Pasaules kauss regbijā pirmo reizi norisinājās tikai 1987. gadā, lai gan izlašu sacensības pirms tam tika aizvadītas jau vairāk nekā simts gadu. 1886. gadā Skotija, Velsa un Īrija nodibināja Starptautisko Regbija federāciju (pašreizējais nosaukums – World Rugby). Ilgu laiku populārākās regbija sacensības pasaulē bija “Mājas nāciju” (Home Nations) turnīrs, kas risinājās jau kopš 19. gadsimta, un tajās sākotnēji sacentās Skotija, Anglija, Velsa un Īrija, bet 1910. gadā “Mājas nāciju” sacensībām pievienojās arī Francija – tās neapšaubāmi vēl joprojām ir piecas spēcīgākās Eiropas regbija izlases. Tomēr kopš 19. gadsimta regbijs bija ļoti attīstījies vēl dažos reģionos un par regbija lielvalstīm bija izveidojušās Jaunzēlande, Austrālija un Dienvidāfrika.

Lai gan ik pa laikam parādījās priekšlikumi rīkot pasaules čempionātu, starptautiskā federācija ilgu laiku stingri iebilda pret šo ideju, galvenie oponenti tai bija regbija pamatlicēju “Mājas nāciju” pārstāvji. Tomēr 1984. gadā Austrālijas un Jaunzēlandes regbija dzīves vadītāji izveidoja darba komiteju Pasaules kausa organizēšanai. Pasaules kausa liktenis izšķīrās 1985. gada martā, kad Francijas galvaspilsētā Parīzē notika Starptautiskās Regbija federācijas (toreizējais nosaukums – International Rugby Board, IRB) sanāksme. Tolaik starptautiskajā federācijā bija tikai astoņas dalībvalstis: Anglija, Skotija, Velsa, Īrija, Francija, Austrālija, Jaunzēlande un Dienvidāfrika. Zīmīgi, ka izšķiroša loma pozitīvam balsojumam par Pasaules kausa izveidošanu bija Dienvidāfrikai, kas aparteīda režīma dēļ piedzīvoja starptautisku boikotu un zināja, ka nevarēs piedalīties čempionātā.

Pirmais Pasaules kauss norisinājās 1987. gada vasarā Jaunzēlandē un Austrālijā. Čempionātā piedalījās 16 izlases, iepriekš neaizvadot nekādas kvalifikācijas sacensības, – divas rīkotājvalstis, septiņas IRB dalībnieces un septiņas uzaicinātās komandas. Starptautiskā boikota dēļ čempionātā nevarēja piedalīties Dienvidāfrika, bet politisku iemeslu dēļ no ielūguma atteicās Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), kas protestēja pret to, ka Dienvidāfrika nebija oficiāli izslēgta no IRB. Par pirmo pasaules čempionvienību kļuva Jaunzēlande, kas finālspēlē savā laukumā Oklendā 48 000 skatītāju klātbūtnē ar 29:9 uzvarēja Franciju. Pirmais čempionāts apliecināja, ka ir visai liela komandu meistarības atšķirība, jo klasiskās septiņas regbija izlases pārliecinoši apspēlēja visus pārējos pretiniekus, un grupu turnīrā lielākā daļa spēļu noslēdzās ar vienas komandas lielu pārsvaru.

Otrais Pasaules kauss notika pēc četriem gadiem, 1991. gadā, kad to kopā rīkoja Eiropas “Piecas nācijas” – Anglija, Velsa, Skotija, Īrija un Velsa. Šoreiz notika kvalifikācijas sacensības par tiesībām piedalīties finālturnīrā, kurā jau bija atvēlēta vieta astoņām izlasēm, bet vēl 25 komandas izspēlēja atlikušās astoņas ceļazīmes uz finālturnīru. Čempionāta finālspēlē leģendārajā Londonas Twickenham stadionā Austrālijas izlase ar 12:6 pārspēja laukuma saimniekus angļus.

