Valmieras Drāmas teātra prozas dramatizējuma iestudējumā – muzikālajā lieldarbā “Vidzemnieki” – režisore Indra Roga kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu izvēlējās iekļaut deviņus mazāk zināmus R. Blaumaņa darbus, kas tapuši no 1887. līdz 1898. gadam un kuros bija jūtama Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) darbiem raksturīgā baismā atmosfēra. Iestudējumam ir trīs daļas, kas katra ir veidota kā atsevišķa izrāde savā žanrā: pirmā daļa – “Naids” – ir traģēdija, otrā daļa “Prece” ir komēdija, trešā daļa “Zaldāti” ir traģikomēdija. Visam dramatizējumam kā caurviju motīvs ir piemērots delartiskās komēdijas izspēles princips. Tik plašs dažādu R. Blaumaņa prozas darbu dramaturģisko līniju saistījums vienā uzvedumā ir bijis pirmo reizi. 

Iestudējumā izmantotais R. Blaumaņa stāsts “Paradīzē” pirmo reizi ir publicēts laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” 1887. gadā no 3. līdz 7. numuram. Ierosmi un vielu šim humora pilnajam stāstam R. Blaumanis ir smēlies no vācu laikraksta Fliegende Blätter 1856. gada humora lapas. Stāsts “Spijēnos” pirmo reizi ir publicēts laikrakstā “Balss” 1888. gadā no 47.  līdz 52.  numuram ar apakšvirsrakstu “Oriģinālstāsts no latviešu dzīves”. Stāsts “Nauda zeķēs” pirmo reizi ir publicēts laikrakstā “Balss” 1889.  gadā 8. un 15. numurā. Stāsts “Bērtuļa pirksts” ir viens no visapjomīgākajiem R. Blaumaņa prozas darbiem, kas pirmo reizi publicēts laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” 1890. gadā no 83. līdz 98.  numuram ar apakšvirsrakstu “Oriģinālstāsts iz Vidzemes zemnieku dzīves”. Stāsts “Īstā līgaviņa” pirmo reizi ir publicēts laikrakstā “Balss” 1890. gadā no 1. līdz 4.  numuram. Šis stāsts ir vācu autores Adelheides fon Rotenburgas (Adelheid von Rottenburg) stāsta “Maksa Johema precību brauciens” lokalizējums. Stāsts “Vīndedzēs drīz būs kāzas!” pirmo reizi ir publicēts žurnālā “Austrums” 1893.  gadā 1. numurā ar apakšvirsrakstu “Stāstiņš no Rūdolfa Blaumaņa”. “Stāsts par cūku, kura runājuse” pirmo reizi publicēts žurnālā “Mājas Viesis” 1895. gadā 2.  numurā. Novele “Romeo un Jūlija” pirmo reizi publicēta 1897. gadā žurnālā “Mājas Viesis” 9.  numurā. Stāsts ar nosaukumu “Laimes klēpī” pirmo reizi ir publicēts 1903.  gadā 4.  numurā laikrakstā “Vērotājs”. Stāsts “Laimes klēpī” ir stāsta “Ievas laime” pārstrādājums. 1898.  gadā R. Blaumanis stāstu bija anonīmi ievietojis Vilhelma Hekera (Wilhelm Ferdinand Häcker) “Vidzemes kalenderī”.

Režisore I. Roga, dramaturģe J. Kļava, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, komponists Mārcis Auziņš, horeogrāfe Inga Raudinga, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers, videomākslinieks – Aleksandrs Grunte, mūziķi – Mārtiņš Roziņš, Imants Točs, Emīls Zilberts.

1. daļa “Naids” 

Kārlis Freimanis (Silabriedis), Elīna Vāne (Anna), Mārtiņš Liepa (Slaucējs), Ieva Puķe (Madāma), Elīna Hanzena (Liene), Pauls Iklāvs (Ernests), Aigars Apinis (Krodzinieks), Alise Danovska, Klinta Reinholde, Kārlis Arnolds Avots, Rihards Jakovels, Ingus Kniploks, Ilze Pukinska, Rihards Rudāks, Uldis Sniķers (ļaudis krogū). 

2. daļa “Prece” 

E. Hanzena (Ieva), I. Puķe (Ilze), R. Rudāks (Lausks), R. Jakovels (Jānis), I. Pukinska (Lieldālderiete), A. Apinis (Kļaviņš), E. Vāne (Kļaviņmāte), U. Sniķers (Ješka), A. Danovska (Trīne), K. Reinholde (Zirnīšu Marija), K.  A.  Avots (Kalpone-suns), P. Iklāvs, M. Liepa, K. Freimanis, I. Kniploks (kāzu viesi). 

