25 gadu vecumā G. Narekaci tika iesvētīts priestera kārtā. Viņš bija iecienīts sava laika teologs, kam teoloģiskus komentārus un traktātus pasūtīja ievērojami laicīgās varas pārstāvji. G. Narekaci bija iesaistīts citu garīdznieku izglītošanā, ieguvis vardapeta jeb arhimandrīta pakāpi. Rakstījis garīgas dziesmas liturģiskām vajadzībām. Viņa mūža darbs “Žēlabu grāmata”, kas tapis dzīves pēdējos gados, nozīmes ziņā armēņu kultūrā ir pielīdzināms Svētajiem Rakstiem. Tā daļas ir iekļautas Armēņu apustuliskās baznīcas liturģijā. Tautas tradīcijā tai piedēvēts dziedniecisks spēks.
Saskaņā ar Narekas skolas mācību garīdznieka un ikviena kristieša mērķis ir tuvoties Dievam cilvēkam doto iespēju robežās. Grēku nožēla un Dieva visvarenības un apredzības, žēlastības sludināšana caurvij G. Narekaci “Žēlabu grāmatu”. Tās bagātā tēlainība balstīta Bībelē un neoplatoniskajā filozofijā. Grāmatas kompozīcijā pētnieki saskata tempļa arhitektoniskos principus: pirmās 30 nodaļas veltītas neiesvētītajiem un atbilst priekštelpai jeb narteksam, nākamās 30 – dievlūdzējiem, draudzei atbilst lūgšanu zāle jeb nāvis, noslēdzošās 35 nodaļas – garīdzniekiem, kas drīkst ieiet altāra daļā. Pats teksts saskaņā ar autora ieceri ir vārdos pausts upuris, kas visu pasaules kristiešu vārdā “no sirds dziļumiem” tiek raidīts pie Dieva. G. Narekaci izsūdz visas cilvēces grēkus no Ādama laikiem līdz cilvēka dienu galam cerībā, ka ikviens, kas pēc šīs grāmatas lūgs, tiks glābts un ar tās vārdiem aizlūgs arī par viņu. Tāpat kā neoplatoniķi, G. Narekaci tic cilvēces vienotībai substancionālā līmenī. Kā mistiskais dzejnieks viņš tiecas iemantot iekšējo cilvēku “šķīstošo asaru balvu”, par ko runā Narekas skolas pārstāvji.
“Žēlabu grāmatas” stilistika atstājusi nozīmīgu ietekmi uz turpmāko armēņu dzejas tradīciju. Virknējošais stils, metaforu plūsma, variatīvais teksta ritums ļauj runāt par savdabīgu individuālu rokrakstu, neraugoties uz tradicionālo reliģisko tematiku. G. Narekaci bagātā, neordinārā leksika paplašinājusi armēņu valodas vārddarināšanas iespējas. G. Narekaci bagātinājis armēņu valodu ar vairākiem jaunvārdiem. Atsevišķas “Žēlabu grāmatas” nodaļas iekļautas Armēņu apustuliskās baznīcas liturģijā.
G. Narekaci garīgajās dziesmās pētnieki saskata folkloras ietekmi.
Mūsdienās zināmi šādi G. Narekaci sacerējumi: gandzi (himnas par godu Dievam un svētajiem), dziesmas (tāgas un meghedi), traktāts "Pret tondrakītu sektu" (Ընդդեմ Թոնդրակեցւոց), "Dziesmu dziesmas komentārs" (Մեկնութիւն երգոց երգոյն Սողոմոնի), kas tapis pēc Vaspurakanas valdnieka pavēles, “Aparānas krusta lietā. Panegiriks svētajam krustam un svētajai Dievmātei" (Պատմութիւն Ապարանից Սուրբ Խաչին, Ներբող ի Սուրբ Խաչին, Ներբող ի Սուրբ Կոյսն, tie sacerēti pēc Mokas bīskapa Stepanosa (Ստեփանոս) lūguma pēc 989. gada), “Panegiriks svētajam Jēkabam, Nisibijas bīskapam” (Սուրբ Յակոբ Մծբնացի), "Žēlabu grāmata".