Pirmo informāciju par Caunu pilskalnu sniedzis pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš, kurš to pieminējis 1926. gadā publicētajā izdevumā “Latvijas pilskalni. II. Zemgale un Augšzeme”. E. Brastiņš Caunu pilskalnu par īstu pilskalnu neatzina, bet minēja kā varbūtēju vietu, kur pārkārtojies Zobenbrāļu ordeņa karaspēks, dodoties uz Mežotni. 1937. un 1939. gadā pilskalnu apsekojis Pieminekļu valdes darbinieks, arheologs Pēteris Stepiņš, bet 1945. gadā – toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja līdzstrādnieks Kārlis Rozītis. 1979. gadā pilskalnu apsekojis arheologs Jānis Graudonis, kurš atzīmē, ka “mākslīga apdarinājuma” pazīmes tajā nevar konstatēt un visdrīzāk tas uzskatāms par patvēruma vietu. To, ka Caunu pilskalns nav īsts pilskalns, 1983. gadā atzinis arī arheologs Juris Urtāns. 1985. gadā pilskalna kā arheoloģiskā pieminekļa pasi sastādījis arheologs Jānis Siatkovskis.