Piemineklis Padomju karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem bija triumfāla satura piemineklis ar vēstījumu atbilstoši padomju okupācijas laika naratīvam par varonīgajiem Sarkanās armijas karavīriem, kas uzvarēja fašismu un atnesa mieru Eiropas tautām. Viņus sagaidīja un sveica Mātes dzimtenes alegorija un par godu varoņiem tika salutēts (obelisks ar zvaigznēm). No latviešu kara vēstures naratīva viedokļa – piemineklis slavināja okupācijas armiju. Pieminekļa kompleksa centrā bija 79 m augsts obelisks, ko veidoja piecas dažāda augstuma skaldnes, kuras vainagoja piecstaru zvaigznes. Tās simbolizēja piecus kara gadus un uzvaras salūtu. Piemineklis atradās Uzvaras parkā, Rīgā. 

Tēlnieki Aivars Gulbis, Ļevs Bukovskis, piedaloties Leonīdam Kristovskim, arhitekti Ermens Bāliņš, Edvīns Vecumnieks, Viktors Zilgalvis, mākslinieks Aleksejs Bugajevs, konstruktors Gunārs Beitiņš.

Kara uzvarām veltītus pieminekļus triumfa arkas un kolonnas veidā cēla jau antīkajā Romā (piemēram, Trajāna kolonna, Colvmna Traiani, 113, un Tita triumfa arka, Arcus Titi, 81, Roma). Sākot ar 16. gs., uzvaras celtņu būvniecība  notika gan Eiropā, gan arī citur; aktīvāk 19. gs. pēc Napoleona kariem arkas, kolonnas vai obeliska formā (piemēram, Triumfa arka, Arc de Triomphe Parīzē, 1806–1836 u. c.). Sievietes tēls kā valsts/ dzimtenes alegorija mākslās, tostarp tēlniecībā, parādījās līdz ar nacionālo valstu nostiprināšanos 19. gs. Uzvaras skulpturāla pieminekļa veidā sāka iemūžināt 20. gs. Latvijā nozīmīga ir Mātes Latvijas skulptūra Brāļu kapos Rīgā  (1929, Kārlis Zāle).

Pirmais Uzvaras pieminekļa konkurss notika 1945. gadā, tas beidzās bez rezultātiem, daļēji gan ierobežoto līdzekļu dēļ, gan arī tāpēc, ka uzvaru PSRS nesvinēja līdz 20. gs. 60. gadu vidum.

Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas un Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikas  (LPSR) Ministru padomes lēmums par pieminekļa celtniecību tika pieņemts 1974. gadā; Uzvaras parkā (no 1961. gada līdz pieminekļa uzcelšanai – Padomju Savienības Komunistiskā partijas XXII kongresa parks) novietoja piemiņas akmeni ar apliecinājumu, ka tur tiks celts piemineklis. Konkursu izsludināja 1977. gadā; atsaucība bija liela, piedalījās 33 projekti. Tos tēlniekus un arhitektus, kuri ieguva trešās prēmijas, uzaicināja darināt jaunus metus. Rezultātā radošajā grupā bija četri tēlnieki un septiņi arhitekti; beigās palika tie, kuri rezultātā uzbūvēja pieminekli. Pieminekli cēla no 1982. līdz 1985. gadam, laikā, kad PSRS nepārprotami bija redzamas tuvojošās krīzes pazīmes. Piemineklis bija kā apliecinājums valdošajam režīmam un to balstošās armijas varai un spēkam.

Līdzekļus pieminekļa celtniecībai ieguva, atskaitot nelielu summu no strādājošo algām; bija arī labprātīgi ziedojumi.  

Pieminekļa skulptūras bija atlietas bronzā, obelisks bija darināts no dzelzsbetona, aplikts ar Sāremā dolomītu, zvaigznes bija veidotas no bronzas. Postaments bija apdarināts ar Sāremā dolomītu un granīta plāksnēm.

Piemineklim bija sešstūra plānojums, vairāklīmeņu postaments ar skulptūrām, obelisku un 1,3 hektārus liels baseins. Plastiskā kompozīcija bija trīsdaļīga, telpiski izvērsta, labi sabalansēta un stilistiski eklektiska. Mātes dzimtenes tēls (A. Gulbis, 10 m augsts) bija dinamisks, ar “plīvojošu” drapēriju – uzvaras karogu pēc autoru ieceres, kura ielokā figūras labajā rokā vajadzēja atrasties maza bērna figūrai kā miera un nākotnes simbolam; tas netika realizēts pēc Kultūras ministrijas mākslas ekspertu padomes rīkojuma. Skulptūrai bija veiksmīgs, vizuāli efektīgs siluets.

