Kalupe ir apdzīvota vieta – lielciems – Augšdaugavas novadā, Kalupes pagasta centrs. Ciems atrodas 206 km no Latvijas galvaspilsētas Rīgas, 32 km no Daugavpils. Ciems izvietots Kalupes upes un Mazā Kalupes ezera krastos.
Ciema teritoriālā platība – 198 hektāri.
Iedzīvotāji skaits 1935. gadā – 201, 1989. gadā – 670, 2022. gadā – 535.
Ciemā ir 114 dzīvojamās mājas, 13 iestādes, 10 ielas. Cauri visam ciemam virzās garākā iela – Lielā iela. 2021. gadā tika ierīkots ielu apgaismojums 3 km garumā.
Ciemā ir trīs tirdzniecības vietas – pārtikas un rūpniecības preču veikals “Krizantēmas” (Ezeru iela 15), SIA “Madara 89” pārtikas un rūpniecības preču veikals “Mini top!” (Lielā iela 31), z/s “Ošusala” pārtikas preču veikals “Lidijas” (Lielā iela 37).
Ciemu šķērso 1. šķiras autoceļš P64 (Višķi–Nīcgale) un vietējais autoceļš V678 (Līksna–Kalupe–Upmala–Rožupe). Tuvākās dzelzceļa stacijas – “Vabole” (10,5 km), “Nīcgale” (13 km), “Līksna” (14,5 km). Autobusu satiksme ir nodrošināta ar Daugavpili (36 km), Nīcgali (13 km) un Špoģiem (13 km). Darbojas Kalupes pasta nodaļa, kas no 2021. gada izvietota jaunās telpās Lielajā ielā 43.
Publiskais interneta punkts atrodas bibliotēkā (kopš 2006. gada). Iedzīvotājiem pieejami mobilie sakari un internets.
Ciemā izvietotas pagasta veselības aprūpes iestādes – Ineses Kudeiko ģimenes ārsta privātprakse (kopš 09.08.2000), Gaļinas Grunšteines zobārsta prakse (kopš 10.05.2001).
Ciemā atrodas divi sociālās aprūpes centri. Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāle “Kalupe” (Lielā iela 1), kas dibināta 2010. gadā, bet šīs iestādes pirmsākumi saistāmi ar 1958. gadu, kad uz Kalupes muižas ēku pārvietoja Arendoles invalīdu namu. Sociālo pakalpojumu centrs “Pīlādzis” (Lielā iela 43) dibināts 2003. gadā. 2021.gadā ciemā tika atklāts Augšdaugavas novada krīzes centrs (Lielā iela 43).
Jauniešu radošo interešu attīstībai 2005. gadā tika dibināts Kalupes jauniešu centrs Ezeru ielā 13.
Ciemā darbojas Kalupes pamatskola. Tā turpina izglītības tradīcijas, kuras aizsāka Kalupes draudzes skola 1859. gadā.
Pagasta pārvaldes telpās izvietota bibliotēka. Kopš 20. gs. sākuma kalupiešiem bija pieejama vietējās lauksaimniecības biedrības lasītava, bet pēc Otrā pasaules kara ciema klubā tika atvērta bibliotēka.
Ciema kultūras un sporta pasākumu norises vieta ir futbola un hokeja laukums ar tribīnēm (200 vietas) un apgaismojumu, kā arī pamatskolas sporta zāle.
Vēstures avotos sākotnēji minēts vietvārds “Kolups”, kopš 20. gs. 20. gadiem – “Kalupe”.
