Ģerbonis apliecina tā lietotāja piederību noteiktai personai, dzimtai, pilsētai, citai apdzīvotai vietai vai teritorijai, kopienai, valstij vai organizācijai, kuras simbols ir konkrētais ģerbonis un kuru nevar izmantot neviens, kurš nav piederīgs kādai no minētajām kopībām. Ģerbonis no emblēmām un citām vizuālām atšķirības zīmēm atšķiras ar to, ka izveidē un pielietojumā šie simboli balstās uz noteiktām heraldikas likumībām, vispirms – jebkuras vizuālās informācijas atveidošana vairogā kā ģerboņa pamatelementā. Heraldika kā praktiski pielietojama zināšanu disciplīna regulē ģerboņu izveidošanas teorētiskos, mākslinieciskos un juridiskos aspektus. Ģerboņus pieņemts iedalīt personiskajos un dzimtu ģerboņos (dzimtu heraldikā), municipālajos (pašvaldību) un dažādu organizāciju ģerboņos (civilajā heraldikā) un ar reliģiskām organizācijām saistītajos ģerboņos (baznīcu heraldika). 

Latvijas Republikas (LR) Ģerboņu likumā ģerbonis definēts šādi: “Saskaņā ar heraldikas nosacījumiem izstrādāts atsevišķs apzīmējums vai apzīmējumu kopums, kas ietverts noteiktā formā un reprezentē valsti, valsts pārvaldes institūciju, pašvaldību vai kādu citu juridisko vai fizisko personu” (Ģerboņu likums, 01.12.2005., 1. pants).

Ģerboņu parādīšanās ir datējama ar 12. gs. pirmo pusi un saistāma ar izmaiņām militārajā sfērā Rietumeiropā. Pāreja uz jauna aizsargbruņojuma izmantošanu, kurā bruņinieka skatu ierobežoja slēgta ķivere, diktēja nepieciešamību gan pretinieka, gan paša karotāja identifikācijas zīmes novietot maksimāli ātri pamanāmā bruņojuma daļā – vairogā. Pirmie ģerboņi parādījās 12. gs. pirmajā pusē Anglijas un Francijas bruņniecības vidē. To izmantošanu sekmēja Krusta kari, kuri pirmo reizi saveda kopā bruņiniekus no visas Eiropas un radīja nepieciešamību orientēties karotāju daudzveidībā, kā arī deva iespēju “iemūžināt” konkrētu bruņinieku panākumus. Tas ļāva nākamajām paaudzēm izmantot atpazīstamību un slavu ieguvušo priekšteču vairogus ar tajā attēlotajām krāsām un figūrām. Bruņojuma vairogā attēlotajai simbolikai bija liela nozīme arī populārajā bruņinieku turnīru praksē. Ģerbonis kā savdabīgs krāsu un simbolu valodā atveidots vēstījums, kas bija viegli saprotams un pieņemams viduslaiku cilvēkam, strauji kļuva populārs visās tā laika sabiedrības kārtās. Pilsētnieki, garīdzniecība, amatnieki un tirgotāji, arī zemnieki 12.–13. gs. pieņēma militārajā sfērā veidojušos simboliku. Rietumeiropā 13. gs. otrajā pusē ģerboņus kā pašapliecināšanās zīmes sāka izmantot pilsētas, tirgotāju ģildes, amatnieku cunftes, kristīgās baznīcas institūcijas. 14.–16. gs. dzimtu ģerboņus sāka izmantot pilsētnieku augšslānis un atsevišķos retos gadījumos dažās Rietumeiropas teritorijās – brīvā zemniecība. 13.–17. gs. veidojās heraldikas pamatlikumi un tradīcijas, kas noteica ģerboņu veidošanas un izmantošanas kārtību. Līdz ar nacionālo valstu veidošanos radās arī valstu ģerboņi, kas bieži pārņēma valdošās dinastijas ģerboni kā valsts ģerboni. 18.–19. gs. ģerbonis no Eiropai raksturīgas parādības pakāpeniski nostiprinājās arī Amerikā, Āzijā, Āfrikā un Austrālijā. Līdz ar valstu ģerboņu izplatīšanos 19.–21. gs. līdzās pēc heraldiskām tradīcijām veidotiem ģerboņiem tiek veidoti simboli, kuru apzīmēšanai izmanto vārdu “ģerbonis”, bet kuru veidošanā tiek ignorētas heraldiskās tradīcijas (Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un sociālistisko valstu, Gvatemalas un cita simbolika). Dažāda statusa juridisku un fizisku personu ģerboņi turpina pastāvēt un tiek jaunveidoti arī 21. gs. sākumā.

