No 19. gs. 80. gadiem vācieši, kuri vēlējās iegūt kolonijas Austrumāfrikā, sāka veikt izpēti rajonā ap Āfrikas lielajiem ezeriem un gar krastu iepretim Zanzibāras salai. Zanzibāras sultāns (Sayyid Barghash bin Said Al-Busaid, arābu برغش بن سعيد البوسعيد) pretojās, jo uzskatīja to par savu teritoriju, bet pēc vācu militāriem draudiem jaunais sultāns (Sayyid Khalifa I bin Said Al-Busaid, arābu خليفة بن سعيد البوسعيد) pakļāvās, kad britu un vācu diplomāti izlēma sadalīt Austrumāfriku savā starpā pēc Angļu–vācu 1886. gada nolīgumu (29.10.1886.). Īsi pēc tam izcēlās Abuširas sacelšanās vācu kontrolē esošajā piekrastē. To vadīja vietējo afrikāņu elite, kura vācu kolonizācijas rezultātā sāka zaudēt privilēģijas vietējā tautsaimniecībā. Šī sacelšanās bija daļēji nesekmīga, jo jaunā koloniālā iekārta neietekmēja etniskās grupas iekšzemē, līdz ar to tās atturējās no iesaistīšanās nemieros. Tomēr ap 90. gadiem un ar 20. gs. sākumu Vācijas koloniālās prasības visiem iedzīvotājiem kļuva smagākas un rezultātā mainīja vietējo dzīvi un sabiedrību. Izšķirošais grūdiens bija, kad vācu administratori piespieda vietējos zemniekus audzēt kokvilnu eksportam, izsludināja klaušas ceļu būvēšanai un ieveda personas jeb dvēseļu vai iedzīvotāju nodokļus. Sasprindzinājums vācu kolonizētajā teritorijā pieauga un rezultātā apvienoja etniskās grupas visā vācu administrētajā teritorijā (apmēram mūsdienu Tanzānijas robežās, neieskaitot Zanzibāras salu).

1905. gada vasarā sakrita vairāki priekšnoteikumi, lai sāktos sacelšanās, – sausums apdraudēja ražu, turpinājās bezdarbs un nodokļu ievākšana. Vietējais pravietis Kindžikitile Ngvale (Kinjikitile Ngwale) aicināja uz sacelšanos pret vāciešiem Austrumāfrikā. Pravietis sevi nodēvēja par Bokero un sludināja, ka viņa rīcībā ir maģisks šķidrums, kas aizsargās dumpiniekus no eiropiešu ieročiem. Šo šķidrumu nodēvēja par madži madži (svahili maji 'ūdens'), līdz ar to vietējo cilšu vidū tika izplatīta sacelšanās ideja un mērķi.

Matumbi cilts pirmā uzsāka bruņotu pretestību, uzbrūkot nelielajiem vācu nocietinājumiem, dedzinot kokvilnu un ar šķēpiem nogalinot tūristu grupu, viņu vidū vācu bīskapu. K. Ngvali drīz apcietināja, notiesāja, un viņam tika izpildīts nāves sods. Pēc matumbi cilts uzbrukuma sakāves, Madži madži sacelšanās turpinājās citās kolonijas daļās, īpaši aktīva karadarbībā bija Ngoni cilts, kas turpināja militāro pretestību līdz 10.1905. 

Sacelšanās apspiešanai vācu militārie spēki lietoja neizvēlīgas un totālas metodes. Vācu bruņotie spēki skaitliski bija nelieli un plaši izmantoja algotņus no piekrastes teritorijas – askarus. Tomēr vāciešiem bija būtiskas tehnoloģiskās priekšrocības – pārsvarā kaujās piedalījās vācu karavīri ar ložmetējiem, un viņiem pretīm stājās afrikāņu karotāji ar šķēpiem un dunčiem. Tādējādi eiropiešu upuru skaits bija tikai daži desmiti, daži simti afrikāņu algotņu, pret tūkstošiem vietējo cilšu karotāju.

Tomēr pat pēc nežēlīgajām sakāvēm nemieri un uzbrukumi tirdzniecības objektiem turpinājās, un vācu militārie spēki atbildēja ar plašām soda ekspedīcijām. Militārās kolonnas maršēja pa lauku apgabaliem un izpostīja pārtikas krātuves, mājas, iznīcināja darbarīkus. Pēc soda ekspedīcijām visā teritorijā iestājās liels bads. Kopā skaitot sacelšanās gaitā kritušos un no bada bojā gājušos, tiek lēsts, ka dzīvību zaudēja 250–300 tūkstoši afrikāņu; eiropieši zaudēja mazāk par 20 cilvēkiem.

Pēc brutālās atbildes uz sacelšanos bruņota pretestība vācu koloniālajai varai vairs nenotika. Pēc Pirmā pasaules kara Tanganjika pārgāja britu pārvaldē. Mūsdienu Tanzānijā Madži madži sacelšanos vērtē kā pirmo mēģinājumu atbrīvoties no koloniālās varas ar jaunu kustību un nevis aizsardzības kaŗu no iepriekšējās valsts pret uzbrucēju.