AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2026. gada 19. maijā
Anda Ozoliņa

medaļa

(no latīņu medialis ā€“ pusdenārija monēta Romas Impērijā; angļu medal, vācu Medaille, franču medaille, krievu меГаль, itāļu medaglia)
no piemiņas monētas attÄ«stÄ«jies kalts vai liets visbiežāk apaļas formas metāla priekÅ”mets, ko izgatavo kā piemiņas zÄ«mi izciliem notikumiem valsts, sabiedrÄ«bas, iestādes, sabiedriskas organizācijas vai personas dzÄ«vē vai arÄ« pieŔķir kā valsts vai organizācijas apbalvojumu par dažādiem nopelniem

Saistītie Ŕķirkļi

  • faleristika
  • faleristika Latvijā

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Attīstība: funkciju variācijas
  • 3.
    Attīstība: tehniskās variācijas
  • 4.
    Medaļu funkcijas, pielietojums vēsturē un mūsdienās
  • 5.
    Nozīmīgas iestādes, organizācijas, darbinieki
  • SaistÄ«tie Ŕķirkļi
  • TÄ«mekļa vietnes
  • Ieteicamā literatÅ«ra
  • KopÄ«got
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Attīstība: funkciju variācijas
  • 3.
    Attīstība: tehniskās variācijas
  • 4.
    Medaļu funkcijas, pielietojums vēsturē un mūsdienās
  • 5.
    Nozīmīgas iestādes, organizācijas, darbinieki
Kopsavilkums

Medaļas visbiežāk izgatavo diska, dažkārt elipses, romba vai daudzstÅ«ra formā ar abpusējiem vai vienpusējiem attēliem un uzrakstiem cilnÄ«. Medaļas no monētām vizuāli atŔķiras ar augstāku attēla reljefu. MÅ«sdienās medaļas gatavo no dažādiem metāliem, to sakausējumiem, no koka, māla, porcelāna un citām masām, to izmēri ir ļoti dažādi.

Nelielas medaļas, kas kaltas no vienkārÅ”iem metāliem un kurām nav Ä«paÅ”as mākslas vērtÄ«bas, dēvē par žetoniem. Vienpusējas četrstÅ«rainas, retāk arÄ« ovālas medaļas dēvē par plaketēm. Medaļas, kurām piemÄ«t apbalvojuma funkcija, pēta vēstures palÄ«gdisciplÄ«na faleristika. MÅ«sdienās liela daļa mākslinieku pievērÅ”as medaļu mākslai kā sÄ«kplastikas nozarei, kas pieļauj jaunu formu, materiālu un kompozÄ«ciju meklējumus, izmantojot neierobežotu, brÄ«vu tēmas interpretāciju.

Attīstība: funkciju variācijas

Pēc funkcijas medaļas iedalāmas vairākās grupās.

Apbalvojuma medaļas

Apbalvojuma medaļas pasniedz personai vai organizācijai par izciliem nopelniem un sasniegumiem dažādās darbÄ«bas jomās: sportā, zinātnē, kultÅ«rā, mākslā, arÄ« militārajā, sabiedriskās kārtÄ«bas nodroÅ”ināŔanas un glābÅ”anas dienestu darbÄ«bas jomā. Bieži medaļas tiek pasniegtas kā dažādu prēmiju, izstāžu balvu un goda nosaukumu vizuālais apliecinājums. Apbalvojuma medaļu pieŔķirÅ”anu regulē Ä«paÅ”i noteikumi un likumdoÅ”anas akti. Tās var tikt iedalÄ«tas pakāpēs un izgatavotas no dažādiem materiāliem ā€“ parasti bronzas, sudraba un zelta, kā arÄ« apzeltÄ«tas bronzas vai sudraba. Tās var bÅ«t gan nēsājamas lentē kaklā, piestiprināmas pie apģērba vai arÄ« novietojamas Ä«paŔā iesaiņojumā vai statÄ«vā. Formas ziņā Ä«paÅ”i 20. un 21. gs. medaļas bieži vien vairs nelÄ«dzinās klasiskām medaļām.

