Uz celtnēm norādīja 3–4 m plata ogļaina kultūrslāņa josla ar degušiem šķeltiem akmeņiem, kas pieslējās aizsargžoga vietai. Konkrētas celtņu vietas identificēt nevarēja. Pamatzemes līmenī atsegtās stabu vietas (to diametrs 0,2–0,4 m, dziļums pamatzemē līdz 0,5 m) acīmredzot norāda uz virszemes stabu konstrukcijas ēkām. Celtņu joslā atklājās divas lielākas pamatzemē ieraktas bedres – viena 0,8 m dziļa un 1,2 x 1,4 m plānā ovāla, bet otra apaļa 1,2 m diametrā un 0,5 m dziļa. No šīs bedres paņemto kokogļu vecums bija 769.–411. gads p. m. ē. Iespējams, ka tās bijušas glabātavas zem celtnēm. Celtņu rajonā atklājās trīs vairāk vai mazāk saglabājušās no akmeņiem krautu pavardu vietas, bet vēl uz divām norādīja izkliedētu degušu akmeņu grupas. Pavardu izmēri no 0,3 x 0,5 m līdz 0,5 x 0,7 m, un tie bija līdz 0,4 m iedziļināti pamatzemē. Divi no pavardiem atklājās I un IV laukumā uz senākā aizsargžoga līnijas, kas liecina par to piederību tam pilskalna apdzīvotības posmam, kad aizsargžogs jau bija pavirzīts tuvāk nogāzei. Atrastie 405 māla apmetuma fragmenti liecina, ka vietām, iespējams, pavardu tuvumā, ugunsdrošības nolūkā koka ēku sienas bijušas klātas ar māliem. Spriežot pēc nospiedumiem apmetuma fragmentos, ar apmetumu segtas 5–10 cm resnu apaļkoku konstrukcijas.
Abās izrakumu sezonās atrastas 37 akmens (tajā skaitā krama), dzintara, māla, kaula un bronzas senlietas. Pirmo reizi Latvijas rietumu daļā atrasti kaula plakangalvas rotadatas galvas fragmenti ar izurbtu caurumiņu, kā arī māla lejamveidņu fragmenti apročveida bronzas riņķu atliešanai. No atrastajām 31568 māla trauku lauskām 75,3 % bija ar švīkātu, 21,4 % – ar gludu, bet 3,3 % – ar agrīno apmesto virsmu. Atrasti arī slikti saglabājušies dzīvnieku kaulu fragmenti. No visiem 510 atrastajiem dzīvnieka sugu varēja identificēt 373 kauliem. No tiem 60,3 % bija mājlopi (zirgi, liellopi, aitas, kazas, cūkas), bet 39,7 % kaulu piederēja meža dzīvniekiem (staltbrieži, aļņi, mežacūkas, bebri).
Izrakumi Krievu kalnā liecināja, ka, tāpat kā Latvijas austrumu daļā un pie Daugavas, arī Rietumlatvijā senākie pilskalni radušies ap II un I gadu tūkstoša miju p. m. ē. Spriežot pēc 14C analīžu rezultātiem, bronzas rotadatas un šķēpa gala hronoloģijas, Krievu kalns bija apdzīvots vēlajā bronzas laikmetā, I gadu tūkstoša p. m. ē. pirmajā pusē–vidū, un tas pieskaitāms vēlā bronzas laikmeta švīkātās keramikas pieminekļu grupai. Tāpat kā citur, novērojama tendence paplašināt apdzīvoto plakumu, pavirzot nocietinājumus uz āru tuvāk nogāzei, kas, visticamāk, norāda uz dzīvesvietas iedzīvotāju skaita pieaugumu. Krievu kalns pagaidām ir pirmais punkts Rietumlatvijā, kur konstatēta bronzas apstrāde I gadu tūkstotī p. m. ē.