Ar Kalupes (Kolup) vārdu vispirms vēsturiski saistīta bija nelielā Kalupes muiža Kalupes ezera krastā. Tās sākotnējā apbūve pilnībā nav saglabājusies. Latgales pētnieks Gustavs fon Manteifels (Gustav von Manteuffel) par Kalupes īpašniekiem minēja de Grāfenbrukus (de Grafenbruck), kuriem 16. gs. piederēja ne tikai Kalupe, bet arī netālu esošie Višķi. Savukārt, kopš 17. gs. 30. gadiem Kalupe kopā ar plašām apkārtnes teritorijām (Krāslavu, Kombuļiem, Līksnu) piederēja Līdingshauzeniem-Volfiem (Lüdingshausen-Wolff). Pēdējie Kalupes īpašnieki gandrīz 200 gadus bija Plāteri-Zībergi (Plater-Zyberk).
1785. gadā celtā katoļu pirmā koka baznīca līdz mūsdienām nav saglabājusies. Tās atrašanās vietā uzstādīts piemiņas krusts. 1861. gadā tika likti pamati jaunajai (mūra) baznīcai Kalupē. Dažādi apstākļi aizkavēja tās celtniecību, tāpēc baznīcu iesvētīja tikai 1882. gadā. Baznīcas ēku projektēja arhitekts Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann).
Kopš 1860. gada presē atrodamas ziņas par Kalupes stikla rūpnīcu, kura ražoja pudeles un glāzes. 1868. gadā tika dibināta Kalupes tautskola.
Tautskolas vajadzībām 1884. gadā tika uzbūvēta skolas ēka. Ap 1890. gadu ciemā atklāja aptieku. 1934. gadā tika iesvētīts pagastnams (mūsdienās ēka nav apdzīvota). Pirms Otrā pasaules kara ciemā darbojās pieci tirdzniecības uzņēmumi, linu pieņemšanas punkts, vilnas apstrādāšanas darbnīca, pienotava, pasta palīgnodaļa. Kalupē no 1914. gada līdz 1938. gadam nebija nevienas alkohola tirgotavas.
Otrā pasaules kara laikā nodega tautas nams pie baznīcas. Tas bija celts no pirmās koka baznīcas materiāliem sākotnēji draudzes vajadzībām, 1929. gadā tika paplašināts un pārbūvēts par tautas namu. 1944. gada kauju laikā cieta baznīca. Kalupes apkārtnē kritušie sarkanarmieši apbedīti vietējos karavīru kapos.
1947. gadā tika dibināta Kalupes (Višķu) Mašīnu un traktoru stacija, kura sniedza tehnisku palīdzību plašas apkārtnes kolhoziem. Padomju okupācijas laikā ciems bija kolhoza “Kalupe” centrs, kur bija izvietotas kolhoza infrastruktūras ēkas. Darbojās kokzāģētava, pienotava, dzirnavas.
1953. gadā tika uzbūvēta aptiekas ēka, kura darbojās 65 gadus. Savukārt 1954. gadā tika uzbūvēta slimnīcas ēka ar 25 gultām, kura vēlāk darbojās kā ambulance ar neatliekamās palīdzības punktu. Mūsdienās kādreizējā slimnīcas ēka ir renovēta un tajā atrodas jauniešu centrs, sociālā darbinieka kabinets un pagasta pārvaldes saimniecības daļa.
1959. gadā tika uzcelta četrstāvu ķieģeļu skolas ēka, kurā izvietojās astoņgadīgā skola un internātskola. Ēka renovēta 2015. gadā un tajā darbību turpina Kalupes pamatskola.
1967. gadā tika nodots ekspluatācijā Kalupes klubs, kurā bija skatītāju zāle, stacionāra kino iekārta, vietējā kolhoza kantoris. Mūsdienās šī ēka ir privātīpašums un netiek apsaimniekota. 1968. gadā pēc vecā veikala plašas pārbūves ciema centrā tika atvērts tirdzniecības nams. Arī mūsdienās tur ir tirdzniecības vieta – “Mini top!”.
1990. gadā tika uzcelta tagadējā Kalupes pārvaldes ēka Ezeru ielā 6. Tajā izvietota bibliotēka. Tā ir arī pagasta nozīmīgāko pasākumu norises vieta.
