Asku sēnes ir plašākais sēņu valsts nodalījums. 21. gs. sākumā šai grupai pieskaita vairāk kā 64 000 sugu, kas sastāda ap 30 % no visām zināmajām sēnēm. Nodalījuma nosaukums cēlies no grieķu valodas vārda ἀσκός, askos ‘maisiņš’, ‘ādas maiss’. Asku sēņu raksturīga pazīme ir aski, kuros dzimumprocesa rezultātā veidojas asku sporas. Asku sēnes ieņem dažādas ekoloģiskās nišas: liela daļa ir augu, dzīvnieku un cilvēka patogēni; dažādi saprotrofi, tajā skaitā koksnes noārdītāji; ķērpji (agrāk ieskaitīja atsevišķā nodalījumā Lichenes), kā arī raugi.

Sēnes ir vienas no senākajām dzīvības formām uz Zemes. Pastāv uzskats, ka tām ir vairāk kā miljards gadu. Asku sēnes ir monofilētiskas – tās cēlušās no viena senča, kas bijis ūdenī dzīvojošs eikariots, iespējams, no Chytridiomycota nodalījuma, aptuveni pirms 600 miljoniem gadu, pirmskembrija periodā. Tajā pašā laikā veidojās asociācijas starp sēnēm un baktērijām, kas laika gaitā attīstījās par ķērpjiem. Vienas no vecākajām asku sēnēm, kam līdzīgas sastopamas mūsdienās, ir no Trichocomaceae dzimtas, kur pieder pelējumi, piemēram, Aspergillus un Penicillium ģintis. 

Asku sēnes ir lielākā sēņu grupa. Tajā ir vairāk kā 64 000 sugu un ap 6400 ģintis. Precīzu sugu skaitu nosaukt nevar, jo tiek atklātas jaunas sugas, kā arī, zinātniskajām metodēm attīstoties, tiek mainīta taksonomija un sugas tiek pārceltas no vienas grupas uz otru. 

Asku sēnes ir ļoti daudzveidīgas gan pēc uzbūves, gan pēc ekoloģiskās nišas. Asku sēnes sastopamas visos kontinentos un dažādās ekocenozēs, tajā skaitā ūdenī. Asku sēnes sastopamas arī ekstremālos apstākļos – augstu kalnos, uz klintīm un Antarktīdā, taču lielākā daudzveidība ir tropu lietus mežos. Asku sēnes sastopamas augsnē, ūdenī, uz citiem dzīviem organismiem, uz akmeņiem, uz dažādām organisko vielu atliekām. 

Asku sēnēm ir labi attīstīts daudzšūnu micēlijs, izņemot raugus, kuru veģetatīvais ķermenis ir viena šūna. Dzimumprocesa rezultātā veidojas aski ar asku sporām. Lielākajai daļai asku sēņu veidojas arī bezdzimumsporas – konīdijas. Ir sēnes, kurām dzimumstadija nav atklāta vai neeksistē; tās pieskaita asku sēnēm, balstoties uz molekulāri ģenētiskajām analīzēm. Aski var attīstīties uz substrāta vai augļķermeņos: hasmotēcijos, kleistotēcijos, peritēcijos, apotēcijos vai pseidotēcijos. Kleistotēciji un hasmotēciji ir slēgti, lodveida, bez speciālas atveres. Kleistotēcijos aski atbrīvojas, sporām nogatavojoties un augļķermeņiem sabrūkot. Hasmotēcijos aski atbrīvojas, kad augļķermeņa sieniņā izveidojas plaisa; šis augļķermeņu tips ir unikāls – tas raksturīgs tikai Erysiphales rindas sēnēm, kas ierosina miltrasu. Peritēciji ir daļēji slēgti, to augšpusē ir atvere; tie ir bumbierveida vai pudeļveida, aski iznāk ārā pa atveri. Apotēciji ir diskveida vai šķīvjveida (iespējamas arī citas formas); tie nogatavojoties atveras, aski atrodas to virspusē. Pseidotēciji pēc izskata atgādina peritēcijus, taču to veidošanās sākas nevis ar apaugļošanos, bet attīstoties askustromai (veģetatīvo hifu kopumam), kurā pēc tam veidojas dobumi (lokuli), kuros attīstās aski. 

