Pirmās ziņas par Skrundas Krievu kalnu kā pilskalnu sniedzis Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein) un Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Löwis of Menar) uz iesūtīto ziņu pamata, bet paši to dabā nav apmeklējuši un aprakstījuši. Pārbaudot fon Lēvisa of Menāra ziņas, 1922. gadā vietu apmeklēja Ernests Brastiņš, ieskaitot Krievu kalnu kategorijā “Citas kā pilskalni reģistrētas vietas”, tātad neatzīstot to par pilskalnu. 1936. gadā šo vietu dabā apmeklēja Eduards Šturms un, konstatējot kultūrslāni ar bezripas keramikas lauskām un dzīvnieku kauliem, raksturoja to kā pilskalnam līdzīgu aizvēsturisku mītni. Ziņas par arheoloģiskajiem atradumiem Skrundas Krievu kalna pilskalnā 1948. gadā sniedzis arī toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja līdzstrādnieks Kārlis Rozītis. 1969. gadā Krievu kalnu apmeklēja Ēvalds Mugurēvičs, atzīmējot, ka Krievu kalns ir ar stāvām malām, bet bez izteiktām nocietinājumu pazīmēm. Konstatēja 0,2–0,6 m biezu kultūrslāni, kas saturēja bezripas keramiku ar apmesto virsmu. 2012. un 2013. gadā pilskalnā notika arheoloģiskie izrakumi Andreja Vaska, Ingas Doniņas un Aijas Vilkas vadībā.

Par Krievu kalna nosaukumu vēstī daži nostāsti: kalnu sanesuši krievu karavīri ar cepurēm vai arī nosaukums radies, krieviem karojot ar zviedriem 17. gs. Krievu karaspēks no Krievu kalna ar lielgabaliem apšaudījis zviedrus Nabagu kalnā otrpus Ventai.

Pilskalns ir glaciofluviālās deltas paliksnis pie Ventas ielejas labā pamatkrasta nogāzes. Kalnam plānā iegarena, trijstūrim tuva forma. Stāvākā ir pret Ventas seno palieni vērstā rietumu nogāze, kur kalna augstums ir 10 m. Pārējās kalna nogāzes ir lēzenākas, kur kalna augstums pret apkārtni ir 6–7 m. Plakums ir nolaideni līdzens, tā aptuvenā platība ir 850–900 m². Krievu kalnam trūkst pilskalniem raksturīgās reljefa formas. Kalna nogāzes apaugušas ar mežu, bet plakums bija no kokiem brīvs. Kalns ticis lauksaimnieciski apstrādāts, tāpēc daļa kultūrslāņa noarta uz nogāzēm. Tā rietumu un dienvidu nogāzēs bija saskatāmas aizmilzušas Otrā pasaules kara laika ierakumu bedres. 20. gs. 80. gados plakumā uzcelts ugunsnovērošanas tornis, no kura saglabājušies četri zemē iebetonēti torņa kāju balsti.

2012. un 2013. gadā izrakumus veica plakuma ziemeļu daļā (I, III, IV, VII, VIII laukums), dienvidaustrumu daļā (II laukums) un dienvidrietumu daļā (V laukums), pavisam izpētot 178 m² lielu platību. Tumši pelēks ogļains kultūrslānis atklājās I, IV un VII laukumā, kur tā biezums sasniedza 0,8–0,9 m, bet pamatzemes iedziļinājumos un stabu bedrēs tas bija pat līdz 1,9 m. Plakuma austrumu (VIII laukums), dienvidaustrumu (II laukums) un dienvidrietumu (V laukums) malā kultūrslānis bija mazāk piesātināts, pelēks, vietām ar ogļainiem ieslēgumiem 0,3– 0,8 m biezs.

Par apmetnes apbūvi liecināja stabu bedres, akmeņu pavardi, izkliedētu degušu akmeņu grupas, kā arī ogļains, piesātināts kultūrslānis eventuālajās celtņu vietās.

Par aizsardzības sistēmu liecināja I, II, III, IV un VI laukumā konstatētās ieapaļās vai iegarenās divu aizsargžogu-palisāžu stabu bedres, kas 0,8–1 m bija ieraktas pamatzemē. Senāko no tiem iezīmēja 0,3–0,7 m lielas, ieapaļas vai iegarenas pamatzemē ieraktas stabu bedres. Vienā no bedrēm iegūto kokogļu ¹⁴C (radioaktīvā oglekļa) analīze norādīja uz 1047.–821. gadu p. m. ē. Otra, jaunāka aizsargžoga vieta atklājās 2–3 m attālumā no senākā žoga vietas, tuvāk kalna nogāzei. To tāpat iezīmēja ieapaļu vai iegarenu un pamatzemē ieraktu bedru rinda. Vienā no bedrēm paņemtā ogļu parauga vecums bija 797.–471. gads p. m. ē.

