Sinaksarijā (nostāstos par mocekļiem) G. Narekaci pieminēts kā citu garīdznieku skolotājs. Literatūrzinātnieks Manuks Abegjans (Մանուկ Աբեղյան) norāda, ka dzīves laikā G. Narekaci vēl nebija plaši pazīstams, jo viņa laikabiedrs Stepanoss Asoghiks (Ստեփանոս Ասողիկ) savā "Vispārējā vēsturē" (Տիեզերական պատմություն) viņu nepiemin, iespējams, tāpēc ka G. Narekaci slavenākais darbs “Žēlabu grāmata” (Մատյան Ողբերգության, 1001‒1003), kas tautā dēvēta par Nareku (pēc tā klostera vārda, kur savu dzīvi vadījis svētais), iznāca ar to vienā laikā un vēl nebija plašai sabiedrībai pazīstama. Par G. Narekaci kā tautā iemīļotu svēto liecina armēņu tautas leģendas, ko apkopojis Arams Ganalanjans (Արամ Ղանալանյան).

G. Narekaci ir ievērojama teologa, vēlākā Andzevacikas bīskapa Hosrova Andzevaci (Խոսրով Անձևացի) dēls, no agras bērnības kopā ar brāļiem dzīvojis Narekas klosterī, kuru vadīja Anānija Narekaci (Անանիա Նարեկացի), kas ir G. Narekaci vectēva brālis no mātes puses. Gan H. Andzevaci, gan A. Narekaci ir ievērojami sava laika zinātnieki un literāti. G. Narekaci tēvs mūža nogalē tika apsūdzēts tondrakītu sektas atbalstīšanā un nodots anatēmai (izslēgšana no baznīcas).

G. Narekaci izglītību ieguva Narekas klostera skolā, kur līdzās ikdienas lūgšanām un garīgām praksēm (iekšējai lūgšanai) nozīmīga vieta bija teoloģiskiem pētījumiem, mūzikai un literārai jaunradei. Iecienīta bija dzejas māksla, kas caur biblisku tēlu interpretāciju, formas izkopšanu ved pie Dieva atklāsmes un Dieva līdzības iegūšanas cilvēkam doto iespēju robežās. Līdztekus teoloģijai studējis matemātiku, mūziku, astronomiju. 

25 gadu vecumā G. Narekaci tika iesvētīts priestera kārtā. Viņš bija iecienīts sava laika teologs, kam teoloģiskus komentārus un traktātus pasūtīja ievērojami laicīgās varas pārstāvji. G. Narekaci bija iesaistīts citu garīdznieku izglītošanā, ieguvis vardapeta jeb arhimandrīta pakāpi. Rakstījis garīgas dziesmas liturģiskām vajadzībām. Viņa mūža darbs “Žēlabu grāmata”, kas tapis dzīves pēdējos gados, nozīmes ziņā armēņu kultūrā ir pielīdzināms Svētajiem Rakstiem. Tā daļas ir iekļautas Armēņu apustuliskās baznīcas liturģijā. Tautas tradīcijā tai piedēvēts dziedniecisks spēks.

Saskaņā ar Narekas skolas mācību garīdznieka un ikviena kristieša mērķis ir tuvoties Dievam cilvēkam doto iespēju robežās. Grēku nožēla un Dieva visvarenības un apredzības, žēlastības sludināšana caurvij G. Narekaci “Žēlabu grāmatu”. Tās bagātā tēlainība balstīta Bībelē un neoplatoniskajā filozofijā. Grāmatas kompozīcijā pētnieki saskata tempļa arhitektoniskos principus: pirmās 30 nodaļas veltītas neiesvētītajiem un atbilst priekštelpai jeb narteksam, nākamās 30 – dievlūdzējiem, draudzei atbilst lūgšanu zāle jeb nāvis, noslēdzošās 35 nodaļas – garīdzniekiem, kas drīkst ieiet altāra daļā. Pats teksts saskaņā ar autora ieceri ir vārdos pausts upuris, kas visu pasaules kristiešu vārdā “no sirds dziļumiem” tiek raidīts pie Dieva. G. Narekaci izsūdz visas cilvēces grēkus no Ādama laikiem līdz cilvēka dienu galam cerībā, ka ikviens, kas pēc šīs grāmatas lūgs, tiks glābts un ar tās vārdiem aizlūgs arī par viņu. Tāpat kā neoplatoniķi, G. Narekaci tic cilvēces vienotībai substancionālā līmenī. Kā mistiskais dzejnieks viņš tiecas iemantot iekšējo cilvēku “šķīstošo asaru balvu”, par ko runā Narekas skolas pārstāvji.

