Rīgas Arhitektu Biedrība savā aktīvās darbības laikā būtiski veicināja pilsētplānošanas, arhitektūras projektēšanas un būvniecības nozares attīstību, arhitektūras mantojuma apzināšanu un izpēti, arhitektūras pieminekļu aizsardzību un saglabāšanu, kā arī deva nozīmīgu ieguldījumu mākslas attīstības veicināšanā Rīgā un plašākā Baltijas reģionā.

Kā profesionāla organizācija – Pirmā Rīgas arhitektu biedrība – pirmo reizi tika dibināta jau 1879. gadā – laikā, kad tika ieviesta jauna pilsētas pārvaldes sistēma un dibināta Rīgas pilsētas būvvalde (Rigasches Bauamt), kuras uzdevumā šī biedrība sākotnēji darbojās. Taču šīs 1879. gadā dibinātās biedrības aktivitātes pēc pāris gadiem apsīka: vēloties apvienot visas personas, kas nodarbojās ar būvniecību, par biedru uzņemšanas kritēriju bija noteikta būvdarbu vadītāja kvalifikācija, nevis iegūtās izglītības veids, kā rezultātā biedrībā apvienoto biedru atšķirīgās pozīcijas kavēja biedrības tālāku attīstību. Akadēmiski izglītotie biedri 1888. gadā nolēma atstāt šo 1879. gadā izveidoto biedrību un dibināt jaunu – ar atšķirīgiem mērķiem, uzdevumiem un dalības kritērijiem. Pēc Jūliusa fon Hāgena (Julius August von Hagen) un Augusta Reinberga (August Reinberg) ierosinājuma 1889. gada 21. janvārī tikās vairāki vietējie Rīgas arhitekti un vienojās, ka jaunā Rīgas Arhitektu biedrība jādibina kā profesionāla organizācija ar akadēmisku ievirzi, kā kritēriju biedru uzņemšanai izvirzot ne vien kvalificēšanos būvdarbu vadībai Rīgā, bet arī apgūtas studijas arhitektūras jomā vietējā vai arī ārzemju universitātē. J. fon Hāgens uzrunāja Rīgas arhitektus un aicināja tos apvienoties biedrībā, lai veicinātu savstarpējo sadarbību, zināšanu un informācijas apmaiņu, lai kopīgi risinātu būvniecības nozarē aktuālos jautājumus un sekmētu būvniecības nozares attīstību Rīgā, kā arī lai aizstāvētu vietējo arhitektu sociālās un ekonomiskās intereses.

Rīgas Arhitektu biedrības dibināšanas sapulcē 1889. gada 3. martā tikās 19 vietējie arhitekti – biedrības dibinātāji: Oskars Bārs (Oskar Baar), Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Bockslaff), Gotfrīds Krons (Gottfriedt Croon), Pauls Demme (Paul Demme), Heinrihs Ēmke (Heinrich Ehmcke), Viktors Grabe (Viktor Grabbe), J. fon Hāgens, Hermans Hilbigs (Hermann Hilbig), Nikolajs Hugenbergers (Nikolai Hugenberger), Johans Kohs (Johann Koch), Zigismunds fon Lesels (Sigismund von Lessel), Karls Mormans (Karl Mohrmann), Konstantīns Pēkšēns, Frīdrihs Pētersens (Friedrich Petersen), Alfrēds Pīlemans (Alfred Pihlemann), A. Reinbergs, Reinholds Šmēlings (Reinhold Schmaeling), Oto fon Zīverss (Otto von Sivers) un Rūdolfs Cirkvics (Rudolf Zirkwtz).

Biedrības izveidota komisija, kuras sastāvā bija H. Ēmke, J. fon Hāgens, Z. fon Lesels un A. Reinbergs, izstrādāja biedrības statūtus, ko apstiprināja 1889. gada 13. jūlijā.

