Vojcehs Fangors bija viens no pēdējiem 20. gs. lielajiem meistariem poļu mākslā. V. Fangors mākslā debitēja pēc Otrā pasaules kara; bieži mainīja savu stilu – radīja gan figuratīvas, gan abstraktas gleznas. V. Fangora daiļradei ir īpaša vieta Polijas kultūras vēsturē, jo viņa 20. gs. vidusposma darbi veido glezniecības, plakātu, publiskās mākslas, vides, tēlniecības, telpisko formu un mākslas socioloģijas vēsturi.
Vojcehs Fangors
poļu tēlotājas mākslas mākslinieks, tēlnieks, Polijas plakāta skolas (Polska szkoła plakatu) līdzdibinātājs, kas pētīja telpiskās glezniecības jautājumus
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Ģimene un studiju gaitas
Mākslinieka tēvs bija Konrāds Fangors (Konrad Fangor), māte – Vanda Hehlovska (Wanda Chechłowska), sieva – Magdalēna Šammere-Fangora (Magdalena Schammer-Fangor), dēls – Romāns Fangors (Roman Fangor).
V. Fangors studēja Varšavas Tēlotājmākslas akadēmijā (Akademia Sztuk Pięknych w Warszawie), kur vēlāk lasīja lekcijas no 1954. līdz 1961. gadam. No 1961. gada mākslinieks strādāja ārzemēs: vispirms Vīnē (1961), pēc tam Parīzē (1962–1964) un Berlīnē (1964–1965), kur ieguva Forda stipendiju (Ford Fellowship). 1966. gadā apmetās uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur kopā ar ģimeni nodzīvoja 32 gadus; sadarbojās ar Ņujorkas Šalē galeriju (Galerie Chalette). Kopš 1999. gada V. Fangors dzīvoja un strādāja Polijā, sadarbojoties ar Stefana Šidlovska galeriju (Galeria Stefana Szydłowskiego) Varšavā.
Profesionālā darbība
V. Fangors no 1966. līdz 1983. gadam lasīja lekcijas Fērlija Dikinsona Universitātē (Fairleigh Dickinson University) Medisonā, ASV, bet no 1967. līdz 1968. gadam – Hārvarda Universitātē (Harvard University) Kembridžā, ASV.
Pēckara tradīciju pārvērtēšanas realitātē V. Fangoru iedvesmoja Anrī Matisa (Henri Émile Benoît Matisse), Pablo Pikaso (Pablo Ruiz Picasso) un Fernāna Ležē (Joseph Fernand Henri Léger) darbi. V. Fangors debitēja 1949. gadā Jauno mākslinieku klubā (Klub Młodych Artystów) Varšavā; tolaik viņš veidoja sociālreālistiskas, figurālas gleznas. Viena no šī perioda gleznām ir “Korejiešu māte” (Matka Koreanka, 1951), kurā ir redzama mirusi sieviete un viņas dēls, noliecies pār mātes ķermeni. Šis ir viens no slavenākajiem pretkara manifestiem Polijas ikonogrāfijā.
Mākslinieka plakāts (1952) Renē Klemāna (René Clément) filmai “Malapagas sienas” (Le mura di Malapaga, 1949) tiek uzskatīts par nozīmīgu pagrieziena punktu pasaulē atzītās Polijas plakāta skolas vēsturē; plakāts iegājis vēsturē kā tās aizsākums, un Polijas plakāta skola arvien mūsdienās ir plaši pazīstama visā pasaulē.
Tādējādi V. Fangors bija viens no pasaules slavenā poļu grafikas fenomena aizsācējiem 20. gs. 50. gadu vidū, no jauna definējot savas radošās prakses pamatpieņēmumus. V. Fangors atteicās no sociālistiskā reālisma estētikas un figuratīvās glezniecības un nodevās plaknes mijiedarbības iespējas izpētīšanai telpā. Šī revolūcija radās mākslinieka sadarbības rezultātā ar galvenajiem Polijas arhitektiem, tostarp Ježiju Soltanu (Jerzy Sołtan) un Staņislavu Zamečņiku (Stanisław Zamecznik). 1958. gadā kopā ar S. Zamečņiku V. Fangors izveidoja pirmo telpisko instalāciju pasaulē – “Telpas studijas” (Studium przestrzeni); tās vidi veidoja 20 dažāda formāta audekli. Tikai četri no tiem bija piekārti pie sienām, pārējie bija novietoti uz molbertiem. Izvēloties ceļu starp gleznām, skatītājs kļuva par līdzautoru darbam, kuram bija atvērta sistēma, nevis slēgta struktūra. V. Fangors un S. Zamečņiks sarīkoja vēl divas telpai veltītas izstādes: 1959. gadā – muzejā Stedelijk (Stedelijk Museum) Amsterdamā un tajā pašā gadā – pie Nacionālās mākslas galerijas Zachęta (Zachęta Narodowa Galeria Sztuki) ēkas Varšavā.
