Zviedru kalns nosaukumu ieguvis pēc tam, kad zviedru karaspēks 18. gs. sākumā šo Vācu ordeņa Livonijā veco pilsvietu Heilingenbergu (Heiligenberg) izmantojis savai nometnei.

Svētkalns bija daļa no 13. gs. Tērvetes, kurā ietilpa zemgaļu valdnieka pils ar divām priekšpilīm un liela senpilsēta Tērvetes upes abos krastos. 13. gs. beigās Svētkalns jeb Heiligenberga bijusi Vācu ordeņa pils Livonijā.

Cīņai pret Tērveti 1285.–1286. gada ziemā Vācu ordenis Livonijā uzcēla Svētkalna jeb Heiligenbergas (Heiligeberc) pili. Lietuviešu (žemaišu) un zemgaļu apvienotajiem spēkiem Svētkalna pili ieņemt neizdevās, tādēļ zemgaļi paši nodedzināja Tērvetes pili, atkāpās uz Rakti, vairākkārt nesekmīgi mēģinot Tērveti atgūt.

Pēc Mītavas (1265) uzcelšanas Svētkalna pils (1286–1290) kļuva par Vācu ordeņa Livonijā otro bāzi – nu jau pašā Rietumzemgales centrā. Svētkalnā atradās labi bruņots 300 vīru garnizons, nodrošināts ar militāro tehniku un lieliem pārtikas krājumiem. No turienes Vācu ordenis Livonijā īstenoja sistemātisku iedzīvotāju iznīcināšanas, pārvietošanas un lauksaimniecības sagraušanas taktiku, panākot, ka agrāk bagātajā Zemgalē valda bads. Šī iemesla dēļ pēc Raktes, Dobeles un Sidrabenes izpostīšanas vairums no Rietumzemgales ļaudīm palika Lietuvā.

Lestenes latviešu draudzes mācītājs un žurnālists Kārlis Frīdrihs Vatsons (Carl Friedrich Watson) ir pirmais (1819., 1822. gadā), kurš Tērvetes pili meklēja Kalnamuižā – pie Tērvetes upes, kas līdz 19. gs. sākumam bija saglabājusi savu vārdu vienā daļā no 68 km garā tecējuma. K. F. Vatsons Tērvetes pili lokalizēja Zviedru kalnā (Svētkalnā), bet vācu Svētkalna pili – Kalnamuižas pilsdrupu vietā. Pēc tajā laikā pieejamajiem datiem meklēt Svētkalna atrašanās vietu tur, kur celta vēlākā vācu mūra pils, šķita loģiski. Edmunds Krīgers (Edmund Krüger) tāpat kā K. F. Vatsons atzīst, ka Tērvetes pagānu pils atradusies Cukurkalnā, un nevar pieņemt K. F. Vatsona hipotēzi par pagānu pils atrašanās vietu Zviedru kalnā tādēļ, ka tam neesot pierādījumu – pagānu pils bijusi no koka, un neesot zināms, vai kaut kas vēl no tās saglabājies; tur esot tikai vaļņi un grāvji.

Galvenais Augusta Bīlenšteina (August Bielenstein) secinājums pēc 1866. gadā veiktajiem izrakumiem bija, ka Tērvete un Heiligenberga lokalizējama pie Kalnamuižas – Cukurgalva (Zuckerhut) ar tās rietumu pusē esošo trīsstūrveida plakumu ir zemgaļu senā Tērvete, bet Zviedru kalnā atradusies Vācu ordeņa Livonijā Svētkalna pils.

Pēc A. Bīlenšteina domām, Zviedru kalnu no dienvidrietumu puses sargājis mākslīgi veidots kanāls ar slūžām. Interesi izraisa A. Bīlenšteina reģistrētais Zviedru kalna paralēlais nosaukums “Wezza Pilskalns“, kuru varētu tulkot kā “Vecā pils” vai “Vecais pilskalns”. A. Bīlenšteins fiksējis vēl vienu nosaukumu – Baznīckalns.

Svētkalns atrodas Tērvetes upes labajā krastā uz garena, ap 20 m augsta paugura. Pilskalnam izveidots ap 3000 m² liels pilsvietas plakums. Pilskalna plakuma aptuvenie izmēri ir 60 x 50 m, terases izmēri ziemeļaustrumos – 55 x 40 m. Pilskalnam dienvidaustrumos ierīkota ap 7200 m² liela priekšpils, kuras izmēri ir 90 x 80 m. Svētkalns ir spēcīgi nocietināts ar iespaidīgiem vaļņiem un aizsarggrāvjiem. Pilskalnam dienvidrietumos un dienvidaustrumos izveidots aizsarggrāvis, kurš dienvidrietumu pusē papildināts ar aizsargvalni. Grāvja dziļums – 7 m. Pilskalna plakuma dienvidaustrumu pusē un priekšpils ziemeļrietumu pusē uzbērts valnis. Svētkalna priekšpils no pļavas puses dienvidaustrumu pusē nostiprināts ar valni un aizsarggrāvi.