Pēc ekoloģiskās nišas asku sēnes ir ļoti daudzveidīgas. Liela daļa no tām ir saprotrofi, kas aug uz citām organiskās vielas atliekām (piemēram, zemes bisonektrija Byssonectria terrestris – uz dzīvnieku mēsliem) vai augsnē (skarbā briežtrifele Elaphomyces asperulus – augsnē tieši zem zemsedzes, šī sēne ir iecienīta mežacūku barība). Dabā liela nozīme ir ķērpjiem, kas ir kompleksi simbiotiski organismi – tos veido asku sēnes un aļģes. Starp asku sēnēm ir augu, dzīvnieku un cilvēku patogēni, piemēram, Ajellomyces capsulatus izraisa plaušu bojājumus.

Asku sēņu klasifikācija laika gaitā ir mainījusies. 21. gs. sākumā asku sēnes iedala trīs apakšnodalījumos: Taphrinomycotina, Saccharomycotina un Pezizomycotina. 

Saccharomycotina apakšnodalījumā ir viena sēņu rinda – Saccharomycetales. Tajā apvienotas sēnes, ko sauc par raugiem. Tikai dažām ģintīm ir micēlijs. Lielākajai daļai veģetatīvo ķermeni veido atsevišķas šūnas, kas bezdzimumceļā vairojas pumpurojoties. Aski veidojas retos gadījumos. Nozīmīgas ģintis: Saccharomyces (izraisa rūgšanu) un Candida (patogēnas cilvēkiem). 

Taphrinomycotina apakšnodalījumā ietilpst piecas klases: 1) Archaeorhizomycetes (zināma viena ģints – Archaeorhizomyces, kas ir augsnes sēnes); 2) Neolectomycetes (zināma viena ģints – Neolecta, atrasta koku tuvumā); 3) Pneumocystidomycetes (ietilpst viena ģints – Pneumocystis, kas izraisa pneimoniju cilvēkiem); 4) Schizosaccharomycetes (ietilpst rauga sēnes no ģints Schizosaccharomyces); 5) Taphrinomycetes (ietilpst augu patogēni no ģints Taphrina, kas izraisa vējslotas, lapu čokurošanos un vējaugļus).

Pezizomycotina ir lielākais apakšnodalījums ar vairāk kā 32 000 sugām. Ietilpst trīs klases: 1) Leotiomycetes klase, kurai pieder Lecanorales rindas ķērpji (piemēram, briežu ķērpis Cladonia rangife) un vairākas augu patogēnu sēņu rindas: Erysiphales rindas sēnes, kas izraisa miltrasas, Rhytismatales – izraisa melnkreves, Helotiales rindas Botrytis ģints sēnes – izraisa pelēko puvi, Sclerotinia sclerotiorum – izraisa balto puvi; 2) Pezizomycetes klase: sēnēm raksturīgi apotēciji, pieder dažas cepurīšu sēnes, piemēram, lāčpurni Morchella; 3) Orbiliomycetes klase: pieder ap 300 sugas, starp tām arī plēsīgās sēnes, kas ķer nematodes (ģints Arthrobotrys un citas).