Rīgas Arhitektu biedrības priekšsēdētāja amatu 1889. gadā pildīja A. Reinbergs, 1890.–1893. gadā – Z. fon Lesels, 1893.–1900. gadā – J. fon Hāgens, 1900.–1907. gadā – A. Reinbergs, 1907.–1911. gadā – Harijs Mēlbarts (Harry Mehlbart), 1911.–1914. gadā – Oto Hofmans (Otto Hoffmann). Pēc biedrības darbības atjaunošanas 1921. gadā priekšsēdētāja amatu ieņēma Aleksandrs Šmēlings (Alexander Schmaeling), pēcāk – H. Mēlbarts.

Priekšsēdētāja vietnieka amatu 1889. gadā pildīja Z. fon Lesels, 1890.–1891. gadā – A. Pīlemans, 1891.–1892. gadā – H. Ēmke un V. Bokslafs, 1892.–1893. gadā – A. Pīlemans, 1893.–1895. gadā – O. Hofmans, 1895.–1898. gadā – V. Bokslafs, 1898.–1899. gadā – H. Ēmke, 1899.–1900. gadā – O. Hofmans, 1900.–1902. gadā – Boriss fon Boks (Boris von Bock), 1902.–1906. gadā – H. Mēlbarts, 1906.–1909. gadā – Eduards Kupfers (Eduards Kupffer), 1909.–1914. gadā – Heincs Pīrangs (Heinz Pirang).

Biedrības sēdes notika regulāri – ik pēc 14 dienām – katru otro ceturtdienu, izņemot vasaras mēnešus. Sākotnēji sēdes tika rīkotas dažādās Rīgas viesnīcās (“Frankfurt am Main”, “Petersburg”, “Deutsches Haus”, “Wöhrmannscher Park”, “Stadt London” u. c.), no 1902. gada – mākslinieku kluba “Kunstecke” (‘mākslas stūris’) telpās Rīgā, Nikolaja (mūsdienās – Krišjāņa Valdemāra) ielā 27/29, bet no 1921. gada – A. Šmēlinga birojā Rīgā, Torņu ielā 7 un vēlāk arī studentu korporācijas “Rubonia” telpās Rīgā, Stabu ielā 18.

Rīgas Arhitektu biedrības attīstība bija cieši saistīta ar kopējo būvniecības attīstības gaitu Rīgā, proti, kāpumi un kritumi būvniecības aktivitātēs dažādos periodos veidoja apstākļus, kas noteica arī biedrības aktivitāšu un biedru skaita pieaugšanu vai sarukšanu. 19. gs. 90. gadu vidū, kad būvniecībā sākās apsīkums, turpmākos pāris gadus biedrība darbību gandrīz pilnībā pārtrauca (taču sēdes turpināja notikt), savukārt 19. un 20. gs. mijā, būvniecībai aktivizējoties, biedrība piedzīvoja strauju uzplaukumu. Kopumā pirmie 25 biedrības darbības gadi – no 1889. līdz 1914. gadam – iezīmēja aktīvāko posmu biedrības pastāvēšanas laikā, kad biedru skaits pieckāršojās – no 19 biedriem dibināšanas brīdī līdz 96 (septiņi no tiem bija latvieši) biedriem 1914. gadā, šajā periodā kopskaitā biedrībā uzņemot pavisam 124 biedrus. Pirmā pasaules kara laikā biedrība darbību pārtrauca. 1921. gadā biedrība darbību atsāka, bet pēckara apstākļos šīs organizācijas ietekme mazinājās un biedru skaits saruka. Biedrības nozīme samazinājās daļēji tādēļ, ka 1924. gadā izveidojās Latvijas Arhitektu biedrība, kurā, atšķirībā no Rīgas Arhitektu biedrības, biedru vairākums bija latvieši un lietvedības valoda bija latviešu valoda. Tomēr arhitektu sadalīšanās divās biedrībās kopumā norisinājās bez konfliktiem, atsevišķiem jaunās biedrības biedriem darbojoties arī Rīgas Arhitektu biedrībā un uzskatot to par savā ziņā reģionālu organizāciju. Lai gan biedrība centās turpināt profesionālo līdzdarbību valsts mērogā, pakāpeniski tā kļuva par izteikti šauru vācbaltiešu arhitektu dominējošu organizāciju.

