No 19. gs. 80. gadiem vācieši, kuri vēlējās iegūt kolonijas Austrumāfrikā, sāka veikt izpēti rajonā ap Āfrikas lielajiem ezeriem un gar krastu iepretim Zanzibāras salai. Zanzibāras sultāns (Sayyid Barghash bin Said Al-Busaid, arābu برغش بن سعيد البوسعيد) pretojās, jo uzskatīja to par savu teritoriju, bet pēc vācu militāriem draudiem jaunais sultāns (Sayyid Khalifa I bin Said Al-Busaid, arābu خليفة بن سعيد البوسعيد) pakļāvās, kad britu un vācu diplomāti izlēma sadalīt Austrumāfriku savā starpā pēc Angļu–vācu 1886. gada nolīgumu (29.10.1886.). Īsi pēc tam izcēlās Abuširas sacelšanās vācu kontrolē esošajā piekrastē. To vadīja vietējo afrikāņu elite, kura vācu kolonizācijas rezultātā sāka zaudēt privilēģijas vietējā tautsaimniecībā. Šī sacelšanās bija daļēji nesekmīga, jo jaunā koloniālā iekārta neietekmēja etniskās grupas iekšzemē, līdz ar to tās atturējās no iesaistīšanās nemieros. Tomēr ap 90. gadiem un ar 20. gs. sākumu Vācijas koloniālās prasības visiem iedzīvotājiem kļuva smagākas un rezultātā mainīja vietējo dzīvi un sabiedrību. Izšķirošais grūdiens bija, kad vācu administratori piespieda vietējos zemniekus audzēt kokvilnu eksportam, izsludināja klaušas ceļu būvēšanai un ieveda personas jeb dvēseļu vai iedzīvotāju nodokļus. Sasprindzinājums vācu kolonizētajā teritorijā pieauga un rezultātā apvienoja etniskās grupas visā vācu administrētajā teritorijā (apmēram mūsdienu Tanzānijas robežās, neieskaitot Zanzibāras salu).