Spāru kārta pieder senspārnu kukaiņu virskārtai Odonatoptera, un tās bija vieni no pirmajiem lidojošajiem kukaiņiem uz Zemes. Odonata kārtas priekšteči šobrīd iekļauti atsevišķā kārtā Meganisoptera, kas bija sastopama karbona periodā, pirms ~325 miljoniem gadu, un mūsdienās ir izmirusi. Mūsdienās sastopamā spāru kārta Odonata attīstījusies agrīnā mezozoja ērā, kad triasa periodā izveidojās atšķirības starp dažādspārnu (Anisoptera) un vienādspārnu (Zygoptera) apakškārtām. Lielākā spāre un kukainis, kāds ir bijis sastopams uz Zemes, bija Meganeuropsis permiana (Carpenter, 1939, “grifu muša”) ar spārnu plētumu ~70 cm un ķermeņa garumu ~43 cm. Spārnu dzīslojums un nesalokāmi spārni ir pazīmes, kas vieno mūsdienu spāres ar to izmirušajiem priekštečiem.

Spāres ir relatīvi lieli, parasti spilgti krāsaini, labi lidojoši un plēsīgi kukaiņi ar lielu, kustīgu galvu. Pie galvas piestiprināti īsi sarveida taustekļi, ir grauzēju tipa mutes orgāni. Spāru krūtis attiecībā pret pārējo ķermeni ir masīvas; pie tām piestiprināti četri bagātīgi dzīsloti spārni un garš, slaids vēders. Lidojuma muskuļi spārēm ir savienoti tieši ar spārniem, kas ļauj kontrolēt katru no spārniem atsevišķi.

Spāres ir amfibiotiski dzīvnieki – spāru kāpuri apdzīvo ūdens vidi, bet pieaugušās spāres – sauszemes (gaisa) vidi. Kāpuriem augot, tie vairākas reizes maina ādu. Kad kāpuri ir pieauguši, tie atstāj ūdeni. No kāpura ādas izlien spāre, iztaisno spārnus un vēderu, un, kad tie ir pietiekami sacietējuši, spāre uzsāk pieauguša kukaiņa dzīves stadiju. Spārēm nav kūniņas stadijas.

Spāres ir obligātie plēsēji – gan kāpuri, gan pieaugušās spāres barojas ar citiem bezmugurkaulniekiem, bet lielāko sugu kāpuri var baroties arī ar abinieku kurkuļiem un zivju mazuļiem.

Spārēm ir unikāls apaugļošanās veids – tēviņš spermu no ģenitālijām vēdera galā sākotnēji ievieto savās sekundārajās ģenitālijās pie vēdera pamatnes, no kurienes vēlāk tā tiek pārvietota uz mātītes ģenitālijām. Olas sākotnēji tiek dētas neapaugļotas, kas ļauj tēviņam iztīrīt cita tēviņa spermu, ja izdodas pāroties ar matīti, kurai jau ir cita tēviņa sperma.

Mūsdienu spāru kārta tradicionāli tiek iedalīta trīs apakškārtās: Zygoptera (vienādspārnu spāres), Anisozygoptera un Anisotpera (dažādspārnu spāres). Dažkārt Anisozygoptera un Anisotpera tiek apvienotas Epiprocta apakškārtā. Pasaulē šobrīd zināmas ~6300 spāru sugas (~3332 Zygoptera, četras Anisozygoptera un ~2967 Anisotpera). Sugu skaits pakāpeniski pieaug, jo tropisko reģionu spāru fauna ir nepietiekami izpētīta un katru gadu tiek zinātniski aprakstītas jaunas spāru sugas.

Lielākās dzīvās spāru sugas ir Centrālamerikā sastopamā Megaloprepus coerulatus (Drury, 1782) (Zygoptera: Pseudostigmatidae), kuras spārnu plētums ir 191 mm, Dienvidaustrumāzijā sastopamā Tetracanthagyna plagiata (Waterhouse, 1877) (Anisoptera: Aeshnidae), kuras spārnu plētums ir 165 mm, un Austrālijā sastopamā Petalura ingentissima (Tillyard, 1908) (Anisoptera: Petaluridae), kuras spārnu plētums ir 160 mm.

Savukārt mazākās dzīvās spāres ir Austrumāzijā sastopamā Nannophya pygmaea (Rambur, 1842) (Anisoptera: Libellulidae), kuras spārnu plētums ir 20 mm, un Agriocnemis (Zygoptera: Coenagrionidae) ģints sugas, kuru spārnu plētums ir 17–18 mm.

