Pārkāpuma procedūras mērķis ir sniegt ES dalībvalstij ne tikai iespēju izpildīt savus no ES tiesībām izrietošos pienākumus, piemēram, transponēt direktīvu, ja tā nav transponēta, vai sasniegt direktīvā paredzēto rezultātu, ja tas, transponējot direktīvu, nav sasniegts, bet arī aizstāvēties pret EK izvirzītajiem iebildumiem.

Iespēja ES dalībvalstij aizstāvēties ir ārkārtīgi būtiska, jo arī EK var kļūdīties savā izpratnē saistībā ar ES tiesību normas (vai normu) pareizu piemērošanu. Piemēram, lietā C-616/15 EK/Vācija EK ierosināja pārkāpuma procedūru pret Vācijas Federatīvo Republiku, norādot, ka no Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta f apakšpunkta izrietošais atbrīvojums paredzēts visām neatkarīgo personu grupām, savukārt Eiropas Savienības Tiesa (EST) secināja, ka EK interpretācija ir nepareiza, jo šāds atbrīvojums pienākas tikai tām neatkarīgo personu grupām, kuru dalībnieki veic darbības sabiedrības interesēs. Šis piemērs ilustrē, ka arī EK var kļūdīties, ierosinot pret kādu dalībvalsti pārkāpumu procedūru, tomēr tikai EST var sniegt pareizu ES tiesību normas interpretāciju, kā arī konstatēt, vai dalībvalsts ir pieļāvusi pārkāpumu.

Tāpat jāņem vērā, ka dalībvalsts var atzīt/neatzīt pārkāpumu, un ES dalībvalstij neatkarīgi no tā, vai tā atzīst/neatzīst pārkāpumu, jāsniedz skaidrojumi EK. Tāpat pārkāpuma procedūras iedalās divos veidos – “pēc būtības” un “par nepaziņošanu”. Šo veidu nošķiršana ir būtiska, jo atkarībā no pārkāpuma procedūras veida EST nosaka finansiālās sankcijas ar pirmo vai arī otro spriedumu. Uzsverams, ka Latvijas Republikai līdz šim nav bijušas noteiktas finansiālas sankcijas pārkāpumu procedūru ietvaros.

Sākot jau ar Romas līgumu, EK vispārīgi tika paredzētas tiesības uzsākt pārkāpuma procedūras pret ES dalībvalsti par Eiropas Kopienu tiesību pārkāpumiem (šobrīd tās ir ES tiesības), savukārt Māstrihtas līgumā, kas pazīstams arī kā Līgums par Eiropas Savienību, tika noteiktas papildu prasības attiecībā uz pārkāpuma procedūrām un to ierosināšanu. Tomēr tieši Lisabonas līgums ieviesa ievērojamus precizējumus, t. i., ar Lisabonas līgumu, pirmkārt, tika precizēts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 258. pants, nosakot, ka jānodrošina atbilstība ES Pamatlīgumiem, nevis konkrētam līgumam, jo iepriekš Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 226. pants noteica, ka “ja EK uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu šajā Līgumā paredzētu pienākumu, tā sniedz argumentētu atzinumu par attiecīgo jautājumu, vispirms dodot attiecīgajai valstij iespēju iesniegt savus apsvērumus”. Otrkārt, ar Lisabonas līgumu precizēts LESD 260. panta 3. punkts, nosakot, ka

1) ja EK saskaņā ar LESD 258. pantu ierosina lietu EST par to, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem, tā var, ja uzskata par vajadzīgu, noteikt tās soda naudas vai kavējuma naudas apjomu, kas attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā un ko tā uzskata par piemērotu šādos apstākļos;

2) ja EST konstatē, ka noticis pārkāpums, tā attiecīgajai valstij var uzlikt soda naudu vai kavējuma naudu, nepārsniedzot EK noteikto summu. Pienākums veikt maksājumu stājas spēkā tajā dienā, kas noteikta EST spriedumā.