Uz celtnēm norādīja 3–4 m plata ogļaina kultūrslāņa josla ar degušiem šķeltiem akmeņiem, kas pieslējās aizsargžoga vietai. Konkrētas celtņu vietas identificēt nevarēja. Pamatzemes līmenī atsegtās stabu vietas (to diametrs 0,2–0,4 m, dziļums pamatzemē līdz 0,5 m) acīmredzot norāda uz virszemes stabu konstrukcijas ēkām. Celtņu joslā atklājās divas lielākas pamatzemē ieraktas bedres – viena 0,8 m dziļa un 1,2 x 1,4 m plānā ovāla, bet otra apaļa 1,2 m diametrā un 0,5 m dziļa. No šīs bedres paņemto kokogļu vecums bija 769.–411. gads p. m. ē. Iespējams, ka tās bijušas glabātavas zem celtnēm. Celtņu rajonā atklājās trīs vairāk vai mazāk saglabājušās no akmeņiem krautu pavardu vietas, bet vēl uz divām norādīja izkliedētu degušu akmeņu grupas. Pavardu izmēri no 0,3 x 0,5 m līdz 0,5 x 0,7 m, un tie bija līdz 0,4 m iedziļināti pamatzemē. Divi no pavardiem atklājās I un IV laukumā uz senākā aizsargžoga līnijas, kas liecina par to piederību tam pilskalna apdzīvotības posmam, kad aizsargžogs jau bija pavirzīts tuvāk nogāzei. Atrastie 405 māla apmetuma fragmenti liecina, ka vietām, iespējams, pavardu tuvumā, ugunsdrošības nolūkā koka ēku sienas bijušas klātas ar māliem. Spriežot pēc nospiedumiem apmetuma fragmentos, ar apmetumu segtas 5–10 cm resnu apaļkoku konstrukcijas.

Abās izrakumu sezonās atrastas 37 akmens (tajā skaitā krama), dzintara, māla, kaula un bronzas senlietas. Pirmo reizi Latvijas rietumu daļā atrasti kaula plakangalvas rotadatas galvas fragmenti ar izurbtu caurumiņu, kā arī māla lejamveidņu fragmenti apročveida bronzas riņķu atliešanai. No atrastajām 31568 māla trauku lauskām 75,3 % bija ar švīkātu, 21,4 % – ar gludu, bet 3,3 % – ar agrīno apmesto virsmu. Atrasti arī slikti saglabājušies dzīvnieku kaulu fragmenti. No visiem 510 atrastajiem dzīvnieka sugu varēja identificēt 373 kauliem. No tiem 60,3 % bija mājlopi (zirgi, liellopi, aitas, kazas, cūkas), bet 39,7 % kaulu piederēja meža dzīvniekiem (staltbrieži, aļņi, mežacūkas, bebri).

Izrakumi Krievu kalnā liecināja, ka, tāpat kā Latvijas austrumu daļā un pie Daugavas, arī Rietumlatvijā senākie pilskalni radušies ap II un I gadu tūkstoša miju p. m. ē. Spriežot pēc ¹⁴C analīžu rezultātiem, bronzas rotadatas un šķēpa gala hronoloģijas, Krievu kalns bija apdzīvots vēlajā bronzas laikmetā, I gadu tūkstoša p. m. ē. pirmajā pusē–vidū, un tas pieskaitāms vēlā bronzas laikmeta švīkātās keramikas pieminekļu grupai. Tāpat kā citur, novērojama tendence paplašināt apdzīvoto plakumu, pavirzot nocietinājumus uz āru tuvāk nogāzei, kas, visticamāk, norāda uz dzīvesvietas iedzīvotāju skaita pieaugumu. Krievu kalns pagaidām ir pirmais punkts Rietumlatvijā, kur konstatēta bronzas apstrāde I gadu tūkstotī p. m. ē.

Lai gan pilskalns atrodas 800 m uz dienvidiem no Rīgas–Liepājas šosejas, tā reljefs ir neizteiksmīgs, un tāpēc tas nav populārs tūristu apskates objekts.