“Žēlabu grāmatas” stilistika atstājusi nozīmīgu ietekmi uz turpmāko armēņu dzejas tradīciju. Virknējošais stils, metaforu plūsma, variatīvais teksta ritums ļauj runāt par savdabīgu individuālu rokrakstu, neraugoties uz tradicionālo reliģisko tematiku. G. Narekaci bagātā, neordinārā leksika paplašinājusi armēņu valodas vārddarināšanas iespējas. G. Narekaci bagātinājis armēņu valodu ar vairākiem jaunvārdiem. Atsevišķas “Žēlabu grāmatas” nodaļas iekļautas Armēņu apustuliskās baznīcas liturģijā.

G. Narekaci garīgajās dziesmās pētnieki saskata folkloras ietekmi.

Mūsdienās zināmi šādi G. Narekaci sacerējumi: gandzi (himnas par godu Dievam un svētajiem), dziesmas (tāgas un meghedi), traktāts "Pret tondrakītu sektu" (Ընդդեմ Թոնդրակեցւոց), "Dziesmu dziesmas komentārs" (Մեկնութիւն երգոց երգոյն Սողոմոնի), kas tapis pēc Vaspurakanas valdnieka pavēles, “Aparānas krusta lietā. Panegiriks svētajam krustam un svētajai Dievmātei" (Պատմութիւն Ապարանից Սուրբ Խաչին, Ներբող ի Սուրբ Խաչին, Ներբող ի Սուրբ Կոյսն, tie sacerēti pēc Mokas bīskapa Stepanosa (Ստեփանոս) lūguma pēc 989. gada), “Panegiriks svētajam Jēkabam, Nisibijas bīskapam” (Սուրբ Յակոբ Մծբնացի), "Žēlabu grāmata". 

2015. gada 12. aprīlī armēņu genocīda atceres svinībās pāvests Francisks iecēla G. Narekaci par Romas katoļu baznīcas 36. doktoru. 2021. gada 2. februārī tika iedibināta viņa svētku diena Romas katoļu vispārējā kalendārā.

Saglabājušās vairākas armēņu viduslaiku miniatūras ar G. Narekaci portretu. Slavenas ir 12. gs. miniatūrista Grigora Skevraci (Գրիգոր Սկևռացի) miniatūras “Grigors vientuļnieks”, “Grigors dievlūdzējs”, “Grigors filozofs”. Seno rokrakstu institūta (Մատենադարան) izdevumā “Narekas Grigora attēlojums senajos rokrakstos” (Գրիգոր Նարեկացին հայ ձեռագրական արվեստում, 2016) apkopoti 160 G. Narekaci portreti.

Armēņu kultūras popularizētājiem Armēnijas Kultūras ministrija pasniedz Narekas Grigora piemiņas medaļu, kuras autors ir armēņu arhitekts, medaļu meistars Romeo Džulakjans (Ռոմեո Ջուլհակյան).

Alfrēds Šnitke (Альфред Гарриевич Шнитке) sacerējis koncertu jauktajam korim četrās daļās ar G. Narekaci “Žēlabu grāmatas” tekstu. Latviešu komponists Jānis Ķirsis radījis kora skaņdarbu "Žēlabu grāmata I".

Literatūrā G. Narekaci dievlūdzēja tēlu ļauj ieraudzīt rietumarmēņu dzejnieks Siamanto (Սիամանթօ), ko ietekmējusi G. Narekaci poētika. Viņam dzejoli “Svētais lūdz” veltījis Uldis Bērziņš. Oriģinālas esejas par G. Narekaci radījis rietumarmēņu literatūrzinātnieks Aršaks Čopanjans (Արշակ Չոպանյան), kā arī rietumarmēņu dzejnieks Misaks Mecarencs (Միսաք Մեծարենց).

2018. gadā Vatikānā uzstādīts G. Narekaci piemineklis.