Ģerboņa galvenā, noteicošā sastāvdaļa, kas veido pamatu uz tā novietotajām figūrām, krāsām un metāliem, ir vairogs. Ģerboņa vairoga forma kļuvusi citāda heraldikas attīstības gaitā, sākotnēji mainoties reālajiem bruņojumā izmantotajiem vairogiem un vēlāk – valdošajiem mākslas stiliem. Heraldikā izdala vairākus desmitus Eiropā 12.–20. gs. vairāk izmantoto vairogu tipus, kas apzīmēti gan pēc plašāka pielietojuma teritorijām, gan pēc vēsturiskajām un stila formām. Gadījumos, kad attēlo dzimtu sieviešu ģerboņus, parasti izmanto rombveida, retāk – ovālas vairoga formas.

Virs vairoga dzimtu ģerboņos parasti novietota ķivere, kas balstās uz vairoga augšdaļas un pagriezta pretskatā vai profilā. Ķiveres forma mainās vēsturiski vai saistībā ar valdošo mākslas stilu. Ķiveri parasti sedz lambrekens jeb ķiveres sega, un to vainago kleinods, kuru ar ķiveri saista vainags vai kronis.

Ģerboņa vairogu var balstīt vairoga turētāji – dekoratīvi ģerboņa elementi, kas tur vai balsta ģerboņa vairogu. Vairoga turētāji attēloti dzīvnieku, cilvēku, fantastisku būtņu, retāk – priekšmetisku objektu veidā. Vairoga turētājiem var būt tikai dekoratīva vai arī ģerboni simboliski papildinoša nozīme. Tos attēlo stāvošus uz pamatnes vai devīzes lentes.

Retāk ģerboni var papildināt arī karogi, ordeņa ķēdes vai lentes, zižļi un citi palīgelementi. Dažādām ģerboņu grupām var tikt izmantotas dažādas sastāvdaļas –, piemēram, municipālajos, baznīcu un  organizāciju ģerboņos parasti neizmanto ķiveres, lambrekenus un kleinodus. Baznīcu ģerboņos atveido zižļus un garīdznieku cepures, kas nav citu grupu ģerboņos.

Ņemot vērā ģerbonī ietvertos elementus, heraldikā parasti izdala lielo un mazo, atsevišķos gadījumos arī t. s. papildināto ģerboni. Mazais ģerbonis parasti ietver tikai vairogu vai vairogu ar ķiveri, lambrekenu un kleinodu. Lielais ģerbonis ir mazais ģerbonis, ko papildina vairoga turētāji uz pamatnes vai devīzes lentes un citi papildinoši elementi. Nereti tiek lietots arī papildinātais ģerbonis – mazais ģerbonis ar atsevišķiem papildelementiem. Parasti papildinātie ģerboņi tiek izmantoti, lai attēlotu vienu no valsts ģerboņu veidiem. 

Nozīmīgākā informatīvā slodze ir ģerboņa vairogā attēlotajām figūrām un krāsām. Vairogā var būt atveidoti visdažādākie ģeometrisko dalījumu veidi vai figūras, izmantotas taisnas, viļņotas, zobotas un citas dalījuma līnijas, heraldiski stilizēti atveidotas fantastiskas un reāli pastāvošas būtnes, parādības, objekti un priekšmeti. Ģerboņos izmantoto figūru klāstā iekļaujas arī antīkajā pasaulē un Eiropas centrālajā un ziemeļu daļā laikaposmā līdz 12. gs. izmantotā simbolika.

