Kalupes pagasts atrodas Augšdaugavas novada ziemeļu daļā. Pagasta ziemeļu robeža ir ar Vārkavas novada Rožkalnu pagastu. Austrumos robežojas ar Dubnas pagastu, dienvidaustrumos – ar Maļinovas pagastu, dienvidos – ar Vaboles pagastu, rietumos – ar Līksnas pagastu un ziemeļrietumos – ar Nīcgales pagastu. Minētie kaimiņu pagasti piederīgi Augšdaugavas novadam. Attālums līdz Latvijas galvaspilsētai Rīgai – 210 km.

Kalupes pagasta kopējā platība – 11 865,3 ha. Iedzīvotāju skaits 2022. gadā – 1118. Pagasta centrs – ciems Kalupe.

Kalupes pagastā mūsdienās ir 36 apdzīvotas vietas: Aizupīši, Audzeri, Baltači, Barauka, Bisteri, Bībelišķi, Boltakrūgs, Boltmuiža, Grancova, Griusteņi, Ignatāni, Ivbuļi, Kalupe, Kapčinīki, Krīvāni, Kukliški, Kusiņi, Ķeiši, Lauriški, Ločukrūgs, Logocki, Mendriķi, Miglāni, Morkonišķi, Peršaki, Plonišķi, Pramanišķi, Pudāni, Rasnači, Ratnīki, Ruži, Salīši, Sleiži, Stiuriški, Ūdze, Vacumi.

Iedzīvotāju skaita ziņa lielākie ciemi 2022. gadā – Kalupe (535), Ķeiši (88), Boltmuiža (60), Bībelišķi (42), Krivāni (35).

Kalupes pagasts atrodas Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumā. Augstākais paugurs ir 109,1 metri virs jūras līmeņa un atrodas uz austrumiem no Mazā Kolupa ezera.

Pagastu šķērso divas lielākas upes: centrāldaļā un ziemeļdaļā – Kolupe, bet rietumdaļā – Joņupe. Kolupe sākas pagasta teritorijā Gerlaku purvā, augštecē saukta par Ūdzi, tek cauri Kolupa ezeram un ir Dubnas kreisā pieteka ārpus pagasta, pie Vecvārkavas. Tās kopējais garums ir 32 km. Joņupe sākas kaimiņu Vaboles pagastā, ir Daugavas labā pieteka pie Nīcgales.

Pagastā atrodas Mazais Kolupa (Ķeišu) ezers (121 ha, vidējais dziļums – 3,3 m, lielākais – 9,8 m), Lielā Kolupa ezera dienviddaļa, Seiļu ezers (17 ha) un Krivānu ezers (9,5 ha).

Apmēram 35 % pagasta teritorijas aizņem meži (Kolupa mežs). Samērā lielas platības aizņem Baltaču, Kozu, Mendriķu, Plonišku, Sleižu, Zakara purvi. Bez kūdras krājumiem pagastā ir arī smilts un māla atradnes.

Tūrisma objekti pagastā: arhitekta Vilhelma Neimaņa (Vilhelm Neumann) projektētā Kalupes Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas  katoļu baznīca (1882), kas celta no sarkanajiem ķieģeļiem un kuras iekštelpas ir krāšņi apgleznotas, kā arī Krīvānu vecticībnieku lūgšanas nams, kas būvēts 1912. gadā no tēstiem guļbaļķiem, ar kokgriezumiem dekorētu ieeju.

2021. gadā pagastā dzīvoja 1147 iedzīvotāji. No tiem darbaspēju vecumā – 781, vecāki par darbaspēju vecumu – 273. Bērni 0–6 gadu vecumā – 203, 7–18 gadu vecumā – 86. Iedzīvotāju blīvums – 9,6 iedzīvotāji uz 1 km².

 Avots: Centrālā statistikas pārvalde.

Pagasta kopējās platības sadalījums: lauksaimniecības zeme – 46 %, meža zeme – 39 %, krūmāji – 4 %, purvi – 2 %, zem ūdeņiem – 4 %.