3. daļa “Zaldāti” 

K. Reinholde (Ieva), K.  A.  Avots (Bērtulis), A. Danovska (Anna), I. Kniploks (Jēkabs), P. Iklāvs (Pēteris), E. Hanzena (Līze), R. Jakovels (Ādams Roga), E. Vāne (Ede), A. Apinis (Koklaps), M. Liepa (Sausnors), K. Freimanis (Svešais), U. Sniķers (Cūka), I. Pukinska, I. Puķe, R. Rudāks, U. Sniķers (ļaudis krogū).

Iestudējumā “Vidzemnieki” tika skatītas trīs tēmas. Pirmajā traģēdijas daļā “Naids” tika rādīts sens divu māju iedzīvotāju naids un lepnums, kas radās jaunības dienās draugu starpā, kad viens draugs apprecēja otra iecerēto līgavu. Nespēja otram piedot noved pie traģiska fināla. Otrajā daļā “Prece”, kas izteikti tika izspēlēta delartiskās komēdijās spēles manierē, tiek aplūkotas precības aprēķina dēļ, meklējot atbildes, vai vienmēr šādai izvēlei pamatā ir tikai mantkārīgi nolūki. Trešajā daļā – traģikomēdijā “Zaldāti” – tika skatīta tēma, kas tā laika izpratnē ir no ārpuses, “no zaldātiem”. Par “iešanu zaldātos”, par to, ka varonis ir gatavs ziedot pat pirkstu, lai nedotos dienestā, un par alkatības tēmu, kad saimnieks atsaka ēdienu izsalkušam kareivim, – tad gadās, ka cūka sāk “runāt” ar kareivja palīdzību, un tad baroklis jāizbaro pavisam citiem nolūkiem, nekā bija paredzēts.

Režisore iestudējumā izvēlējās dažādus žanrus un to izspēles secību, lai tādējādi atklātu aktieru spēles tehnikas attīstību augošā secībā, – pirmā daļa ir piezemēta, otrā – jau dzīvīgi jautra, un trešā – atraktīvi spilgta.

Pirms iestudējuma veidošanas radošā komanda apmeklēja vecus vidzemniekus, kuri stāstīja atmiņas par laikiem, kad viņu tēvi un vectēvi dzīvoja un kad R. Blaumanis rakstīja savus darbus.

J. Kļavas dramatizējuma teksts tika veidots ar groteskas uzstādījumu no režisores puses. Izrādes iestudēšanas laikā teksts tika saglabāts nemainīgs, tāpēc dramaturģe iestudēšanas procesā nepiedalījās, izņemot ģenerālmēģinājumu. Iestudējumā maksimāli ir saglabāta R. Blaumaņa valoda un tās izteiksme.

Iestudējums tika izspēlēts Valmieras Drāmas teātra Lielajā zālē. Scenogrāfe A. Heinrihsone iestudējuma koptēlu veidoja ar lielām atkāpēm no etnogrāfiskiem priekšstatiem un tā, kā uz skatuves būtu rādāmi R. Blaumaņa darbi. Skatuve bija izveidota kā balsinātu baļķu telpa, kas vienlaikus iezīmēja gan lauku sētas telpu stilizāciju, gan bija neitrāls fons izrādes norisēm, kurām nemitīgi mainījās darbības vietas. Pēc režisores ieceres, iestudējuma telpa kalpoja par varoņu psiholoģisko pārdzīvojumu liecību. Tajā bija arī asprātīgi vides risinājumi, piemēram, ar plāksnītēm uz statīva tika norādītas darbības vietas un laika maiņas.

Aktieru kostīmos valda samērā liela nosacītība, jo īpaši trešajā daļā, kurā, piemēram, aktieri risina vairs ne lauku, bet drīzāk mazpilsētas ļaužu attiecības, kas brīžiem no reālisma pāriet nosacītībā. Krāsu gammā dominē balts, pelēks, melns vai jebkurš citas krāsas vai materiāla akcents, piemēram, sarkans lakats vai pūkains kažociņš, kas šķiet kā uzkrītoša zīme. Aktieru grims ir veidots ar grotesku pārspīlējumu, bet gaumes robežās.

Izrādes muzikālo partitūru veido M. Auziņa mūzika, kas nav R. Blaumaņa laika mūzikas stilizācija, bet mūsdienīga skaņu vide. Iestudējumā skan dzīvā mūzika džeza ritmos, ko izpilda mūziķi M. Roziņš, I. Točs un E. Zilberts.