Notika 07.09.1812. pie Borodinas ciema (124 km uz rietumiem no Maskavas). Francūži to dēvē par kauju pie Maskavas upes.

Pēc iebrukuma Krievijā 24.06.1812., Napoleons I (Napoléon I^er) bija tiecies pēc izšķirošas kaujas, lai pēc iespējas ātrāk sakautu pretinieku. Rēķinoties ar Napoleona I armijas pārspēku, Krievijas karaspēka vadība no tā izvairījās līdz abas galvenās armijas apvienojās aktīvākai karaspēka darbībai.

Krievijas apvienotos 1. un 2. armijas spēkus vadīja virspavēlnieks Mihails Kutuzovs (Михаuл Иллариoнович Кутузов; 150 000 kareivju, 624 lielgabali). Francijas un tās sabiedroto karaspēku komandēja Napoleons I (~ 135 000 kareivju, 587 lielgabali).

Kaujas vietu izvēlējās Krievijas karaspēka galvenais kvartīrmeistars pulkvedis Karls Tols (Kарл Фёдорович Толь). Pozīcijas frontes garums bija 8 km. Tā bija ērta aizsardzībai. Krievu karavīri to nostiprināja ar vairākiem nocietinājumiem. Kaujas laukā bija pakalni un ielejas ar strautiem. Vājākais pozīcijas punkts bija kreisas spārns. Tā priekšā uzbūvēja Ševardinas reduti.

05.09. pusdienā Napoleona I spēki trīs kolonnās tuvojās kaujas laukam, uzbruka Ševardinas redutei un to ieņēma. 06.09. Napoleons I atteicās no ieceres apiet krievu kreiso flangu un nolēma galveno triecienu virzīt pret krievu armijas kreiso spārnu un centru. Poļu 5. korpusam bija jāapiet krievu kreisais spārns pa mežu.

07.09. kauja sākās 6.00 ar franču triecienu pa krievu kreiso spārnu, ar sekmēm atspiežot krievus no priekšējām pozīcijām un iegūstot ērtu vietu krievu centra bateriju apšaudei. Kreisajā spārnā izveidojās būtisks franču spēku pārsvars. Kreisā spārna komandieris ģenerālis Pjotrs Bagrations (Пётр Ивaнович Багратиoн) jau 7.00 prasīja M. Kutuzovam papildspēkus, bet nesaņēma. Krievi organizēja vairākus pretuzbrukumus. Vienā no tiem ap 9.00 P. Bagrations tika nāvīgi ievainots. Tas izsauca sajukumu krievu rindās, ko izmantoja franči un atkaroja vairākus nocietinājumus.

Kauja labajā krievu spārnā nebija tik intensīva, tādēļ no turienes sāka pārvilkt spēkus uz kreiso spārnu. Centra un labā spārna karaspēku komandēja ģenerālis Mihaels Barklajs de Tolli (vācu Michael Barclay de Tolly, krievu Михаил Богданович Барклай-де-Толли). Poļu 5. korpuss, kam bija jāapiet krievu kreisais spārns, mežā uzdūrās krievu 1. grenadieru divīzijai un Napoleona I uzdevumu neizpildīja. 

Ap 12.00 krievu kavalērija veica reidu franču galējā kreisajā spārnā, kas novērsa Napoleona I uzmanību no galvenā uzbrukuma virziena un spieda atvilkt spēkus. Krievu spēki pārgrupējās.

Nelielie ciemi kaujas laukā pārgāja no rokas rokā un tika pilnībā iznīcināti. Centrālo reduti franči mēģināja ieņemt vairākas reizes, bet cieta smagus zaudējumus. Redute krita ap 16.00. Lai pilnībā sakautu krievus, Napoleonam I bija nepieciešami papildspēki, bet viņš nolēma neiesaistīt kaujā gvardi. Savstarpējā artilērijas apšaude turpinājās līdz pat 19.00. Uzzinot par lielajiem zaudējumiem, M. Kutuzova karaspēks no kaujas lauka atkāpās. Abu pušu komandieri pasludināja sevi par uzvarētājiem.

Krievu armija zaudēja ~ 45 000, franču armija 35 000 cilvēku. Katrā pusē bija ~ 1000 gūstekņu. Daudzi ievainotie mira medicīniskās aprūpes trūkuma dēļ.

Pēc kaujas krievi atkāpās līdz Maskavai, bet pēc tam pilsētu pameta. Lai gan Napoleons I iegāja tajā kā uzvarētājs, viņš nespēja panākt mieru ar Aleksandru I (Александр I, Александр I Павлович Романов) un bija spiests no Krievijas atkāpties. Borodinas kaujā Napoleons I zaudēja daudz zirgu, kas būtiski ietekmēja tālāko kara gaitu.

Borodinas kaujas lauks ir muzejrezervāts; uzstādīti pieminekļi un piemiņas zīmes, nodibināts klosteris.

Dzejoli Borodinas kaujai veltījuši Aleksandrs Puškins (Александр Сергеевич Пушкин) un Mihails Ļermontovs (Михаил Юрьевич Лермонтов). Kauja iemūžināta Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) darbā “Karš un miers” (Война и мир, 1865–1869); Teodors Fontāne (Theodor Fontane) kaujai veltījis romānu “Pirms vētras” (Vor dem Sturm, 1878), pēc kura 1984. gadā uzņemta tāda paša nosaukuma spēlfilma, režisors Francis Virts (Franz Peter Wirth). Daudzi mākslinieki attēlojuši Borodinas kauju savās gleznās: Francis Rubo (Franz Roubaud) panorāmā “Borodinas kauja” (La Bataille de Borodino, 1911), Luī Fransuā Ležēns (Louis-François Lejeune) gleznā “Kauja pie Maskavas” (Bataille de la Moskova, 1822), Pēteris fon Hess (Peter von Hess) – “Borodinas kauja” (Die Schlacht bei Borodino, 1843), Vasilijs Vereščagins (Василий Васuльевич Верещагин) – “Napoleons pie Borodinas” (Наполеон на Бородинских высотах, 1897).