Vispārīgi EK, ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 1. punktā noteikto, var ierosināt pārkāpuma procedūru pret dalībvalsti, ja dalībvalsts nav izpildījusi ES Pamatlīgumos noteiktās saistības. Pārkāpuma procedūra var tikt ierosināta pēc EK iniciatīvas vai arī balstoties uz saņemto sūdzību. Šādu sūdzību var iesniegt jebkurš ES pilsonis, kā arī uzņēmums, aizpildot EK veidlapu, kas pieejama EK vietnē. Dalībvalsts neizpilda uzņemtās saistības, ja tā

1) nav pareizi/laicīgi transponējusi direktīvu vai pārkāpusi/nenodrošinājusi atbilstību regulai/ES Pamatlīgumiem (LESD 258. pants);

2) nav veikusi pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu agrāku EST spriedumu, ar kuru konstatēts konkrētās dalībvalsts ES tiesību pārkāpums saskaņā ar LESD 258. pantu (LESD 260. panta 2. punkts);

3) nav izpildījusi pienākumu paziņot par pasākumiem, ar kuriem tiek transponēta direktīva (LESD 260. panta 3. punkts).

Pārkāpuma procedūra atbilstoši LESD 258. pantam sastāv no divām obligātām stadijām, t. i., formālā paziņojuma un argumentētā atzinuma, un tikai pēc šīm obligātajām stadijām EK var vērsties EST ar prasību pret dalībvalsti. Tomēr atsevišķos gadījumos EK pirms pārkāpuma procedūras uzsākšanas pret dalībvalsti var izmantot arī EU Pilot instrumentu, kas nav viena no pārkāpuma procedūras obligātajām stadijām. Minētā instrumenta mērķis ir novērst iespējamos dalībvalsts pieļautos ES tiesību pārkāpumus, izvairoties no pārkāpumu procedūras uzsākšanas. Uzsverams, ka no ES Pamatlīgumiem neizriet konkrēts juridisks pamats šai procedūrai, lai gan minētais instruments palīdz dalībvalstīm novērst pārkāpumu procedūru ierosināšanu, savlaicīgi konstatējot un novēršot neatbilstības ES tiesībām. Šis instruments piemērojams pārkāpuma procedūrām “pēc būtības”.

Pārkāpuma procedūras iesākas ar to, ka EK, pamatojoties uz LESD 258. pantu, nosūta dalībvalstij formālo paziņojumu, nosakot atbildes sniegšanai divu mēnešu termiņu. Ja dalībvalsts nesniedz atbildi vai arī EK uzskata, ka dalībvalsts sniegtā atbilde ir neapmierinoša, EK nosūta dalībvalstij argumentēto atzinumu, nosakot divu mēnešu termiņu atbildes sniegšanai. Gadījumā, ja dalībvalsts neatbild vai arī EK uzskata, ka dalībvalsts atbilde un / vai tās īstenotie pasākumi nav pietiekami, EK var vērsties EST ar prasību.

Gadījumā, ja pārkāpuma procedūra ierosināta par valsts izpildes pasākumu nepaziņošanu (piemēram, direktīva nav laicīgi pārņemta nacionālajā tiesību sistēmā), EK uzreiz var lūgt EST noteikt dalībvalstij finansiālas sankcijas saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu. Vienlaikus norādāms, ka tikai EST ziņā ir noteikt finansiālo sankciju apmēru, kāds jāmaksā dalībvalstij. EK prasības pieteikumā norādītajam finansiālo sankciju apmēram ir ieteikuma raksturs, tomēr dalībvalstīm tas jāņem vērā, izvērtējot iespējamos tiesvedības riskus.

Savukārt, ja pārkāpuma procedūra ierosināta pēc būtības un EST konstatē, ka dalībvalsts ir pārkāpusi ES tiesību aktos noteiktos pienākumus, EST nosaka dalībvalstij pienākumu īstenot nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību ES tiesību aktos noteiktajam, savukārt EK uzrauga un pārbauda dalībvalsts rīcības atbilstību EST nolēmumam. Tomēr, ja dalībvalsts neīsteno nepieciešamos pasākumus, EK atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam var vērsties EST pret konkrēto dalībvalsti par sprieduma neizpildi, iepriekš nosūtot šai dalībvalstij brīdinājuma vēstuli, uz kuru tai jāsniedz atbilde divu mēnešu laikā.