Spāres apdzīvo visus kontinentus, izņemot Antarktīdu. Dažas sugas ir ļoti plaši izplatītas, kā, piemēram, Pantala flavescens (Fabricius, 1798), kas ir uzskatāma par kosmopolītisku (visā pasaulē sastopamu) sugu. Lielākā sugu daudzveidība ir tropiskajos reģionos; virzienā uz aukstajām klimatiskajām joslām sugu daudzveidība samazinās. Daļa sugu spēj apdzīvot arī tuksnešainos apvidus. Sugu daudzveidība samazinās arī līdz ar augstumu. Lielākais augstums, kādā spāres ir sastopamas, ir 3700 metri virs jūras līmeņa. Tropiskajos reģionos lielākā sugu daudzveidība ir saistīta ar mitrāju un mežu teritorijām, kamēr virzienā uz aukstajām klimatiskajām joslām palielinās atklātā vai mozaīkainavā dzīvojošo sugu skaits.

Viens no spāru klātbūtnes priekšnosacījumiem ir saldūdeņu – parasti pastāvīgu, retāk īslaicīgu – klātbūtne, kas saistīta ar spāru vairošanos. Tikai nedaudzu sugu spāru kāpuri var apdzīvot iesāļus ūdeņus.

Spāru izplatību nosaka dažādi faktori, piemēram, ķermeņa izmērs – lielāka izplatīšanās spēja parasti piemīt lielākā izmēra sugām. Otrs nozīmīgākais faktors ir sugas prasības pret biotopu – sugas ar zemākām prasībām ir izplatītas plašāk un ir biežāk sastopamas nekā sugas ar specifiskām prasībām, piemēram, noteiktu ūdens tīrības pakāpi, konkrētu augu sugu vai to sabiedrību klātbūtni ūdenstilpē, zivju neesamību ūdenstilpē un tamlīdzīgi.

Spāres, līdzīgi kā abinieki (tritoni, vardes, krupji), ir viena no tām nedaudzajām dzīvnieku grupām, kas labāk nekā citas raksturo saldūdeņu kvalitāti un vienlaikus var dot arī nozīmīgu informāciju par sauszemes vides kvalitāti. Spāres apdzīvo gan saldūdeņus, gan sauszemi un ir plēsēji – tās ir atkarīgas no daudzu citu bezmugurkaulnieku klātbūtnes. Spāres regulē arī citu bezmugurkaulnieku (piemēram, odu, knišļu, mušu) skaitu. Spāres ir nozīmīga zivju barības sastāvdaļa; ar spārēm barojas citi kukaiņi, putni un zīdītāji.

Pasaulē ir dažādas pieejas spāru aizsardzībai. Piemēram, Eiropā – Austrijā, Beļģijā (Flandrija, Briseles reģions), Luksemburgā, Spānijā un Vācijā – ir aizsargājamas visas tur sastopamās spāru sugas un to apdzīvotie biotopi. Savukārt Bulgārijā, Dānijā, Francijā, Horvātijā, Igaunijā, Itālijā, Maķedonijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē, Rumānijā, Somijā un Zviedrijā – tikai Eiropas Savienības (ES; European Union) Biotopu direktīvā iekļautās sugas. Beļģijā (Valonijā), Čehijā, Grieķijā, Īrijā, Krievijā, Latvijā, Lielbritānijā, Lietuvā, Polijā, Serbijā, Slovākijā, Slovēnijā, Šveicē, Ukrainā un Ungārijā – attiecīgajā valstī normatīvajos aktos iekļautās sugas. Bet Bosnijā un Hercegovinā, Kiprā, Maltā, Melnkalnē un Moldovā spāres aizsargājamo dzīvnieku skaitā nav iekļautas.

Eiropā kā apdraudēta ir novērtēta 21 spāru suga (trīs sugas kritiski apdraudētas, piecas sugas apdraudētas, 13 sugas sarūkošas). Savukārt no visām Eiropā sastopamajām sugām 54 % populācijas ir novērtētas kā stabilas, 10 % – kā pieaugošas, 24 % – kā sarūkošas, bet 12 % sugu populāciju attīstības virziens ir nezināms. Tomēr katrai sugai apdraudējuma līmenis var atšķirties atkarībā no reģiona. Kritiski apdraudētās sugas parasti ir tās, kuru izplatības areāli ir ļoti mazi, – negatīvie faktori ietekmē lielu populācijas daļu vai pat visu populāciju.