Piemiņas medaļas

Piemiņas medaļas tiek izgatavotas kāda izcila notikuma vai cilvēka piemiņas iemūžināŔanai. Notikuma sižetisks atveidojums vai izcilās personas portrets ir to galvenais vizuālais elements, ko papildina uzrakstu sniegtā informācija. Piemiņas medaļām var bÅ«t gan liela, gan maza tirāža. Tām bieži piemÄ«t arÄ« informatÄ«va un propagandas funkcija. Piemiņas medaļas var tikt pasÅ«tÄ«tas arÄ« cilvēka dzÄ«ves gājuma ievērojamāko notikumu ā€“ dzimÅ”anas, kristÄ«bu, laulÄ«bu, bērnu dzimÅ”anas, nāves ā€“ atcerei. Šādas medaļas bieži vien tiek ražotas masveidā, ar lÄ«dzÄ«giem tipizētiem sižetiem attēlos un Ä«paÅ”i noformētiem laukumiem, kas paredzēti privātas informācijas iegravēŔanai.

Mākslas medaļas

Mākslas medaļas izgatavo tēlnieki savu radoÅ”o ieceru atainoÅ”anai. Tās mēdz bÅ«t vienā vai nedaudzos eksemplāros, paÅ”a autora gatavotas.

Suvenīrmedaļas

SuvenÄ«rmedaļas tiek izgatavotas sērijveidā medaļu darbnÄ«cās vai fabrikās pārdoÅ”anai vai dāvināŔanai kāda pasākuma vai objekta apmeklētājiem.

Amata un piederības zīmes

Amata un piederÄ«bas zÄ«mes ir medaļas, kuras pilda atpazīŔanas zÄ«mes un amata apliecinājuma funkciju valstiskās struktÅ«rās vai sabiedriskās organizācijās. To attēli un uzraksti informē par piederÄ«bu noteiktai struktÅ«rai un personas pienākumiem un pilnvarām.

Reliģiska satura medaļas

AtseviŔķā grupā izdalāmas arī reliģiska satura veltījuma medaļas un medaļas amuleti.

Attīstība: tehniskās variācijas

Tradicionāli medaļas tiek gatavotas no metāla, to izkausētu lejot formā vai arÄ« tās kaļot ar divpusējiem spiedņiem lÄ«dzÄ«gi kā monētas. LÄ«dz pat 20. gs. beigām medaļas izgatavoÅ”anai vispirms bija nepiecieÅ”ams vaska modelis, ko gatavoja pēc autora zÄ«mētas skices. No vaska modeļa veidoja Ä£ipÅ”a nolējumu, no tā savukārt darināja formu medaļas lieÅ”anai vai arÄ« pārnesa medaļas attēlu uz tērauda spiedņiem, ar kuru palÄ«dzÄ«bu medaļa tika kalta. Retāk medaļas gatavotas ar galvanoplastikas metodi. Bieži izmantoti metāli medaļu izgatavoÅ”anai ir bronza un sudrabs, retāk tās gatavotas no zelta. Masveidā ražotas medaļas varēja gatavot arÄ« no cinka, alvas vai svina, kā arÄ« no dažādiem metālu sakausējumiem. Dažkārt viens sižets tiek attēlots dažāda materiāla medaļās, Ä«paÅ”i tad, ja tās ir apbalvojuma medaļas, kas tiek pieŔķirtas par dažāda lÄ«meņa nopelniem un dalÄ«tas pakāpēs. Bieži sastopam informāciju par ā€œzeltaā€, ā€œsudrabaā€ un ā€œbronzasā€ godalgām. Ne vienmēr gan tās tieŔām gatavotas no nosaukumā minētajiem metāliem, bieži vien tiek aizgÅ«ta tikai to krāsa. Metāla dārdzÄ«bas un fizisko Ä«paŔību dēļ ā€œzeltaā€ medaļas visbiežāk tikuÅ”as gatavotas no bronzas vai sudraba un apzeltÄ«tas. Medaļu gatavoÅ”anai izmanto arÄ« mālu, porcelānu un citas plastiskas masas, stiklu, koku, akmeni un citus materiālus. Tās visbiežāk izgatavo diska, dažkārt elipses, romba vai daudzstÅ«ra formā. MÅ«sdienās sastopamas arÄ« oriÄ£inālas, neregulāras formas medaļas.