Īpašs notikums regbija vēsturē bija 1995. gada Pasaules kauss, kas risinājās Dienvidāfrikā, kur tikko bija gāzts ilgstošais aparteīda režīms un regbija čempionātam bija simboliska nozīme divkopienu valsts samierināšanas politikā. Tieši Dienvidāfrikas izlase savā debijas reizē arī triumfēja Pasaules kausā, finālā Johannesburgā gandrīz 60 000 skatītāju klātbūtnē papildlaikā ar 15:12 uzvarot Jaunzēlandes regbistus. Par īpašu brīdi kļuva čempionu kausa pasniegšana, kad pirmais demokrātiski ievēlētais melnādainais Dienvidāfrikas prezidents Nelsons Mandela (Nelson Rolihlahla Mandela) pasniedza trofeju izlases baltādainajam kapteinim Fransuā Pienāram (François Pienaar). Dienvidāfrikā regbijs tradicionāli bija aparteīda režīmā dominējošo eiropiešu izcelsmes afrikandu sports, tāpēc izlases rindās bija tikai viens melnādains spēlētājs. 1995. gada Pasaules kauss bija pēdējais, kas bija amatieru turnīrs, jo uzreiz pēc čempionāta tika atcelti visi profesionalitātes ierobežojumi.

1999. gadā Pasaules kausa finālturnīrā pirmo reizi piedalījās 20 komandas, bet par divkārtējo pasaules čempionvienību kļuva Austrālija, kas Velsas galvaspilsētā Kārdifā jaunuzceltajā Millenium stadionā ar 35:12 pārspēja Francijas regbistus. 2003. gadā Pasaules kausā beidzot triumfēja regbija dzimtenes Anglijas pārstāvji, turklāt panākot uzvaru īpaši dramatiski, kad finālspēlē pret Austrāliju pretinieku laukumā Sidnejā gandrīz 83 000 skatītāju klātbūtnē angļu līderis Džonijs Vilkinsons (Jonathan Peter Wilkinson) papildlaika pēdējā minūtē ar precīzu dropsitienu izcīnīja Anglijai uzvaru ar rezultātu 20:17. Čempionu atgriešanās Londonā kļuva par Anglijas nacionālajiem svētkiem – pēc britu policijas aplēsēm komandas sagaidīšanas svinībās piedalījās ap 750 000 līdzjutēju, savukārt regbisti viesojās arī pie karaliskās ģimenes Bekingemas pilī.

Nākamajos četros Pasaules kausos čempionu titulu izcīnīja tikai divas izlases – Dienvidāfrika (2007. un 2019. gadā) un Jaunzēlande (2011. un 2015. gadā), tādējādi abas kļuva par trīskārtējām pasaules čempionēm. 2007. gada Pasaules kausa finālspēlē Francijas nacionālajā stadionā Sendenī dienvidafrikāņu uzvaru pār angļiem ar 15:6 nodrošināja četri Pērsija Montgomerija (Percival Colin Montgomery) precīzi soda sitieni. Šajā čempionātā ierasto kārtību izjauca Argentīnas regbisti, kuri jau atklāšanas spēlē negaidīti uzvarēja čempionāta rīkotājvalsti Franciju, bet vēlāk atkārtoja šo panākumu arī spēlē par trešo vietu.

2011. gadā Oklendā notika Pasaules kausa mazrezultatīvākā finālspēle, kurā jaunzēlandieši ar 8:7 pārspēja Franciju. Savukārt pēc četriem gadiem līdzjutēji bija liecinieki rezultatīvākajai finālspēlei, kad Londonā Jaunzēlande ar 34:17 pieveica Austrāliju. 2015. gada čempionātā pirmo reizi vēsturē pusfinālā netika neviena Eiropas komanda, tāpat arī vienīgo reizi turnīra rīkotājvalsts (Anglija) nemaz netika izslēgšanas spēlēs. Šajā turnīrā Anglijā notika arī vēsturē lielākā Pasaules kausa sensācija, kad Japāna ar 34:32 pieveica Dienvidāfriku, pierādot, ka pasaules regbijā parādījusies vēl viena spēcīga komanda.

2019. gadā Pasaules kauss pirmo reizi risinājās Āzijā, Japānā, kur mājinieki triumfēja savā apakšgrupā, uzvarot Īriju un Skotiju. Šajā čempionātā taifūna “Hagibis” dēļ nenotika trīs spēles, bet turnīra finālspēlē Dienvidāfrika ar 32:12 uzvarēja Angliju.