Finansiālās sankcijas EST var noteikt LESD 260. panta 2. punkta gadījumā, kad netiek pildīts EST spriedums, kā arī LESD 260. panta 3. punkta gadījumā, kad dalībvalsts nav paziņojusi par direktīvas transponēšanas pasākumiem. LESD 260. panta 3. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka EK var, ja uzskata par nepieciešamu, noteikt tās soda naudas vai kavējuma naudas apjomu, kas attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā un ko tā uzskata par piemērotu konkrētos apstākļos. Atbilstoši LESD 260. panta 3. punkta otrajai daļai, ja EST konstatē, ka noticis pārkāpums, tā attiecīgai valstij var uzlikt soda naudu vai kavējuma naudu, nepārsniedzot EK noteikto summu, un pienākums veikt maksājumu stājas spēkā tajā dienā, kas noteikta EST spriedumā.

EST LESD 260. panta 3. punktā norādīto “pienākumu paziņot par [..] transponēšanas pasākumiem” skaidrojusi kā dalībvalsts pienākumu sniegt pietiekami skaidru un precīzu informāciju par direktīvas transponēšanas pasākumiem. Tiklīdz šī paziņošana, vajadzības gadījumā pievienojot atbilstības tabulu (šādā tabulā, piemēram, direktīvas pants jānorāda attiecībā pret konkrēto nacionālo tiesību normu), ir notikusi, tas jau ir EK pienākums, – lai tā varētu lūgt piemērot attiecīgajai dalībvalstij šajā tiesību normā paredzēto finansiālo sankciju – pierādīt, ka atsevišķi transponēšanas pasākumi acīmredzami nepastāv vai neattiecas uz visu attiecīgās dalībvalsts teritoriju. Vienlaikus jāpatur prātā, ka EST tiesvedībā, kas uzsākta saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, nav jāpārbauda, vai EK paziņotie valsts pasākumi nodrošina attiecīgās direktīvas normu pareizu transponēšanu.

EST var noteikt dalībvalstij maksāt soda naudu un kavējuma naudu. Kavējuma nauda tiek piemērota par katru dienu, kamēr netiek izpildīts EST spriedums, tādējādi “sodot” dalībvalsti par pārkāpuma turpināšanu pēc EST sprieduma, jo kavējuma naudas funkcija ir mudināt dalībvalsti, cik ātri vien iespējams, izpildīt pienākumu, kuru tā turpinātu nepildīt. Vienlaikus EST var noteikt arī soda naudu, kuras noteikšana balstās uz izvērtējumu, kādas sekas attiecīgās dalībvalsts pienākumu neizpildes rezultātā tiek nodarītas privātajām un sabiedriskajām interesēm, it īpaši, ja pienākums nav ticis izpildīts ilgstoši.

Piemēram, EST lietā C-658/19 EK/Spānija noteica, ka Spānijai jāmaksā kavējuma nauda 89 000 EUR dienā par laiku no sprieduma pasludināšanas brīža līdz brīdim, kad šī dalībvalsts būs izbeigusi konstatēto pienākumu neizpildi. Tāpat tika noteikts, ka Spānijai jāsamaksā soda nauda 15 000 000 EUR apmērā.

2019. gadā EK pārskatīja finansiālo sankciju aprēķina metodiku, ņemot vērā spriedumu lietā C-93/17 EK/Grieķija, kurā atzīts, ka, tā kā no 01.04.2017. mainījusies balsošanas sistēma Padomē, EK, veicot finansiālo sankciju aprēķinu, nedrīkst ņemt vērā dalībvalsts balsu skaitu Padomē, bet tai jāņem vērā dalībvalsts iekšzemes kopprodukts (IKP). Vienlaikus EK, pārskatot finansiālo sankciju aprēķina metodi, norādīja, ka jāņem vērā arī dalībvalsts institucionālā ietekme, tādēļ finansiālās sankcijas aprēķinam jābalstās uz IKP un katras dalībvalsts paredzēto pārstāvju skaitu Eiropas Parlamentā (EP).

