Stāstījuma pētniecības jeb naratoloģijas kontekstā jēdzienu aktualizēja literatūras teorētiķis Žerārs Ženets (Gérard Genette) hrestomātiskajā esejā “Stāstījuma diskurss” (Discours du récit, 1972). Viņš izdalīja trīs atkārtojuma veidus: singulatīvs, iteratīvs un repetitīvs.

Ja notikums stāstījuma līmenī parādās tikpat bieži, cik reižu tas ir noticis, to apzīmē kā singulatīvu. Ja notikums fabulas līmenī noticis vienu reizi un tāpat vienu reizi attēlots stāstījumā, to saprot kā vienkārša singulatīva gadījumu, savukārt, ja notikuma atkārtošanās ir tikpat bieži fiksēta stāstījuma līmenī, to saprot kā daudzskaitlīgu singulatīvu. Singulatīvs ir sastopams ikvienā stāstījumā.

Atkārtotus notikumus, kas stāstījuma līmenī atveidoti vienreiz, respektīvi, tiek vispārināti, sauc par iteratīviem. Visbiežāk iteratīvi literārā stāstījumā raksturo tēla paradumus un īpašības. Stāstījumā iteratīvi nereti apvienoti ar singulatīviem. Ž. Ženets iteratīvus skaidroja kā iekšējus (interne), ja tie nepārkāpj singulatīvi aprakstītā notikuma laika robežas. Ja laika robežas attiecībā uz singulatīvi aprakstīto notikumu tiek paplašinātas vai vispārinātas, to apzīmē kā ārēju (externe) iteratīvu.

Trešais atkārtojuma attiecību veids ir repetitīvs, kad notikums, kas fabulas līmenī ir noticis vienu reizi, stāstījuma līmenī tiek atkārtots vairākkārt. Repetitīvi ir viegli pamanāmi un piesaista lasītāja uzmanību, un to intensīvs lietojums, piemēram, asociatīvos tekstos, ietekmē arī stāstījuma ritmu.

Attiecībā uz biežuma kategoriju jāņem vērā, ka nevienu notikumu nevar atkārtot, ievērojot visus tā aspektus, un atkārtots teksta segments iegūst jau citu nozīmi, kuru nosaka tā jaunā atrašanās vieta un konteksts. Tāpat būtiski ir atzīmēt, ka atkārtojumi nav tikai māksliniecisks paņēmiens, bet arī domāšanas konstrukcija, kurā tiek atsijātas specifiskās īpašības, kas konkrētu notikumu ļauj sasaistīt ar līdzīgiem gadījumiem.