2023. gada Pasaules kausā, kas norisinājās Francijā, triumfēja Dienvidāfrika, finālā pārspējot Jaunzēlandi ar rezultātu 12:11. Dienvidāfrikas izlases kļuva par pirmo, kas ieguvusi četrus Pasaules kausa uzvarētājas titulus.

Pasaules kauss notiek ik pēc četriem gadiem. Kopš 1999. gada finālturnīrā piedalās 20 izlases, kas vispirms sadalītas četrās grupās pa piecām komandām katrā; divas labākās katras grupas vienības turpina cīņu izslēgšanas spēlēs. Kopā finālturnīra laikā tiek aizvadītas 48 spēles. 2019. gada Pasaules kausa kvalifikācijas sacensībās piedalījās 93 izlases, bet finālturnīrā sacentās astoņas Eiropas, piecas Okeānijas, pa divām Dienvidamerikas, Ziemeļamerikas, Āfrikas un viena Āzijas komanda.

Kopumā Pasaules kausā spēlējušas tikai 25 komandas, līdz pusfinālam vismaz reizi tikušas astoņas izlases, bet čempionu titulu izcīnījušas vien četras valstis. Līdz šim 11 nacionālās izlases ir piedalījušās visos Pasaules kausa finālturnīros. Komandu spēku samērs nereti ir diezgan atšķirīgs – rezultāta starpības rekords sasniegts 2003. gadā, kad Austrālija ar 142:0 sagrāva Namībiju (šajā spēlē austrālieši veica 22 piezemējumus, kas arī ir čempionātu rekords), arī 2019. gada Pasaules kausā tika fiksēti vairāki milzīgi rezultāti – 63:0, 61:0, 71:9.

Kopš 1993. gada arī Latvijas izlase regulāri piedalās Pasaules kausa atlases sacensībās, taču tā nekad nav kvalificējusies finālturnīram. Pasaules kausa reģionālais kvalifikācijas turnīrs tradicionāli risinās kā Eiropas čempionāts.

Pasaules kausu regulāri rīko vairākas valstis kopā, bet visbiežāk regbija galvenās sacensības risinājušās Velsā, kur galvaspilsētā Kārdifā notikušas četras Pasaules kausa finālturnīru spēles. Kārdifas Millenium Stadium ar 74 000 skatītāju vietu tika speciāli uzcelts 1999. gada regbija Pasaules kausam. Trīs Pasaules kausa finālturnīri risinājušies Francijas, Anglijas un Skotijas stadionos. 1991. un 1999. gadā Pasaules kausa spēles risinājās piecu Eiropas vadošo regbija valstu stadionos – Anglijā, Velsā, Skotijā, Īrijā un Francijā. Vienas pašas Pasaules kausu ir organizējušas Dienvidāfrika (1995), Austrālija (2003), Jaunzēlande (2011) un Japāna (2019). Tradicionāli Pasaules kauss nenotiek vienā kontinentā divreiz pēc kārtas. 2023. gadā Pasaules kauss atkal norisinājās Francijā, 2027. gadā jau trešo reizi notiks – Austrālijā, bet 2031. gadā Pasaules kauss pirmo reizi notiks Amerikas kontinentā – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Pašreizējie noteikumi nosaka, ka Pasaules kausa stadionā ir jābūt vismaz 15 000 vietu, bet finālspēlei jānotiek stadionā ar vismaz 60 000 skatītāju vietu. Lielākais arēnu skaits, kuros norisinājušās Pasaules kausa spēles, bija 1991. gadā, kad spēles tika aizvadītas 19 pilsētu stadionos.

Visvairāk apmeklētais Pasaules kauss bija 2015. gadā Anglijā, kad 48 spēles klātienē noskatījās vidēji 51 000 līdzjutēju jeb gandrīz divi ar pusi miljoni cilvēku. Šajā čempionātā notika arī Pasaules kausu visapmeklētākā spēle, kad grupu turnīrā Anglijas futbola mājvietā Londonas Wembley Stadium Īrijas un Rumānijas regbistu tikšanos klātienē vēroja 89 267 skatītāji. Zīmīgi, ka 2015. gadā regbija čempionāta spēles notika arī vairāku slavenu Anglijas futbola klubu (Manchester United, Manchester City, Newcastle United, Leeds United, Aston Villa) stadionos.