Medaļas priekÅ”pusē (aversā) un aizmugurē (reversā) tiek izvietoti attēli un uzraksti cilnÄ«, kura reljefs parasti ir augstāks nekā monētām. Aversā tradicionāli tiek izvietots galvenā medaļas sižeta attēls ā€“ personas portrets, sižetiska aina vai simboli, kas raksturo medaļas izveidoÅ”anas nolÅ«ku un tās funkciju. Attēlu papildina un raksturo arÄ« medaļas laukumā izvietotie uzraksti. Medaļas reversā tiek novietoti sižetu paskaidrojoÅ”i vai papildinoÅ”i elementi. Reversa laukums var bÅ«t bez attēla vai tikai norobežots ar dekoratÄ«viem elementiem, ļaujot nepiecieÅ”amo informāciju iegravēt pēc vajadzÄ«bas jau gatavā medaļā. No medaļas laukuma apakŔējā daļā ar lÄ«niju atdalÄ«tu sektoru dēvē par nogriezumu, un tajā parasti novieto informāciju par medaļas izgatavoÅ”anas laiku, autora iniciāļus, meistara zÄ«mi, darbnÄ«cas zÄ«mi, dārgmetāla raudzi. Klasiskā veidā kaltām medaļām mēdz bÅ«t vairāki autori: medaļas dizaina autors vai autori, kas zÄ«mē un plastiskā masā atveido medaļas aversa un reversa attēlu, un meistars, kas gravē medaļas spiedni. Medaļas spiedņa autora iniciāļiem mēdza pievienot burtu F (no latīņu fecit ā€“ ā€˜gatavoja’).

Apbalvojuma medaļas, kas paredzētas nēsāŔanai kaklā vai pie krÅ«tÄ«m, pie lentes vai ķēdes stiprina ar caurveramas sprādzes un starpposma palÄ«dzÄ«bu.

Medaļu funkcijas, pielietojums vēsturē un mūsdienās

Pirmās ziņas par medaļu lietoÅ”anu apbalvojuma nozÄ«mē saistÄ«tas ar Romas Impērijas laiku, kur tās tika lietotas gan kā militāras atzinÄ«bas zÄ«mes, gan kā politiska dāvana. Vizuāli tās lÄ«dzinājās liela izmēra monētām un tika gatavotas no dārgmetāliem. Vienā pusē parasti bija redzams imperatora portrets, bet otrā lasāma norāde par apbalvotās personas nopelniem vai atzÄ«mējamo notikumu. Medaļas novietoja telpā, vai arÄ« tās lÄ«dzÄ«gi kā zelta monētas tika nēsātas kā rotaslietas. Beidzot pastāvēt Romas Impērijai, par medaļām uz ilgu laiku tika piemirsts, lÄ«dz tās atdzima renesanses laikā. Gan valdnieki, gan dižciltÄ«gie un intelektuāļi tolaik pasÅ«tÄ«ja medaļas kā dāvanu saviem domubiedriem, atbalstÄ«tājiem, politiskajiem sabiedrotajiem, lai panāktu ietekmÄ«gu personu labvēlÄ«bu. AtkarÄ«bā no apdāvinātās personas statusa, medaļas gatavoja no dažādiem metāliem: zelta, apzeltÄ«ta sudraba vai nedārgmetāliem. Tām aversā parasti bija dāvinātāja portrets, ko ieskāva viņa tituls un vārds, reversā ā€“ dāvinātāja Ä£erbonis vai emblēma. ArÄ« Ŕīs medaļas varēja bÅ«t pielāgotas nēsāŔanai greznā ķēdē.