1939. gadā biedrība tika likvidēta. Tās un divu citu arhitektu biedrību funkcijas pārņēma Latvijas profesiju kamera.

Kā profesionāla organizācija biedrība uzņēma dažādu tautību biedrus neatkarīgi no to nacionālās piederības. Iestāšanās maksa bija 2 rubļi, bet biedru nauda – 6 rubļi gadā. Rīgas Arhitektu biedrībā biedri varēja iestāties kā aktīvie biedri, pasīvie biedri vai korespondētājlocekļi, un no 1893. gada tika ieviesta arī goda biedru kategorija. Vairums biedru bija Rīgas Politehniskā institūta (RPI) absolventi un mācībspēki. Puse no biedrības dibinātājiem – t. i., deviņi biedri – bija RPI absolventi un divi – RPI profesori. Līdz Pirmajam pasaules karam uzņemto 124 biedru kopskaitā pavisam 91 bija saistīts ar RPI, apmēram 10 % no aktīvajiem biedriem bija absolvējuši ārzemju universitātes. 1932. gadā biedrībā bija 58 biedri. Gandrīz visi tās biedri vācbaltieši 1939. gadā izceļoja uz Vāciju.

Rīgas Arhitektu biedrība savā aktīvākajā darbības periodā līdz Pirmajam pasaules karam nodarbojās ar izdevējdarbību, kas labi atspoguļo plašu biedrības darbības virzienu spektru.

Rīgas Arhitektu biedrība aktīvi aizstāvēja vietējo arhitektu sociālās un ekonomiskās intereses, piemēram, izstrādājot rekomendācijas būvdarbos iesaistīto personu atbildības dalīšanai – “Jautājumā par arhitekta atbildību” (Zur Frage der Verantwortlichkeit des Architekten, 1899).

20. gs. sākumā Rīgas Arhitektu biedrība proaktīvi iesaistījās Rīgas būvnoteikumu revīzijā un panāca savu ietekmi uz jauno – 1904. gadā apstiprināto – būvnoteikumu galējo redakciju, izstrādājot un publicējot “Rīgas pilsētas būvnoteikumu projektu” (Project zu einer Bauordnung für die Stadt Riga, 1901) un iesniedzot to Rīgas pilsētas valdei un Vidzemes guberņas pārvaldei.

Rīgas Arhitektu biedrība publicēja Baltijas reģionā nozīmīgu specializētu būvniecības jomas turpinājumizdevumu – Rīgas būvniecības gadagrāmatu, kas 19. gs. 90. gadu pirmajā pusē K. Mormana redakcijā iznāca piecos laidienos ar nosaukumu “Būvniecības kalendārs” (Baukalender, 1890–1894) un 20. gs. sākumā O. Hofmana redakcijā – ar nosaukumu “Rīgas būvniecības grāmata” (Rigasches Bau-Taschenbuch, 1901–1915). Biedrība sastādīja, apkopoja un Rīgas būvniecības gadagrāmatās iekļāva arhitektiem un būvniekiem relevantu adrešu grāmatu, aktuālos saistošos būvnoteikumus, mērvienību aprēķinu tabulas, matemātiskās tabulas, būvdarbu izmaksu aprēķinu tabulas, projektēšanas darbu honorāru tabulas un konkurences noteikumus. Konkurences politiku projektēšanas jomā īstenoja pati Rīgas Arhitektu biedrība, pieņemot standartus honorāra aprēķināšanai un nosakot atlīdzības minimumu: lai aizstāvētu arhitektu ekonomiskās intereses, biedrība jau 1890. gadā izstrādāja un 1913. gadā atjaunoja konvenciju, kurai pievienojās ne vien biedrības biedri, bet arī liela daļa būvdarbu vadībai kvalificēto speciālistu, kas darbojās Rīgā, bet nebija biedrības sastāvā.