Savukārt Pasaules kausa finālspēļu apmeklētības rekords fiksēts 2003. gadā Austrālijā, kad Sidnejas Olimpiskajā stadionā (Stadium Australia) pulcējās 82 597 skatītāji. Divreiz Pasaules kausa finālspēles ir notikušas Jaunzēlandes galvenajā sporta arēnā Eden Park Oklendā (60 000 skatītāju vietu) un regbija dzimtenes Anglijas mājvietā Twickenham stadionā Londonā (82 000), kas ir ceturtais lielākais stadions Eiropā un lielākais specializētais regbija stadions pasaulē. Toties Francijas nacionālā arēna Stade de France Sendenī un Jokohamas stadions Japānā ir īpaši ar to, ka tur notikušas Pasaules kausa finālspēles gan regbijā, gan arī futbolā. Trīs reizes par pasaules čempionēm ir kļuvušas turnīra rīkotājvalstis – Jaunzēlande 1987. un 2011. gadā, kā arī Dienvidāfrika 1995. gadā.

Par pasaules čempioniem kļuvušas tikai četras valstis – četras reizes Dienvidāfrika, trīsreiz Jaunzēlande, divreiz Austrālija un vienreiz Anglija. Francijas izlase ir trīs reizes tikusi līdz Pasaules kausa finālspēlei, taču vienmēr zaudējusi izšķirošo cīņu. Par pasaules čempionvienību divas reizes pēc kārtas ir izdevies kļūt tikai Jaunzēlandei (2011. un 2015. gadā) un Dienvidāfrikai (2019. un 2023. gadā). Toties Dienvidāfrikas izlase ir triumfējusi visās četrās savās finālspēlēs, bet četras reizes Pasaules kausa “zelta cīņās” spēlējušas Jaunzēlandes, Austrālijas un Anglijas izlases. Vēl uz goda pjedestāla Pasaules kausā tikusi arī Velsa, kas to paveica pirmajā čempionātā 1987. gadā, un Argentīna, kas sarūpēja pārsteigumu 2007. gadā, bronzas spēlē otro reizi čempionātā pieveicot čempionāta saimniekus Francijas futbolistus. Pusfinālā vienu reizi spēlējusi arī Skotijas izlase (1991. gadā), bet no tradicionālajām regbija zemēm Pasaules kausā vissliktāk klājies Īrijai, kas septiņas reizes nav pārvarējusi ceturtdaļfinālu. Ceturtdaļfināla stadiju vēl ir sasniegušas Samoa, Fidži, Kanādas un Japānas izlases.

Jaunzēlandes izlasei ir visvairāk uzvaru Pasaules kausa spēlēs, tāpat arī gūto punktu un veikto piezemējumu, tikai vienreiz tā nav tikusi vismaz pusfinālā. Jaunzēlandes izlasei ir 54 uzvaras 63 Pasaules kausa spēlēs, savukārt Dienvidāfrikas regbisti ir iizcīnījuši 42 uzvaras 50 spēlēs.

Visvairāk punktu Pasaules kausa spēlēs ir guvis anglis Džonijs Vilkinsons, četros čempionātos kopumā gūstot 277 punktus. Otrais rezultatīvākais Pasaules kausu spēlētājs ar 227 punktiem ir skots Gevins Heistingss (Andrew Gavin Hastings). Vilkinsons Pasaules kausa spēlēs ir guvis visvairāk soda sitienu (58) un dropsitienu (14), kā arī viņš ir vienīgais regbists, kurš guvis punktus divās Pasaules kausa finālspēlēs (2003. gadā – 15, 2007. gadā – 6).

