Latvijā reti tiek lietots termins “odonatoloģija”, jo ir maz pētnieku, kas specializējas spāru izpētē, kā arī kukaiņu pētniecībā biežāk tiek pētītas teritorijas, procesi, sugu sabiedrības u. c., kas aptver dažādas kukaiņu grupas.
Spāru pētījumus Latvijā var iedalīt vairākos periodos. Pirmais periods ir 18. un 19. gs., kad Latvijas teritorijā dzīvojošie, galvenokārt vācbaltiešu izcelsmes, naturālisti vāca kukaiņu kolekcijas un publicēja savu darbu rezultātus. Pirmais dabas pētnieks, kas publicēja ziņas par spāru sastopamību mūsdienu Latvijas teritorijā, bija Jākobs Fišers (Jacob Benjamin Fischer). Savukārt Puzes luterāņu baznīcas mācītājs Johans Kavals (Johann Heinrich Carl Kawall) un pasniedzējs un dabas pētnieks Andreass Brutans (Andreas Bruttan) bija izveidojuši pirmos nozīmīgākos Latvijas spāru sugu sarakstus.
20. un 21. gs. spāru pētījumi Latvijā ir bijuši ar ļoti atšķirīgu intensitāti un pētījumu virzieniem. 20. gs. pirmajā pusē vairākās publikācijās par Krievijas impērijas faunu tika pieminēta arī informācija par spārēm, un Latvijai tika norādītas jau 44 sugas. Gan vācu valodā, gan latviešu valodā informācija par spārēm bija parādījusies arī plašsaziņas līdzekļos un populārzinātniskajā literatūrā, reizēm tēlaini aprakstot šo kukaiņu dzīvi. Tomēr biežāk tika publicēti raksti par konkrētu vietu faunu. Piemēram, 1937. gadā angļu entomologs Džons Kovlejs (John Cowley) žurnālā The Entomologist ievietoja nelielu rakstu par spārēm Vidzemē – Amatas ciemā.
Lai gan visā pētījumu periodā ikgadējais (vidēji 1,4 publikācijas gadā) publikāciju (datu avotu) skaits ir neliels, to kopējais skaits – 182 publikācijas – Latvijas mērogam ir uzskatāms par lielu. Vairāk nekā pusi publicējuši tikai divi pētnieki – Zandis Spuris un Mārtiņš Kalniņš.