Dažādas vietējās Rīgas un Baltijas reģiona iestādes un organizācijas bieži vērsās pie Rīgas Arhitektu biedrības ar lūgumu nodrošināt ekspertu pakalpojumus dažādu jaunbūvju projektu un plānu izvērtēšanai, kā arī organizēt arhitektūras projektu konkursus: pirmos konkursus biedrība organizēja 1900. gadā (Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes paviljonu būvēm), bet kopskaitā līdz 1914. gadam biedrība uzņēmās pavisam 21 konkursa rīkošanu, publicējot konkursu nolikumus.

Rīgas Arhitektu biedrība deva ieguldījumu arī vietējā arhitektūras mantojuma apzināšanā un pieminekļu aizsardzībā: 20. gs. sākumā līdzdarbojās Pieminekļu kopšanas komisijā (Kommission für Denkmalpflege) un piedalījās dažādu objektu praktiskos atjaunošanas darbos, 1904. gadā patstāvīgi dibināja Pieminekļu arhīvu (Denkmälerarchiv), 1908. gadā aktīvi iesaistījās Rīgā rīkotajā Pirmajā Baltijas vēsturnieku kongresā (Baltischer Historikertag) un izveidoja “Interesantu senu Baltijas guberņu arhitektūras pieminekļu izstādi” (Ausstellung von interessanten älteren Baudenkmälern der baltischen Provinzen) Rīgas pilsētas mākslas muzeja Grafikas kabinetā, iniciēja pieminekļu aizsardzības lekciju kursa ieviešanu RPI Arhitektūras fakultātē, 1914. gadā publicēja tematiskus rakstus vietējā Baltijas presē un prezentēja saistošus materiālus izstāžu un referātu formā vairākos Viskrievijas arhitektu kongresos. Rīgas Arhitektu biedrība kopā ar Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētītāju biedrību izdeva Vilhelma Neimana (Wilhelm Neumann) sastādītu izdevumu – “Atgādne pieminekļu kopšanai laukos” (Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande, 1911), kas bija domāta kā rokasgrāmata lauku evaņģēliski luterisko draudžu mācītājiem un ko pēcāk Krievijas Impērijā izmantoja kā paraugu, izstrādājot arhitektūras pieminekļu aizsardzības metodiskos norādījumus.

Rīgas Arhitektu biedrība rūpējās par arhitekta profesijas prestižu, aktīvi iesaistoties arhitektūras un mākslas attīstības veicināšanā. Rīgas Arhitektu biedrība izdeva Baltijas reģionā nozīmīgu ilustrētu turpinājumizdevumu – “Baltijas guberņu tēlotājas mākslas gadagrāmata” (Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen, Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen, Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen, Jahrbuch der Bildenden Kunst, 1907–1913, 1926), kas A. Šmēlinga redakcijā iznāca pavisam astoņos laidienos un kurā piedāvāts ikgadējs atskats uz nozīmīgākajām parādībām un norisēm vietējā arhitektūrā, glezniecībā, tēlniecībā un mākslas amatniecībā.

Rīgas pilsētplānošanas un arhitektūras historiogrāfijā nozīmīgs ir Rīgas pilsētas galvenā inženiera Ādolfa Agtes (Adolf Agthe) vadībā izstrādātais un Rīgas Arhitektu biedrības un Rīgas Tehniskās biedrības kopīgi izdotais rakstu krājums – “Rīga un tās celtnes” (Riga und seine Bauten, 1903), kurā sniegts daudzpusīgs pilsētas apbūves attīstības vēstures pārskats un dažādu ēku tipoloģisko grupu un to nozīmīgāko piemēru raksturojums.

Biedrība publicēja arī savas darbības pārskatus: “Rīgas Arhitektu biedrības gada atskaite” (Jahresbericht des Architektenvereins zu Riga, 1908, 1909); “Rīgas Arhitektu biedrības 25 gadu jubilejas piemiņas izdevums, 1889–1914” (Gedenkschrift zum 25-jährigen Jubiläum des Architektenvereins zu Riga, 1889–1914, 1914).