Cilvēku dzīvē nozīmīgs ir raugs Saccharomyces cerevisiae, kura dažādi celmi izraisa rūgšanu. Šo sēni izmanto pārtikas rūpniecībā – maizes cepšanā, vīna ražošanā –, kā arī proteīna, piemēram, insulīna ražošanā. Pateicoties asku sēnēm, atklātas antibiotikas, piemēram, Penicillium chrysogenum, kas tiek izmantots penicilīna ražošanā. Aspergillus un Penicillium ģints sēnes plaši izmanto biotehnoloģijā: citronskābes un citu bioloģiski aktīvu vielu ražošanā. Tās izmanto arī zinātniskos pētījumos kā modeļorganismus. Penicillium roqueforti un P. camemberti izmanto sieru nogatavināšanai. Dažas asku sēnes ir ēdamas, piemēram, baltā trifele Tuber magnatum, melnā trifele Tuber melanosporum un citas. Asku sēnes piedalās arī kritušas koksnes un citu organisko vielu noārdīšanā. Viena no biežāk sastopamajām saprotrofām sēnēm ir daudzveidīgā ksilārija Xylaria polymorpha, kas aug uz trūdošas koksnes un atrodama meža zemsedzē. Lodveida daldīnija Daldinia concentrica pārsvarā aug uz kritušas koksnes, bet sastopama arī uz dzīviem lapu kokiem. Sēnes no Ascobolus ģints noārda dzīvnieku mēslus. Apmēram 14 000 no asku sēnēm ir ķērpji. Ķērpji atrodami visos sauszemes biotopos, arī tur, kur citām dzīvām būtnēm nav piemēroti apstākļi – uz akmeņiem, klintīm, neauglīgas augsnes. Ķērpji aizsargā augsni no erozijas, daži izmantojami kā bioindikatori, piemēram, parastais plaušķērpis Lobaria pulmonaria. Ķērpjus izmanto medicīnā un parfimērijā, piemēram, Islandes cetrāriju Cetraria islandica.

Starp asku sēnēm ir cilvēku, dzīvnieku un augu patogēni. Kara milnene Cordyceps militaris parazitē uz kukaiņu kūniņām. Sēnes no Trichophyton ģints izraisa ādas iekaisumu (pēdām un nagiem) gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Aspergillus, Penicillium u. c. ģinšu sēnes var izraisīt elpošanas problēmas, alerģiju, plaušu iekaisumu. Asku sēnes ierosina augu slimības: miltrasas (ierosinātājs Erysiphales rindas sēnes), ābeļu kraupi (ierosinātājs Venturia inaequalis), priežu skuju skujbiri (ierosina sēnes no Lophodermium ģints), pelēko zemeņu puvi (ierosinātājs Botrytis cinerea), balto puvi (ierosinātājs Sclerotinia sclerotiorum) un citas. Dažas augu slimības ne tikai samazina kultūraugu ražu un tās kvalitāti, bet to rezultātā veidojas cilvēkiem un dzīvniekiem kaitīgas vielas – mikotoksīni. Viena no bīstamākajām slimībām ir vārpu fuzarioze, ko ierosina sēnes no Fusarium ģints (F. graminearum, F. avenaceum un citas). Slimības rezultātā graudos uzkrājas toksīni (deoksinivalenols u. c.), kas ir kancerogēni un var izraisīt cilvēka un dzīvnieku slimības.

Latvijas teritorijā konstatētas vairāk kā 1100 asku sēņu sugas, kas pieder Ascomycota nodalījumam – ķērpji (vairāk kā 500 sugas), raugi, saprotrofi, dažas cepurīšu sēnes, kā arī augu patogēni, no kuriem Latvijā biežāk sastopami: Pyrenophora ģints sēnes (ierosina plankumainības graudzālēm); Zymoseptoria tritici (ierosina kviešu lapu pelēkplankumainību); Sclerotinia sclerotiorum (izraisa balto puvi rapsim, burkāniem un citiem kultūraugiem); Erysiphales rindas sēnes (izraisa miltrasu labībām, gurķiem, flokšiem, rozēm); Venturia ģints sēnes (izraisa kraupi ābelēm, bumbierēm); Botrytis ģints sēnes (izraisa pelēko puvi zemenēm, tulpēm, sīpoliem, kā arī citas slimības tauriņziežiem u. c. augiem); Fusarium ģints sēnes (izraisa vārpu fuzariozi, bojājot vārpas graudzālēm un veidojot mikotoksīnus); pelējuma sēnes no Penicillium, Aspergillus, Cladosporium, Alternaria u. c. ģintīm (bojā produktus un noteiktos apstākļos var izraisīt alerģiju un slimības cilvēkam).