Ģerboņa vairogā attēlojumu var veikt, tikai izmantojot heraldiski tradicionālo krāsu kopumu, kas ietver sarkano, zilo, zaļo, purpura (violeto) un melno krāsu un pastāv līdzās diviem metāliem (zelts, sudrabs). Retāk tiek izmantotas t. s. heraldiskās ādas. Atsevišķu valstu heraldiskajā praksē vēsturiski izmantotas arī citas, mūsdienu lietišķajā heraldikā ļoti reti pielietotas krāsu variācijas. Sākot ar 18. gs., izņēmuma gadījumos pieļaujams ģerboņa figūras attēlot arī dabiskās krāsās.

Viens no heraldikas pamatprincipiem nosaka, ka ģerbonī nedrīkst likt krāsu uz krāsas un metālu uz metāla. Atkāpšanās no tā sastopama tikai izņēmuma gadījumos un ir vēsturiski pamatota. Vēsturiski krāsu niansēm nebija nozīmes, tomēr mūsdienu lietišķajā heraldikā parasti pieņemta krāsu toņu strikta regulācija.

Līdzās ģerboņa vizuālajam atveidam būtisku vietu heraldikā ieņem arī ģerboņa mutisks vai rakstisks apraksts. Ģerboņa pareizu heraldisku aprakstīšanu, kas pakļauta virknei heraldisku nosacījumu, kuri nodrošina tās lakonismu un spēju pēc apraksta rekonstruēt ģerboņa izskatu, sauc par blazonēšanu. Tajā tiek izmantota specifiska, vēsturiski veidojusies terminoloģija. Ģerboni apraksta no vairoga turētāja skatupunkta, līdz ar to pret skatītāju vērstā kreisā vairoga puse tiek dēvēta par labo, bet labā – par kreiso. Līdzīgi aprakstā apskata arī figūru pavērsumu.

Ģerboņa izmantošana praksē notiek, lietojot to kā reprezentācijas zīmi uz dažādiem objektiem (dokumentiem, zīmogiem, vizītkartēm utt.) un priekšmetiem, kas saistīti ar konkrētām fiziskām vai juridiskām personām, kurām ir ģerboņa tiesības. Latvijā ģerboņa īpašniekam saskaņā ar LR Ģerboņu likumu (01.12.2005.) ir tiesības izmantot ģerboni un aizliegt to izmantot jebkurai citai personai. Bez ģerboņa īpašnieka atļaujas to drīkst izmantot tikai kā ilustratīvu vai izziņas materiālu enciklopēdijās un mācību līdzekļos, kā arī citos zinātniska un uzziņu rakstura izdevumos. Mūsdienu praksē īpaša uzmanība pievērsta valstu ģerboņu, to dažādo formu un atveidojumu lietošanas praksei. LR valsts ģerboņa lietošanas kārtību nosaka likums “Par Latvijas valsts ģerboni” (19.02.1998.).

Sākotnējais ģerboņa lietojums uz bruņinieka vairoga, funkcionējot tikai kā atšķirības zīmei kaujas laukā, ļoti strauji pārgāja praktiski uz visām sadzīves jomām, kļūstot par identifikācijas zīmi visdažādākajām lietām. Būtiska ģerboņa funkcija bija un ir tā īpašnieka personisko lietu iezīmēšana, sākot ar ikdienā lietotiem priekšmetiem un beidzot ar mēbeļu, ēku, transportlīdzekļu u. c. objektu rotāšanu informatīvos nolūkos. Ģerbonis kā krāsu un simbolu valodā izteikts “vārds” jau ar tā parādīšanās pirmsākumiem tika plaši izmantots zīmogos un attēlots uz monētām. Šī prakse saglabājusies arī mūsdienās. Kā šāds informatīvs simbols ģerbonis parādās viduslaiku ilustrācijās, tādējādi konkretizējot noteiktas personas, pie kurām simbols attēlots. Plaši izplatīta prakse bija atveidot ģerboni 16.–18. gs. gleznotajos portretos, kuros tā atveidojumam bija tāda pati funkcija.