Pagastā galvenokārt nodarbojas ar lauksaimniecību. 21. gs. sākuma saimniecību specializācija: gaļas liellopi, graudkopība (z/s “Liepukalns”, z/s “Lazdiņi”), gaļas liellopu audzēšana, graudkopība (z/s “Eglītes”, z/s “Ošusala”, SIA “Eko Rabbit”), liellopu audzēšana (z/s “Pļaviņas”), lopkopība, augkopība (SIA “Kadaki”, SIA “Rubiki”), augkopība (z/s “Atmatas I”, z/s “Liepukalni”, z/s “Lazdiņi”), piensaimniecība, gaļas lopi, tūrisms, senlietu privātkolekcija (z/s “Egles”), biškopība (z/s “Dravas”).

IK “Ezerkrasti–K” specializējas mežkopībā, SIA “Robijwood” – namdaru un galdniecības izstrādājumu ražošanā, SIA “Mariart” – dzīvojamo un neapdzīvojamo ēku būvniecībā, IK “Zitas krasti” – saldūdens zvejniecībā, SIA “Gerlaki” – kūdras ražošanā. 

Stūrīšu ciema Saulupē darbojas Jevgēņija Kizilova auto remonta darbnīca, pagasta centrā, Lielajā ielā 43 – Lindas Mukānes veterinārmedicīniskās prakses kabinets.

Pagastu šķērso 1. šķiras autoceļš Višķi–Nīcgale (P64), kā arī vietējie autoceļi: Līksna–Kalupe–Upmala–Rožupe (V678), Tilti–Priednieki–Aizupieši (V679).

Autobusu satiksme tiek nodrošināta ar Daugavpili, Nīcgali, Špoģiem. Darbojas Kalupes pasta nodaļa, kura kopš 2021. gada izvietota renovētās telpās Lielajā ielā 43. Iedzīvotājiem pieejami mobilie sakari un internets.

Organizēta izglītība pagastā aizsākās 1859. gadā, kad tika dibināta draudzes skola. 1868. gadā tika atvērta Kalupes tautskola. Mūsdienās tās tradīciju turpinātāja ir Kalupes pamatskola (tā pati skola, bet ar citu statusu), pie kuras pastāv pirmskolas iestāde. Ārpusskolas aktivitātes nodrošina Špoģu Mūzikas un mākslas skolas filiāle jeb mācību punkts Kalupes pamatskolā (kopš 2016./2017. mācību gada) un Augšdaugavas novada sporta skolas filiāle jeb vieglatlētikas grupa Kalupes pamatskolā (kopš 2015./2016. mācību gada).

Pagastā kopš Otrā pasaules kara beigām darbojas bibliotēka (1946), kopš 2006. gada – publiskais interneta punkts. 2014. gadā dibināts Eiropas deju kolektīvs “Balance” (kopš 2022. gada “Leičupe”). 2015. gadā dibināts vokālais vīru ansamblis “Čvartaks”. 2017. gadā dibināta folkloras kopa “Kolupka”. Darbojas vairākas nevalstiskās organizācijas, piemēram, Kalupes mazpulks, biedrība sieviešu klubs “Astras”, biedrība “Kalupes kopienu atbalsta centrs “Vitrāža”", mednieku biedrība “Kalupe’’.

Pagastam ir sava hokeja, basketbola, futbola, florbola un volejbola komanda, kuru rīcībā ir sporta zāle, futbola un hokeja laukums.

Pagastā atrodas divi sociālās aprūpes centri – Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāle “Kalupe” un sociālo pakalpojumu centrs “Pīlādzis”.

Pagastā veselības aprūpi veic Ineses Kudeiko ģimenes ārsta privātprakse (kopš 09.08.2000), Gaļinas Grunšteines zobārsta prakse (kopš 10.05.2001).

Kalupes pagasts tika izveidots Daugavpils apriņķī 1866. gadā, sadalot Līksnas pagastu. 1936. gadā neliela teritorija tika pievienota jaunizveidotajam Nīcgales pagastam. 1949. gadā pagasta teritorija ievērojami samazinājās saistībā ar pagastu sistēmas likvidēšanu, ciema padomju izveidošanu un rajonu dibināšanu. Pagasta ziemeļdaļa tika pievienota jaundibinātajam Preiļu rajonam.     