2006. gadā novadnieku saieta laikā iepretim baznīcai pie ceļu krustojuma tika atklāta trīs akmeņu kompozīcija – piemineklis upuriem un cietušajiem kalupiešiem 20. gadsimtā.
2013. gadā ciemā tika veikti ūdenssaimniecības attīstības darbi – izbūvēts maģistrālais ūdensvads, pabeigta attīrīšanas iekārtu rekonstrukcija, veikts ūdenstorņa un dziļurbuma remonts, iztīrīti biodīķi.
1957. gadā Toronto kalupietis Antons Kivlenieks dibināja rotu darbnīcu un veikalu "Kalupe Jewellery". Veikals kā ģimenes uzņēmums Toronto pastāvēja līdz 2008. gadam. Mūsdienās tas darbojas Rīgā.
Kalupes ciema izaugsme sekmējusi dažādu profesiju pārstāvju piesaisti no citām Latvijas vietām. 20. gs. 30. gados Kalupē strādāja ārsts Juris Nikolajs Vidiņš, speciālists tuberkulozes jautājumos un arī žurnālists, literatūrzinātnieks, tulkotājs. Kalupē pirmskara un kara gados strādāja ārsts Mihails Gorskis, kurš kopā ar dzīvesbiedri Olgu apbedīti Kalupes Baltaču kapos. Daudzus gadus Kalupē dzīvoja farmaceits, vietējās aptiekas pārvaldnieks, filatēlists Vladislavs Valpēters.
Ciemā dzīvoja, par pagasta lietvedi strādāja un, spēlēdams daudzus pūšamos mūzikas instrumentus, kultūras dzīvē aktīvi piedalījās Eduards Klišāns, kura ģimenē Kalupē dzimis mūziķis mežradznieks Arvīds Klišāns. Mūzikas skolotājs Vladimirs Lazdovskis 20. gs. 50.–80. gados vadīja vietējo pūtēju orķestri un stīgu orķestri, un kori. Jāzeps Vucāns bija ilggadējs Kalupes skolas direktors, vadīja skolu 38 gadus, prasmīgs organizators, sekmēja skolas atpazīstamību visā Latvijā.
No Kalupes katoļu draudzes cēlušies 12 garīdznieki. Kalupes draudzi vadīja uz šejieni norīkoti prāvesti, kuriem bija lieli nopelni apkārtnes garīgajā, kultūras un saimnieciskajā dzīvē, piemēram, draudzes dibinātājs, baznīcas celtniecības organizētājs, draudzes skolas dibinātājs Silvestrs Beinarovičs (Sylwester Bejnarowicz). Prāvests Jānis Velkme sekmēja Kalupes lauksaimniecības biedrības veidošanu un bija tās vadītājs. Prāvests Vitālijs Treibšo vadīja draudzi 26 gadus, vadīja lauksaimniecības biedrību, sekmēja Tautas nama celtniecību. Padomju okupācijas laikā 50. un 60. gadu mijā draudzi vadīja šajā draudzē dzimušais prelāts Staņislavs Vaikuļs, kuram ir nozīmīgs devums garīgajā rakstniecībā. Par Kalupes baptistu garīgo aprūpi rūpējās kalupietis, baptistu sludinātājs Gustavs Grosbergs.
Kalupes bijušās muižas zemes daļa tika piešķirta pagasta iedzīvotājam Broņislavam Šaršunam, kurš bija apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. B. Šaršuns muižā bija ierīkojis linu pieņemšanas punktu. Vietējos kapos B. Šaršunam ierīkota piemiņas vieta, kur norisinās Lāčplēša dienas pasākumi.
Kalupes Drinģu ģimenē dzimuši divi Latvijas Republikas robežsargi – Staņislavs Drinģis un Vincents Driņģis. S. Drinģis bija aculiecinieks Masļenku traģēdijai uz Latvijas robežas 1940. gadā.