Zviedru kalns nosaukumu ieguvis pēc tam, kad zviedru karaspēks 18. gs. sākumā šo Vācu ordeņa Livonijā veco pilsvietu Heilingenbergu (Heiligenberg) izmantojis savai nometnei.
Svētkalns bija daļa no 13. gs. Tērvetes, kurā ietilpa zemgaļu valdnieka pils ar divām priekšpilīm un liela senpilsēta Tērvetes upes abos krastos. 13. gs. beigās Svētkalns jeb Heiligenberga bijusi Vācu ordeņa pils Livonijā.
Cīņai pret Tērveti 1285.–1286. gada ziemā Vācu ordenis Livonijā uzcēla Svētkalna jeb Heiligenbergas (Heiligeberc) pili. Lietuviešu (žemaišu) un zemgaļu apvienotajiem spēkiem Svētkalna pili ieņemt neizdevās, tādēļ zemgaļi paši nodedzināja Tērvetes pili, atkāpās uz Rakti, vairākkārt nesekmīgi mēģinot Tērveti atgūt.
Pēc Mītavas (1265) uzcelšanas Svētkalna pils (1286–1290) kļuva par Vācu ordeņa Livonijā otro bāzi – nu jau pašā Rietumzemgales centrā. Svētkalnā atradās labi bruņots 300 vīru garnizons, nodrošināts ar militāro tehniku un lieliem pārtikas krājumiem. No turienes Vācu ordenis Livonijā īstenoja sistemātisku iedzīvotāju iznīcināšanas, pārvietošanas un lauksaimniecības sagraušanas taktiku, panākot, ka agrāk bagātajā Zemgalē valda bads. Šī iemesla dēļ pēc Raktes, Dobeles un Sidrabenes izpostīšanas vairums no Rietumzemgales ļaudīm palika Lietuvā.