Medaļa kā mākslas veids mÅ«sdienu izpratnē radusies 14.–15. gs. mijā Itālijā. Par tā aizsācēju tradicionāli uzskata Antonio Pizano jeb Pizanello (Antonio Pisano, Pisanello). Viņa gatavotās medaļas bija samērā liela diametra, ar augstāku cilni nekā monētām, lietas no bronzas. Tās bija veltÄ«tas valdniekiem un augstmaņiem, vienā medaļas pusē novietojot to portretus, bet otrā ā€“ figurālas, bieži vien alegoriskas kompozÄ«cijas. Pilnveidojoties monētu kalÅ”anas tehnikai, 15.–16. gs. mijā kļuva iespējama arÄ« medaļu kalÅ”ana. MainÄ«jās to izskats, ā€“ medaļas atkal kļuva lÄ«dzÄ«gākas monētām. KalÅ”anas tehnika ļāva Ä«stenot sÄ«ku attēla detalizāciju.

KopÅ” 16. gs. valdnieki pasÅ«tÄ«ja medaļas kā dāvanu Ä«paÅ”u notikumu iemūžināŔanai. SeviŔķi daudz tās tika gatavotas militāru kampaņu, kauju, uzvaru, pilsētu pakļauÅ”anas atzÄ«mēŔanai un pasniegtas Å”o notikumu dalÄ«bniekiem kā monarha Ä«paÅ”as labvēlÄ«bas zÄ«me. Tādējādi atdzima paradums ar militārā satura medaļām apbalvot kauju dalÄ«bniekus. Sākumā tie bija tikai armiju virspavēlnieki un nedaudzi augsta ranga virsnieki. Mainoties karadarbÄ«bas raksturam un veidojoties lielām, profesionālām armijām, medaļa no vienam cilvēkam domātas atzinÄ«bas zÄ«mes kļuva masveida apbalvojums par varonÄ«bu kaujas laukā un veiksmÄ«gām militārām operācijām arÄ« zemāka ranga virsniekiem un kareivjiem. MainÄ«jās arÄ« apbalvojuma medaļas vizuālais veidols ā€“ no speciālā statÄ«vā vai futlārÄ« glabājamas galda medaļas tā kļuva par nelielu, personai lÄ«dzi nēsājamu priekÅ”metu, ko piestiprināja pie apģērba vai nēsāja lentē kaklā. 19. un 20. gs. apbalvojuma medaļas kļuva par valstu apbalvojumu sistēmas sastāvdaļu.

17. gs. medaļu māksla attÄ«stÄ«jās jau gandrÄ«z visās Eiropas valstÄ«s, un gadsimta beigās tās kļuva par modes lietu. Pieauga medaļu kā propagandas lÄ«dzekļa loma. 18. gs. medaļas kļuva par valdnieka un valsts monopola objektu, un medaļu mākslinieki tika nolÄ«gti darbam lielāko un bagātāko valdnieku dinastiju labā. Baroka laikmetā medaļas visbiežāk bija veltÄ«tas valdnieku dzÄ«ves un darbÄ«bas iemūžināŔanai. Medaļu attēlu specifika Å”ajā laikā saistÄ«ta ar vēlmi ierobežotā virsmas laukumā nodot komplicētu un izvērstu vēstÄ«jumu, tādēļ baroka laika medaļu attēlu sižetos bieži dominē alegorijas un simboli, bet tekstiem tiek izmantoti citāti no antÄ«ko autoru darbiem un atsauces uz BÄ«beles vēstÄ«jumu.

KopÅ” 18. gs. medaļu pasniegÅ”ana guva oficiālu ievērÄ«bu un atzinÄ«bu, to zÄ«mējumi tika izstādÄ«ti ParÄ«zē un Londonas Karaliskās mākslas akadēmijas (Royal Academy of Arts) izstādēs. Tika gatavoti Ä«paÅ”i medaļu skapji, lai veidotu un glabātu lielas kolekcijas. Tādas bija PrÅ«sijas valdniekam FrÄ«driham II (Friedrich II., Friedrich der Große), Francijas karalim Luijam XV (Louis XV), Anglijas karalim Džordžam III (George William Frederick). 18. gs. medaļu gatavoÅ”anas tradÄ«cija izplatÄ«jās Austrumeiropas valstÄ«s un arÄ« Jaunajā pasaulē (Amerikas Savienotajās ValstÄ«s (ASV), Meksikā, Peru). 19. gs. sākumā medaļu dizainu ietekmēja ampÄ«ra stils. Å im stilam pieder lielākā daļa Napoleona karu epizožu attēlojumam veltÄ«to medaļu.