Savukārt, ņemot vērā Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, kopš 2021. gada aprēķinā vairs netiek ņemts vērā, kā arī izmantots Apvienotās Karalistes IKP un Apvienotajai Karalistei iepriekš paredzētais vietu skaits EP, lai aprēķinātu finanšu sankcijas, ko EK ierosina attiecībā uz 27 dalībvalstīm. Norādītais ir būtiski, jo vēl 2020. gadā tika ņemts vērā Apvienotās Karalistes IKP un vietu skaits EP, kas Apvienotajai Karalistei bija paredzēts pirms izstāšanās no ES. Tas tika darīts, jo saskaņā ar Izstāšanās līgumu EK pārejas periodā joprojām bija iespēja vērsties EST pret Apvienoto Karalisti saskaņā ar LESD 260. pantu. Minētais, piemēram, ietekmējis to, ka līdz 2019. gadam Latvijai vienreizējā soda maksājuma summa bija 392 000 EUR, 2019. gadā 308 000 EUR, 2020. gadā 313 000 EUR, savukārt no 2021. gada tā ir 289 000 EUR. Uzsverams, ka katrai dalībvalstij ir noteikta vienreizējā soda maksājuma summa, pie kuras pieskaita soda naudu un/vai kavējuma naudu.

Atbilstoši LESD 259. pantam, kas ir juridiskais pamats vienas ES dalībvalsts prasības celšanai pret citu ES dalībvalsti, pirms dalībvalsts vēršas EST sakarā ar citas dalībvalsts iespējamu ES Pamatlīgumos paredzēta pienākuma pārkāpumu, tai jāvēršas pie EK, kas sniedz argumentētu atzinumu, vispirms dodot visām iesaistītajām valstīm iespēju gan mutiski, gan rakstiski izteikt viedokli un apsvērumus par otras puses viedokli. Tomēr, ja EK nav sniegusi atzinumu trīs mēnešu laikā pēc dienas, kad tai nodots attiecīgais jautājums, atzinuma trūkums neliedz attiecīgajai dalībvalstij vērsties EST. Uzsverams, ka LESD 259. pantā paredzētās procedūras mērķis ir konstatēt un izbeigt dalībvalsts rīcību, ar kuru tiek pārkāptas ES tiesības.

LESD 259. panta kontekstā norādāms, ka Latvija ir cēlusi prasību pret Zviedrijas Karalisti (lieta C-822/21), tomēr EST pagaidām šo lietu nav izskatījusi. Šo rīcību – prasības celšanu – var nosaukt par vēsturisku, jo šobrīd EST ir tikai astoņas lietas, kurās viena ES dalībvalsts vērsusies ar prasību pret citu ES dalībvalsti. No šīm astoņām lietām sešas izskatījusi EST, pasludinot nolēmumus, bet divas atsauktas no iesniedzēju puses. Izskatītās lietas ir šādas: C-457/18 Slovēnija/Horvātija, C-591/17 Austrija/Vācija, C-364/10 Ungārija/Slovākija, C-145/04 Spānija/Apvienotā Karaliste, C-388/95 Beļģija/Spānija, C-141/78 Francija/Apvienotā Karaliste.

Viena no svarīgākām diskusijām pārkāpumu procedūru kontekstā ir saistīta ar LESD 260. panta 3. punkta piemērošanu gadījumos, kad ES dalībvalsts veikusi daļējus transponēšanas pasākumus. EK, sākot ar 2018. gadu, cēla prasības par daļēji veiktiem transponēšanas pasākumiem praktiski pret katru dalībvalsti (Latvija nav šo dalībvalstu skaitā), jo attiecināja LESD 260. panta 3 punktu ne tikai uz gadījumiem, kad netiek paziņots par direktīvas transponēšanas pasākumiem kopumā, bet arī uz gadījumiem, kad transponēšanas pasākumi tiek paziņoti daļēji. Šādai interpretācijai nepiekrita visas ES dalībvalstis. Tomēr EST 2019. gadā ieviesa skaidrību minētajā jautājumā, pasludinot spriedumu lietā C-543/17 EK/Beļģija un nosakot, ka LESD 260. panta 3. punkts attiecināms arī uz daļēji veiktiem transponēšanas pasākumiem.