Starp pilskalnu un Putnukalnu senatnē, iespējams, ir bijusi mākslīgi veidota ūdens tilpne, kura apgrūtinātu piekļūšanu pilskalnam no dienvidrietumu puses, bet Tērvetes upe apgrūtinājusi pretinieka piekļuvi pilskalnam no ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu puses. Var apgalvot, ka Svētkalns ir viens no visspēcīgāk nocietinātajiem pilskalniem zemgaļu apdzīvotajās teritorijās. Iespējams, Svētkalns ir bijis Tērvetes vecais pilskalns, kurā mitinājušies zemgaļu valdnieki pirms 12. gs., kad tika būvēta jaunā pils Cukurkalnā. Netiešs apliecinājums tam ir viens no A. Bīlenšteina fiksētajiem pilskalna nosaukumiem – Vecais pilskalns.

Svētkalns ir iekļauts Tērvetes dabas parka teritorijā, un tam ir izveidoti koka tiltiņi pārejai pār dīķi no Putnukalna puses. Iespaidīgs ir arī koka tilts virs grāvja starp pilskalnu un priekšpili pilskalna dienvidaustrumu pusē. Kalns un priekšpils apaugusi ar lapu un skuju kokiem, krūmiem. Pilskalna iespaidīgie izmēri novērojami no ziemeļrietumu puses. Kalns netiek kopts un ir aizaudzis ar krūmiem, kas neļauj redzēt pilskalna iespaidīgos nocietinājumus un izmērus.

1863. gadā, pilskalna priekšpilī ierīkojot muižas ābeļdārzu, nejauši tika atrasts divasmeņu zobena roktura daļas fragments, kas arī pamudināja uzsākt arheoloģiskos pētījumus Kalnamuižā. Pirmie nelielie arheoloģiskie izrakumi Kalnamuižā notika 08.1865. skolotāja E. Krīgera vadībā (rakšana notika Tērvetes otrajā priekšpilī – pilsdrupu rietumu nogāzē).

Nākamie izpētes darbi notikuši 14.04.1866. Cukurkalnā un Zviedrukalnā. Tos organizēja toreiz vēl Jaunauces draudzē strādājošais A. Bīlenšteins, kurš referātā par izrakumu rezultātiem Zviedru kalnā sniedz šādu informāciju: pilskalns spēcīgi nocietināts ar valni nogāzē un otru valni plakuma austrumu galā. Līdzīgi kā Cukurkalnam, arī Zviedru kalnam austrumu pusē bijušas divas priekšpilis. Pirmajai priekšpilij arī plakuma rietumu galā bijis valnis. Pārbaudes rakums izdarīts pils plakuma ziemeļrietumu daļā – bedrē, kuras dziļums 2,1–3 metri. Atsegti akmeņi un ķieģeļu gabali, kurus, pēc Bīlenšteina domām, tikko varēts saukt par mūri, jo atklātais bijis bezformīgs. Daži izrakuma dalībnieki tur saskatījuši pagraba kāpnes. Pārmeklējot valni vairākās vietās, A. Bīlenšteins secinājis, ka tas uzbērts tikai no zemes. Otrā rakuma vietā – plakuma dienviddaļā pie vaļņa atsegts ar lieliem akmeņiem bruģēts laukumiņš 5,4 m diametrā.

Var uzskatīt, ka pilskalns arheoloģiski nav pētīts. 19. gs. pētniecības metodes neatbilst mūsdienu pētniecības kritērijiem un nav uzskatāmas par arheoloģiskajiem izpētes darbiem. Lai iegūtu vispusīgu un zinātniski pamatotu informāciju par pilskalnu un tā apdzīvotības posmiem, ir nepieciešami arheoloģiskie izpētes darbi.

Tērvetes arheoloģiskais komplekss ar Svētkalnu ir viens no ievērojamākajiem arheoloģijas objektiem Austrumbaltijā. Kā zemgaļu politiski ekonomiskais un varas centrs tas minēts daudzos vēstures avotos. Iespējams, Tērvetes Svētkalns slēpj vēl neatklātas laikmeta liecības, un tas ir ieņēmis ievērojamu vietu baltu un Baltijas somu tautu vēsturē, vēl pirms Tērvete minēta rakstītajos avotos. Iespējams, tas ir bijis zemgaļu politiski ekonomiskais centrs vikingu periodā un cīņu laikā ar slāvu tautām 11.–12. gs. Atpazīstamības dēļ Tērvetes arheoloģiskais komplekss kopā ar Tērvetes dabas parku iekļauts arī Lietuvas un Igaunijas tūrisma maršrutos.

Kopā ar Tērvetes dabas parku un Tērvetes 12. gs. koka pili tas ir viens no tūristu iecienītākajiem, apmeklētākajiem un nozīmīgākajiem kultūrvēsturiskajiem un dabas objektiem Latvijā.