Pēc vēstures liecībām zemes īpašumi Kalupes pagasta vēsturiskajās robežās piederēja ietekmīgu Polijas un Lietuvas dzimtu pārstāvjiem – Talvošiem (Talwoszow), Lackiem (Lacki), Volfiem (Wolff). Pēdējie Kalupes īpašnieki gandrīz 200 gadus (1727–1920) bija Plāteri-Zībergi (Plater-Zyberk).

1785. gadā tika uzcelta pirmā Kalupes katoļu baznīca, kas bija no priežu koka baļķiem. 1882. gadā tika iesvētīta mūra baznīca, kas celta kā liela apjoma bazilika. Uzcelšanas gads ir iemūžināts baznīcas fasādē. Baznīcas ēku projektēja pazīstamais arhitekts V. Neimanis. Dievnama fasādei trūkst torņu. Baznīcai ir pusaploces altāra apeja – 19. gs. Latvijas dievnamos reti sastopams elements. Interjers ir viens no krāšņākajiem Latvijas 20. gs. sākuma baznīcu apgreznotajām iekštelpām. Baznīcā saglabājusies neogotiska griestu lustra ar Plāteru-Zībergu un viņu radinieku dzimtu ģerboņiem.         

Kalupes draudzes prāvests Silvestrs Beinarovičs (Sylwester Bejnarowicz) ar grāfienes Marijas Plāteres-Zībergas (Maria Plater-Zyberk) atbalstu 1859. gadā nodibināja draudzes skolu.

Kalupes pagasta teritorijā dzīvoja daudz vecticībnieku, kas atceļoja no Krievijas apgabaliem, apmetās lielo mežu tuvumā, ieguva zemi, mežus izcērtot. 1826. gada dokumenti liecina, ka Kalupes pagasta teritorijā šajā laikā pastāvēja Krivānu vecticībnieku lūgšanu nams. 1902.–1903. gadā dibināta arī Baltmuižas vecticībnieku draudze, kurai piederēja Svētā Nikolaja lūgšanu nams (1902). 1935. gadā toreizējā Kalupes pagastā dzīvoja 837 vecticībnieki jeb 14,02 % no iedzīvotāju kopskaita. Mūsdienās reģistrēta tikai Krivānu vecticībnieku draudze, darbojas lūgšanu nams (5 km no pagasta centra).   

Kalupes vārdu līdz mūsdienām saglabājusi luterāņu baznīca (1940), kas atrodas Vārkavas novada Rožkalnu pagastā. Patstāvīga Kalupes evaņģēliski luteriskā draudze nodibināta 1922. gadā. Vietējā luterticīgā kopiena vēsturiski veidojās saimnieciskās darbības rezultātā. 19. gs. 60. gados Kalupes muižā darbojās stikla darbnīca, kuras meistari un strādnieki bija no Vidzemes. Vietējā ķieģeļnīcā ražotie ķieģeli ar uzrakstu “Kalupe” kirilicā arī mūsdienās skatāmi katoļu baznīcas un kapsētas sienā, apkārtnes senāko māju krāsnīs, skursteņos un citās būvēs. Kopš 19. gs. otrās puses norisinājās pagasta lielo meža platību intensīva izciršana un līduma saimniecības izveidoja ienācēji latvieši (parasti no Sēlijas), kuri no vietējiem latgaliešiem (katoļiem) atšķīrās ar piederību luterāņu konfesijai un izloksni. 1868. gada Miķeldienā tika iesvētīti Plonišķu luterāņu kapi. 1935. gadā toreizējā Kalupes pagastā dzīvoja 502 luterāņi jeb 8,41 % no iedzīvotāju kopskaita.     

Kalupieši aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijas norisēs, vairāki iedzīvotāji tika arestēti un sodīti, mājas nodedzinātas. 1908. gadā Kalupē tika dibināta lauksaimniecības biedrība, kuru uzskata par pirmo šāda veida biedrību Latgalē. Vairāki kalupieši bija aktīvi Latgales pirmās atmodas darbinieki.