Otrā laukuma malā bija patētiski žestikulējošu trīs karavīru grupa (Ļ. Bukovskis, 7,5 metrus augsta) bruņucepurēs un ar automātiskajiem šaujamieročiem, veidota robustās, galēji vispārinātās, pat brutālās formās. Kontrastā ar tēlniecību bija slaidā un ļoti augstā obeliska forma, sastāvoša no piecām saistītām daļām, noslēgta ar spirālveidā izvietotām bronzas zvaigznēm, kas simbolizē piecus kara gadus. Pēc autoru ieceres obelisks bija daudznozīmīgs objekts – tas bija kā pēdējais sprādziens, salūts, vārpa, uzvaras ērģeles, sociālisma triumfs; vairums šo nozīmju ir nenolasāmas. Vizuāli obelisks bija Daugavas kreisā krasta centrālās daļas dominante. Padomju okupācijas laika tēlniecībā pastāvošajām klišejām vairāk atbilda kareivju grupa. Kopumā piemineklis apliecināja vēlā padomju okupācijas perioda ideoloģiskajai mākslai piemītošo saturisko tukšvārdību, pašmērķīgo patētiku, ko mēģināja kompensēt ar lokālai videi lieliem izmēriem un potenciālu iespēju pie tā organizēt rituālus un ceremonijas.

Līdz 23.08.2022. piemineklis bija saglabājies sākotnējā izskatā un sliktā tehniskajā stāvoklī. Obelisks tika remontēts pēc “Pērkoņkrusta” organizācijas biedru mēģinājuma to uzspridzināt 1997. gadā; ir bijuši vēl vairāki spridzināšanas mēģinājumi. 

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā piemineklis bija nerimstošu diskusiju objekts. Tajā fokusējas dažādu sabiedrības slāņu atšķirīgie vēsturiskās atmiņas naratīvi. Krievu valodā runājošo iedzīvotāju sabiedriskās organizācijas 9. maijā pie pieminekļa rīkoja Uzvaras dienas svinības ar runām un koncertiem. Šie pasākumi konsolidēja Latvijas krievu valodā runājošo kopienu, nevarēja izslēgt Krievijas Federācijas ģeopolitisko interešu klātbūtni, jo kopš 2000. gada Krievijas vēstures politikā tika uzsvērta Otrā pasaules kara uzvaras nozīme nacionālās identitātes strukturēšanā. Lielākā daļa latviešu sabiedrības to uzskatīja par okupāciju pozitīvi slavinošu monumentu. Vairākkārt tika vākti paraksti par pieminekļa nojaukšanu. Priekšlikumus pieminekli papildināt, iekļaujot tajā nelielu vēstures muzeju, pārveidojot par antifašistisko memoriālu utt. noraidīja gan sabiedrība, gan pieminekļa autori. Pieminekļa eksistence bija pretrunā Deklarācijai par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu (spēkā no 12.05.2005.), jo kompozīcijas triumfālais raksturs bija nepārprotams.

Pretrunu atrisināšana šķita neiespējama, jo Latvijā dzīvojošo cilvēku un viņu pēcteču atmiņā ir radikāli atšķirīgi Otrā pasaules kara vēstures stāsti. Latvijas Republikas valdība 1994. gadā noslēdza vienošanos ar Krievijas Federāciju par militāro pensionāru sociālo aizsardzību, kurā iekļauta arī memoriālo būvju uzturēšana. Tas apgrūtināja iespējas pieminekli nojaukt; diskusijas ap pieminekli turpinājās arī 2019.–2020. gadā.

Krievijas Federācijai 24.02.2022. uzsākot kara darbību Ukrainā, Latvijas sabiedrībā atjaunojās skaļas un asas diskusijas par pieminekļa nojaukšanu un tika vākti paraksti šā procesa iniciēšanai. 2022. gada aprīlī Rīgas pašvaldība atzina pieminekli par nedrošu sabiedrībai tehniskā stāvokļa dēļ un veica tā norobežošanu. 29.04.2022. Rīgas domes Pieminekļu padome vienojās par pieminekļa konceptuālu nosaukuma maiņu; jaunais nosaukums nebija precizēts. 02.05.2022. pie pieminekļa laukumā tika atklāta fotogrāfiju izstāde “Slava Ukrainai! Varoņiem slava!”, pieminot Krievijas veiktā kara postījumus Ukrainā.

11.05.2022. portālā “ziedot.lv” tika uzsākta naudas ziedošanas kampaņa okupācijas pieminekļa nojaukšanai. Rīgas dome ārkārtas sēdē 13.05.2022. atbalstīja Uzvaras pieminekļa demontāžu. Gala lēmums par padomju režīma slavinošu pieminekļu demontāžu tika pieņemts 16.06.2022., kad Saeima galīgajā lasījumā pieņēma likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” (stājās spēkā 23.06.2022.). Tas paredz, ka šādu objektu, tostarp arī Pārdaugavā esošā pieminekļu kompleksa demontāžu ir jāveic līdz 15.11.2022. Pieminekļa demontāža tika uzsākta 23.08.2022. Pieminekļa kompozīcijas galējā demontāža veikta 25.08.2022.

Piemineklis nebija iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Piemineklis ir daudzkārt fotografēts, tā fotogrāfijas ievietotas dažāda rakstura izdevumos. Mākslinieks Miervaldis Polis pie pieminekļa 1989. gadā organizēja laikmetīgās mākslas akciju – performanci “Bronzas cilvēks pret okupāciju”.