu un tai daudzos memorandos skaidroja Latvijas likteni, latviešu bēgļu situāciju Vācijā, latviešu karagūstekņu stāvokli u. c. jautājumus.

LNK prezidents R. Bangerskis uzskatīja, ka LNK kā augstākā valstiskā (tiesiskā) institūcija ārpus Latvijas, pārstāv visu latviešu bēgļu intereses un tāpēc latviešu bēgļu jautājums Vācijā būtu jākārto LNK paspārnē. LNK pozīcija Vācijas latviešu bēgļu starpā nebija populāra (to varēja sasaistīt ar tikko gāzto nacisma režīmu) un tāpēc bija jāmeklē cits risinājums. Tā pēc daudz apspriedēm vasaras mēnešos, kurās arī LNK aktīvi piedalījās, bija atrasts risinājums, ka par latviešu centrālo bēgļu pārstāvniecību nākotnē kļūs Latviešu Centrālā Komiteja (LCK). Kad bija paredzēta LCK dibināšana, LNK savā 1945. gada 22. septembra sēdē (piedalījās F. Gulbis, A. Bērziņš, J. Miezis, A. Plensners) pieņēma lēmumu ar 23.09.1945. “pārtraukt” savu darbību.

Redzot tuvojamies Trešā reiha sabrukumu, daudzi latviešu sabiedrības pārstāvji un politikas vērotāji uzskatīja R. Bangerska soli, dibināt LNK, par tuvredzīgu un nevajadzīgu. R. Bangerska lēmuma pamatā bija tas, ka vācieši nebija strikti noraidījuši viņa prasības par Latvijas valsts atjaunošanu un pagaidu valdības izveidošanu. Vācieši gan neko nebija atzinuši, tomēr ļāva R. Bangerskim LNK darbā lietot latvisko nacionālo terminoloģiju. LNK neizdevās pārņemt bēgļu aprūpi Vācijā un pārvaldīt Kurzemi bez vāciešu iejaukšanās un līdzdalības. Nerealizējās arī nodoms, ka pēc Vācijas kapitulācijas LNK Vācijā kļūs par vienīgo latviešu pārstāvniecību. Tomēr R. Bangerskis nodrošināja, ka līdz Vācijas kapitulācijai abas latviešu SS divīzijas palika disciplinēts militārs spēks Vācijas armijas sastāvā.