20. gs. pagasta teritorijā nozīmīgu ceļu krustojuma dēļ norisinājās aktīva karadarbība – Latvijas Neatkarības kara un Otrā pasaules kara cīņas. Tādēļ tika nodedzinātas vairākas mājas, cieta katoļu baznīca. Otrā pasaules kara karavīru kapos Kalupes ciemā tika apbedīti 62 Sarkanās armijas karavīri. 1941. gadā no Kalupes pagasta tika izsūtīti 55 iedzīvotāji, 1949. gadā – 166 iedzīvotāji. Vairāki kalupieši krita nacionālo partizānu rindās. 20. gs. bojā gājušajiem un cietušajiem kalupiešiem pie katoļu baznīcas 2006. gadā tika uzstādīts piemiņas akmens.

Kalupes pagasta teritorijā ir piecas kapsētas – Baltaču, Baltmuižas, Krivānu, Ūdas un Plonišķu. Blakus Baltaču kapsētai 2017. gadā tika atklāta un iesvētīta kapliča (arhitekte Ģertrūde Rasnače).

Valsts nozīmes pieminekļi ir Ķeišu (Ķīšu) senkapi un Kalupes katoļu baznīca ar žogu un vārtiem, kā arī baznīcas interjera dekoratīvā apdare un iekārta.

Savdabīgs dabas piemineklis ir aizsargājamā 650 m garā Grancovas aleja, kas atrodas aptuveni 2 km no Kalupes Špoģu virzienā. Pamatā to veido liepas, no kurām vismaz sešas ir sasniegušas dižkoku prasībām atbilstošus apmērus. Vēl alejā ir plūškoki, kļavas, Duglasa priedes un jaunas lapegles.

Vietējas nozīmes dabas aizsargājams objekts ir Kalupes parks ar kopējo platību 7,2 ha, kurā konstatētas 16 dažādas koku sugas. Parkā atrasts valsts nozīmes dižkoks – melnalksnis –, konstatētas divas dendroloģiski vērtīgas Eiropas lapegles, kā arī desmit ekoloģiski vērtīgi un dabas daudzveidībai nozīmīgi koki. 

Vairāki kalupieši bija aktīvi Latgales pirmās atmodas darbinieki: pagasta rakstvedis, publicists, literāts Jānis Mukāns, latgaliešu literāts, Pēterburgas latgaliešu organizācijas dalībnieks Antons Rubins, pirmā atsevišķi izdotā latgaliešu dzejas krājuma “Pavasara skanias” (1913) autors, jurists un politiķis Juris Pabērzs (seniors). Kalupē dzimis strēlnieks, zemkopis Antons Maskalāns, farmaceits, banku darbinieks Pēteris Lazdāns, kurš piedalījās vēsturiskajā 1917. gada Latgales kongresā, kur lēma par novada apvienošanos ar pārējo Latviju, kā arī Latvijas Neatkarības kara dalībnieks un sabiedrisks darbinieks Broņislavs Šaršuns, kurš apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Kalupietis Staņislavs Ivbulis bija satiksmes ministrs (1933–1934), savukārt Jānis Soms bija vairāku izdevumu redakcijas loceklis, laikraksta “Zemes Bolss” redaktors (1932), žurnāla “Straume” izdevējs un redaktors (1932–1937), arī pagasta aizsargu nodaļas priekšnieks. Kalupietim, Zinātņu Akadēmijas Botāniskā dārza galvenajam inženierim Pēterim Ivbulim tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Mūsdienās Latvijas augstākos apbalvojumus saņēmuši vairāki kalupieši, piemēram, literatūrzinātnieks Viktors Ivbulis (Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira, 2002), vēsturnieks Henrihs Soms (Atzinības krusta IV šķira, 2015), zemessardzes kapteinis Aivars Driņģis (Viestura ordeņa V šķira, 2018), novada sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova (Atzinības krusta IV šķira, 2022).