19. gs. lÄ«dz ar pārmaiņām sabiedriskajā un ekonomiskajā dzÄ«vē mainÄ«jās arÄ« medaļu raksturs, ā€“ tās vairs nebija domātas tikai valdnieka varoņdarbu slavināŔanai, bet gan dažādu sabiedrÄ«bas aktivitāŔu atspoguļoÅ”anai. Å ajā laikā strauji pieauga dažādu izglÄ«tÄ«bas iestāžu skaits un aktivitāte, radās un attÄ«stÄ«jās sporta veidi, sportisti apvienojās klubos un rÄ«koja sacensÄ«bas. AttÄ«stÄ«jās dažādu biedrÄ«bu un izstāžu kustÄ«ba. Tā rezultātā medaļas sāk gatavot un lietot masveidā. Tvaika preses izmantoÅ”ana ļāva mehanizēt Å”tancēŔanas procesu un uzsākt medaļu masveida ražoÅ”anu no lētiem metālu sakausējumiem, bet Å”tancēŔanas maŔīnas izgudrojums deva tēlniekiem iespēju iztikt bez graviera un izgatavot Å”tances tieÅ”i pēc modeļa. Galu galā 19. gs. tēlnieki sāka veidot medaļas kā dekoratÄ«vus priekÅ”metus, kam vairs nepiemita unikalitāte un piemiņas vērtÄ«ba. Å Ä« tendence turpinās arÄ« 20. un 21. gs., kad, mainoties tehniskajām iespējām, medaļu pasÅ«tīŔana un lietoÅ”ana kļūst arvien pieejamāka.

Nozīmīgas iestādes, organizācijas, darbinieki

Medaļu vēstures pirmajos gadsimtos ievērojama loma to attÄ«stÄ«bā ir māksliniekiem, Ä«paÅ”i tēlniekiem, juvelieriem, zeltkaļiem un monētu meistariem. Tādi slaveni mākslinieki kā Benvenuto ČellÄ«ni (Benvenuto Cellini), Gijoms Diprē (Guillaume DuprĆ©), Albrehts DÄ«rers (Albrecht Dürer), FrÄ«drihs Hagenauers (Friedrich Hagenauer), Nikolass Hilliards (Nicholas Hilliard), Sebastians Dādlers (Sebastian Dadler) un Filips Heinrihs Millers (Philipp Heinrich Müller) izpildÄ«ja Eiropas varenāko valdnieku un bagātāko galmu pasÅ«tÄ«jumus. Piesaistot māksliniekus un augsti kvalificētus amatniekus valdnieku galmiem, dažādos laika posmos Itālijas pilsētās, Ä«paÅ”i Florencē, vēlāk arÄ« Francijā ā€“ Lionā un ParÄ«zē –, Vācijā ā€“ sākotnēji Nirnbergas un Augsburgas apkārtnē, vēlāk arÄ« Drēzdenē un BerlÄ«nē ā€“ veidojās medaļu darbnÄ«cas, kas profesionāli un kvalitatÄ«vi izpildÄ«ja pasÅ«tÄ«jumus. 19. un 20. gs., mainoties medaļu lietoÅ”anas paradumiem, tādas firmas kā 1868. gadā Å veicē dibinātā ā€œHuguenin & FrĆ©resā€, BerlÄ«nē 1776. gadā dibinātā medaļu firma ā€œG. Loosā€ un vēlāk darbu sākusÄ« Oto Ertela (Otto Oertel) ā€œBerliner Medaillen-Münze Otto Oertelā€ gatavoja medaļas arÄ« RÄ«gas, Vidzemes un Kurzemes guberņu pasÅ«tÄ«tājiem.