V. Fangors sadarbojās arī ar arhitektiem, atjaunojot restorāna interjeru zirgu skriešanās sacīkšu trasē Varšavā, Služevecas apkaimē, un izstrādājot dizainu Centrālajam universālveikalam Varšavā, Polijas paviljonam Pasaules izstādē Briselē, Polijas paviljoniem Ņujorkā un Parīzē, kā arī dzelzceļa stacijas Warszawa Śródmieście interjeram.
20. gs. 60. gadu sākumā V. Fangors kļuva slavens ar abstraktajām gleznām, kas radīja kustības un pulsācijas iespaidu. No 1958. līdz 1973. gadam V. Fangors gleznoja “apļus”, “viļņus” un “amēboīdu” gleznas, ar kurām viņš kļuva zināms un atpazīstams visā pasaulē. V. Fangora glezniecības eksperimenti bija nozīmīgi ne tikai Polijas, bet arī pasaules mākslā – mākslinieks bija vienīgais polis, kuram bija sava personālizstāde Solomona Gugenheima muzejā (Solomon R. Guggenheim Museum) Ņujorkā. V. Fangors bija pozitīvās iluzorās telpas (poļu pozytywna przestrzeń iluzyjna, angļu positive illusory space) koncepcijas autors un viens no oriģinālākajiem opārta māksliniekiem. V. Fangora darbi ir bijuši izstādīti arī Modernās mākslas muzejā (Museum of Modern Art, MoMA) Ņujorkā (1965) un Solomona Gugenheima muzejā 1964. un 1970. gadā.
Šajā laikā V. Fangors veidoja arī dekorācijas teātra iestudējumiem, tostarp Martas Greiemas (Martha Graham) baletam Marka Hellingera teātrī (Mark Hellinger's Theater) Ņujorkā (1974) un iestudējumam “Vaļa godināšana” (Homage to the Whale, 1980), kur tālienē redzamā kalna nogāzē V. Fangors novietoja no dvieļiem veidotu vaļa siluetu.
Nākamais posms – no 20. gs. 70. gadu vidus līdz 80. gadu vidum – bija mākslinieka atgriešanās pie figuratīvās glezniecības (telpiskās interjera studijas, darbi “attēls attēlā”). Tolaik – no 1973. līdz 1976. gadam – V. Fangors gleznoja sēriju “Telpa starp sejām” (angļu Interface Space, poļu Przestrzeń międzytwarzowa), savukārt no 1977. līdz 1984. gadam – “Televīzijas attēli” (angļu Television Paintings, poļu Obrazy telewizyjne). Šajā periodā V. Fangors veidoja arī kolāžas, kas liecināja par mākslinieka aizraušanos ar populāro kultūru; V. Fangors tajās iekļāva fragmentus, kas bija tieši ņemti no ilustrētajiem žurnāliem.
V. Fangoru fascinēja televīzija medija izpratnē, kas sasaucās ar tolaik modē esošo Māršala Makluēna (Marshall McLuhan) filozofiju: “Medijs ir vēstījums”. Mākslinieks uzņēma daudzus attēlus no televīzijas ekrāna, ko vēlāk izmantoja gleznošanā. V. Fangors “Televīzijas attēlu” kadrus no televīzijas ekrāna reproducēja nediferencētu krāsu masas veidā, kas nedaudz atgādina plakātus, lai pēc tam izjauktu attēlu ar punktu-pikseļu režģi, tādējādi iegūstot puantilistisku, nestabilu tekstūru.
No 1989. gada V. Fangors dzīvoja Santafē, Ņūmeksikas pavalstī, kur radīja darbu sērijas “Polijas karaļi” (Polish Kings, 1990), “Indiānu vadoņi” (Indian Chiefs, 1990) un “Krēsli” (Chairs, 1993–1994). 1999. gadā, pēc tam, kad V. Fangors bija aizvadījis vairāk nekā 30 gadus ASV, viņš atgriezās Polijā un apmetās uz dzīvi Blendovā, kur izveidoja savu jauno studiju.
21. gs. sākums māksliniekam bija jaunas, intensīvas jaunrades periods. V. Fangors sāka strādāt pie jaunas palimpsesta gleznu sērijas, no jauna interpretējot vecās skices un zīmējumus.
2015. gadā tika atklāta Varšavas metro 2. līnija; tās sienas bija dekorētas pēc V. Fangora veidotajām vizuālā noformējuma skicēm. V. Fangors izstrādāja metro ieejas un septiņu staciju sienu dekorācijas – milzīgus, krāsainus burtus, kas veido to nosaukumus. V. Fangors arī izveidoja jaunu uzņēmuma vizuālo identitāti izdevniecībai Wiedza i Praktyka.
V. Fangors nomira laikā, kad gatavoja savu personālizstādi Polijas Tēlniecības centrā (Centrum Rzeźby Polskiej) Oroņsko, Polijā.