Savukārt visvairāk piezemējumu (15) Pasaules kausa spēlēs ir veikuši jaunzēlandietis Džona Lomu (Jonah Tali Lomu) un Dienvidāfrikas izlases spēlētājs Braiens Habana (Bryan Gary Habana). Dž. Lomu to paveica, spēlējot tikai divos Pasaules kausos, abas reizes (1995. un 1999. gadā) gūstot visvairāk piezemējumu turnīrā (attiecīgi septiņus un astoņus), bet B. Habana spēlēja trijos čempionātos, 2007. gadā atkārtojot Dž. Lomu astoņu piezemējumu rekordu. Vēlāk, 2015. gadā, astoņus piezemējumus turnīrā guva vēl viens jaunzēlandietis Džulians Savea (Sio Julian Savea). Visvairāk punktu vienā čempionātā ir guvis cits Jaunzēlandes regbists Grants Fokss (Grant Jamers Fox) – 127 punktus pirmajā čempionātā 1987. gadā. 14 Jaunzēlandes, pieci Austrālijas un divi Dienvidāfrikas regbisti ir kļuvuši par divkārtējiem pasaules čempioniem.

Jaunzēlandes regbija leģenda Ričijs Makovs (Richard Hugh McCaw) ir vienīgais izlases kapteinis, kurš divas reizes cēlis gaisā pasaules čempionu kausu (2011. un 2015. gadā), viņš arī aizvadījis visvairāk Pasaules kausa spēļu – 22. Šo rekordu R. Makovs gan dala ar angli Džeisonu Leonardu (Jason Leonard). R. Makova kontā ir arī visvairāk uzvaru Pasaules kausa spēlēs – 20. Vairākas pasaules regbija zvaigznes ir gan spēlējušas Pasaules kausā, gan pēc tam arī trenējušas dažādas izlases. Ilggadējais Anglijas izlases kapteinis Martins Džonsons (Martin Osborne Johnson), kurš pārstāvēja uzvarētāju izlasi 2003. gada pasaules čempionātā, vēlāk vadīja nacionālo izlasi Pasaules kausā galvenā trenera amatā. Savukārt jaunzēlandiešu leģenda un 1987. gada pasaules čempions Maikls Džonss (Michael Niko Jones) pēc tam trenēja Samoa izlasi, bet viņa kolēģis no 1987. gada “zelta” sastāva Džons Kirvans (John James Patrick Kirwan) Pasaules kausā vadījis Itālijas un Japānas izlases.

Neviens regbija speciālists nav izcīnījis vairāk par vienu Pasaules kausu galvenā trenera statusā, un čempionu izlases vienmēr ir trenējuši vietējie speciālisti. Tiesa, jaunzēlandietis Stīvs Hansens (Stephen William Hansen), kurš 2015. gadā aizveda savu nacionālo izlasi līdz Pasaules kausa triumfam, pirms četriem gadiem jau bija uzvarējis Pasaules kausā, esot izlases galvenā trenera asistenta amatā, kad All Blacks (‘Visi melnā’, Jaunzēlandes izlases pavārds) vadīja cits vietējais speciālists Greiems Henrijs (Graham William Henry). Īpaša loma Pasaules kausos bijusi austrāliešu trenerim Edijam Džonsam (Eddie Jones), kurš ar labiem panākumiem čempionātos vadījis trīs dažādas izlases – vispirms E. Džonss tika finālā ar Austrāliju (2003. gadā), tad pacēla jaunā līmenī Japānas izlasi (2015) un vēlreiz sasniedza Pasaules kausa finālu jau ar Anglijas izlasi (2019), kļūstot par pirmo ārzemju treneri regbija dzimtenes izlases vēsturē.

Pasaules kausa uzvarētāji iegūst Veba-Elisa kausu, kas veltīts regbija izgudrotājam Viljamam Vebam-Elisam (William Webb Ellis).

Par regbija Pasaules kausu Holivudā ir uzņemta režisora Klinta Īstvuda (Clint Eastwood) biogrāfiskā mākslas filma “Neuzvarētais” (Invictus, 2009), kas vēsta par Dienvidāfrikas regbija izlases triumfu 1995. gada Pasaules kausā. Pie Jaunzēlandes nacionālā stadiona Oklendā atrodas Natālijas Stamillas (Natalie Stamilla) veidota bronzas skulptūra (2011), kurā attēlots pirmais piezemējums Pasaules kausu vēsturē, ko šajā arēnā veica jaunzēlandietis M. Džonss, bet Jaunzēlandes galvaspilsētā Velingtonā atrodas Ričarda Teilora (Richard Taylor) radītā skulptūra “Regbija Pasaules kauss” (2010).