MÅ«sdienās medaļas gatavo gan specializētas darbnÄ«cas, gan arÄ« monētu kaltuves. Mākslas medaļu ieceres realizē paÅ”i autori. KopÅ” 1937. gada 40 valstu medaļu mākslinieki ir apvienojuÅ”ies Starptautiskajā mākslas medaļu federācijā (International Art Medal Federation, FIDEM). Katru valsti tajā pārstāv divi oficiāli delegāti un neierobežots biedru skaits. Federācija izdod žurnālu MĆ©dailles, kurā atspoguļo svarÄ«gākās norises medaļu mākslas jomā. Daudzās valstÄ«s darbojas nacionālās medaļu mākslas biedrÄ«bas, Latvijā medaļu māksliniekus apvieno Latvijas Medaļu mākslas klubs.

Saistītie Ŕķirkļi

  • faleristika
  • faleristika Latvijā

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Lielbritānijas Mākslas medaļu biedrÄ«ba
  • Starptautiskās mākslas medaļu federācija
  • Starptautiskās mākslas medaļu federācijas žurnāls MĆ©dailles
  • Vācijas Medaļu mākslas biedrÄ«ba

Ieteicamā literatūra

  • Barth, M., PrƤge und Gussmedaillen, München, Staatliche Münzsammlung, 2016.
  • Eimers, C., British commemorative medals and their values, London, Spink, 2010.
  • Forrer, L., Biographical dictionary of medallists, coin-, gem and seal-engravers, mint masters, ancient and modern with references to their works, B. C. 500–A. D. 1900, I–VII, London, 1904–1930.
  • Harding, B., An introduction to commemorative medals in England 1685–1746. Their religious, political and artistic significance, London, Spink, 2011.
  • Heidemann, M., Medaillenkunst in Deutschland von 1895–1914, Berlin, Staatliche Museen uz Berlin, Münzkabinett, 1998.
  • Jones, M., The art of the medal, London, British Museum Publications, 1979.
  • Miller, S. H., Medallic art of the American Numismatic Society 1865–2014, New York, American Numismatic Society, 2015.
  • Satzinger, G., Die Renaissance-Medaille in Italien und Deutschland, Münster, Rhemo, 2004.
  • Sommer, K., Die Medaillen des Kƶniglich-Preussischen Hof-Medailleure Daniel Friedrich Loos und seiners Ateliers, Ɩsnabrück, Biblio, 1981.
  • Steguweit, W., Raimund Faltz: Medailleur des Barock, Berlin, Gebr. Mann, 2004.
  • ŠšŠ¾ŃŠ°Ń€ŠµŠ²Š°, Š. Š’., Š˜ŃŠŗŃƒŃŃŃ‚Š²Š¾ меГали, Москва, Š˜Š·Š¾Š±Ń€Š°Š·ŠøŃ‚ŠµŠ»ŃŒŠ½Š¾Šµ ŠøŃŠŗŃƒŃŃŃ‚Š²Š¾, 1982.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • ŠžŠ“Š½Š¾Ń€Š°Š»Š¾Š², Š. Š’., Техника Š¼ŠµŠ“Š°Š»ŃŒŠµŃ€Š½Š¾Š³Š¾ ŠøŃŠŗŃƒŃŃŃ‚Š²Š°, Москва, Š˜Š·Š¾Š±Ń€Š°Š·ŠøŃ‚ŠµŠ»ŃŒŠ½Š¾Šµ ŠøŃŠŗŃƒŃŃŃ‚Š²Š¾, 1983.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Anda Ozoliņa "Medaļa". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/153476-meda%C4%BCa (skatīts 22.11.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/153476-meda%C4%BCa

Å obrÄ«d enciklopēdijā ir 6093 Ŕķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • SadarbÄ«bas partneri
  • AtbalstÄ«tāji
  • Sazināties ar redakciju

Ā© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. Ā© Tilde, izstrāde, 2026. Ā© Orians Anvari, dizains, 2026. AutortiesÄ«bas, datu aizsardzÄ«ba un izmantoÅ”ana