Nozīmīgākās izstādes un sasniegumu novērtējums
V. Fangors piedalījies daudzās nozīmīgās izstādēs Polijā un ārvalstīs, īpaši Francijā un ASV. Vissvarīgākā V. Fangora karjerā bija izstāde Solomona R. Gugenheima muzejā Ņujorkā 1970. gadā. Pirms tam V. Fangoram bijušas izstādes arī Laikmetīgās mākslas institūtā (Institute of Contemporary Art) Vašingtonā 1962. gadā un galerijā Galerie Lambert Parīzē 1963. gadā.
Personālizstādes Vācijā: muzejā Museum Schloss Morsbroich Leverkūzenē 1964. gadā, galerijā Galerie Springer Berlīnē 1965. gadā un Štutgartes Mākslas biedrībā Kunstverein 1966. gadā. V. Fangors turpināja veidot izstādes ASV: Bērklija Universitātes Mākslas muzejā (University Art Museum, Berkeley) Kalifornijā 1971. gadā un galerijā Hokin Gallery Čikāgā 1974. gadā.
V. Fangora pirmo izstādi Polijā organizēja Jauno mākslinieku un zinātnieku klubs (Klub Młodych Artystów i Naukowców) Varšavā 1949. gadā.
Laika no 1953. līdz 1961. gadam V. Fangors radīja aptuveni 100 plakātu un daudz zīmējumu laikrakstam Życie Warszawy. Gleznās un plakātos V. Fangors izmantoja līdzīgus mākslinieciskos motīvus un strādāja ar monumentālām, spēcīgām formām, mākslīgām un vienkāršotām.
Vēl viena nozīmīga izstāde “Telpas studijas” (Studium przestrzeni) notika Jaunās kultūras salonā (Salon Nowej Kultury) Varšavā 1958. gadā, laikā, kad Polijā pēc tā sauktajiem sociālā reālisma gadiem (1949–1954) norisinājās kultūras liberalizācija.
Kopā ar arhitektu S. Zamečņiku veidotā izstāde bija pirmais vides mākslas notikums gan Polijā, gan visā pasaulē. Sadarbība ar tā laika arhitektiem – Oskaru Hansenu (Oskar Hansen), Zbigņevu Ihnatoviču (Zbigniew Ichnatowicz), J. Soltanu un S. Zamečniku – deva iespēju V. Fangoram kā materiālu mākslā izmantot izpratni par telpu.
Pēc atgriešanās Polijā 1999. gadā notika vairākas V. Fangora retrospekcijas izstādes: vispirms Stefana Šidlovska galerijā (2000, 2003), pēc tam Ujazdovas pils Laikmetīgās mākslas centrā (Centrum Sztuki Współczesnej Zamek Ujazdowski) Varšavā (2003), galerijā Atlas Sztuki Lodzā (2009) un Krakovas Nacionālajā muzejā (Muzeum Narodowe w Krakowie, 2012).
Pēdējā savas dzīves gadā, 2015. gadā, Gdaņskas Tēlotājmākslas akadēmija (Akademia Sztuk Pięknych w Gdańsku) piešķīra V. Fangoram Goda doktora (Dr. honoris causa) nosaukumu. Tajā pašā gadā V. Fangoram bija personālizstādes Polijas Tēlniecības centrā Oroņskā, Vroclavas Nacionālajā muzejā (Muzeum Narodowe we Wrocławiu), Valsts mākslas galerijā (Państowa Galeria Sztuki) Sopotā un galerijā Spectra Art Space Varšavā.
V. Fangors piedalījies daudzās vēsturiski nozīmīgās modernās mākslas grupu izstādēs: “Poļu mūsdienu glezniecība” (Polish Painting Now) muzejā Stedelijk Amsterdamā, Nīderlandē (1959), “15 poļu gleznotāji” (15 Polish Painters, 1961) un “Reaģējošā acs” (The Responsive Eye, 1965) muzejā MoMA Ņujorkā, ASV, “Pittsburgh International” Kārnegija institūtā (Carnegie Institute), Pitsburgā, Pensilvānijā, ASV (1967), pēc tam arī 34. Venēcijas mākslas biennālē (La Biennale d'Arte di Venezia, 1968) Itālijā, Oldriha Mākslas muzejā (Aldrich Museum of Art), Ridžfīldā, Konektikutā, ASV (1974), galerijā Tharp Gallery Ņujorkā, ASV (1980), un dzīves noslēgumā muzejā mumok (Museum moderner Kunst Stiftung Ludwig Wien) Vīnē, Austrijā (2009/2010), Korejas Nacionālajā muzejā (국립중앙박물관) Seulā un Ķīnas Nacionālajā muzejā (中国国家博物馆) Pekinā (2015).
Apbalvojumi
V. Fangors ir saņēmis III pakāpes valsts apbalvojumu (1952), Zelta krustu par nopelniem (1954). Viņš ir Alfrēda Jutžikovska fonda (angļu Alfred Jurzykowski Foundation, poļu Fundacja Alfreda Jurzykowskiego) balvas (1978) laureāts. Saņēmis arī Polijas Republikas Kultūras ministrijas balvu (2003), Ciprjana Kamila Norvida balvu (2009) un Jana Cibisa balvu (2015).