Livonijas zemeskungi, pildīdami laicīgo valdnieku funkcijas, bija atkarīgi no kārtu – garīdzniecības, vasaļu un pilsētnieku – lojalitātes un atbalsta, un, kārtu pašapziņai un nozīmei arvien pieaugot, zemeskungi to pārstāvjus sāka aicināt uz apspriedēm. Kopš 13. gs. beigām kārtu sanāksmes ar dažādu dalībnieku sastāvu tika organizētas vispirms Dānijai piederošajās Harju un Viru zemēs, bet vēlāk arī citos Livonijas teritoriālajos veidojumos. Piedaloties spriešanā par dažnedažādiem politiskiem, saimnieciskiem un tiesiskiem jautājumiem, kārtas tika iesaistītas attiecīgās bīskapijas vai ordeņa zemes politikā un pārvaldē. Tomēr pagāja samērā ilgs laiks, kamēr, izveidojot visai Livonijai kopēju kārtu sanāksmi – landtāgu (vācu valodā saliktenis der Landtag sastāv no vārdiem das Land ‘zeme’ un der Tag (novecojis) ‘sapulce’, ‘sanāksme’) –, kārtu iekļaušana Livonijas politiskajā dzīvē ieguva visaptverošu un kaut cik stabilu institucionālu regulējumu.

Livonijas landtāga izveide bija saistīta ar Vācu ordeņa pretinieku konsolidāciju, kas bija viens no Rīgas arhibīskapa Johana VI Ambundi (vācu Johann Ambundi, Johannes Ambundii, 1418–1424) īstenotās politikas stūrakmeņiem. Arhibīskaps tiecās ar kārtu atbalstu novērst ordeņa faktisko hegemoniju, ko tam kopš 14. un 15. gs. mijas, ierobežojot bīskapu patstāvību un izolējot kārtas no politiskās dzīves, bija izdevies iedibināt Livonijā. Sasaucot zemeskungu un kārtu sanāksmi, kurā piedalījās pārstāvji no visām bīskapijām un ordeņa teritorijas, Livonijā tika radīts jauns, visu zemi aptverošs institucionāls ietvars.

Tā kā jautājumā par to, kura no sanāksmēm – 1419., 1421. vai 1422. gada – būtu uzskatāma par pilnvērtīgu pirmo landtāgu, nav vienprātības, jaunās institūcijas rašanās bez precīzākas konkretizācijas būtu datējama ar 15. gs. 20. gadu sākumu. Kā visaptveroša kārtu sanāksme landtāgs beidza pastāvēt līdz ar Livonijas sabrukumu 1561. gadā.

Sākotnēji landtāgs darbojās kā Livonijas teritoriālās vienības vienojoša institūcija, proti, kā zemeskungu – Vācu ordeņa Livonijas mestra, Rīgas arhibīskapa, Tērbatas (mūsdienās Tartu), Sāmsalas-Vīkas un Kurzemes bīskapu – un viņiem pakļauto teritoriālo veidojumu garīdzniecības, bruņniecības un pilsētu pārstāvju kopēja apspriede. Turklāt tajā kopā ar domkungiem piedalījās arī Rēveles (mūsdienās Tallina) bīskaps, kaut arī viņš nebija zemeskungs. Ar laiku, nostiprinoties korporatīvajām saitēm starp dažādām teritoriālajām struktūrām piederīgajām kārtām, landtāgs arvien vairāk ieguva kārtu sanāksmei raksturīgas iezīmes. Vēlākais 15. gs. beigās tajā – līdzīgi kā kārtu pārstāvniecības institūcijās citviet Eiropā – izveidojās kūrijas: 1) prelātu kūrija (visi Livonijas bīskapi ar domkungiem un klosteru abati), 2) ordeņa kūrija (Vācu ordeņa Livonijas mestrs ar nozīmīgākajiem ordeņa pavēlniekiem), 3) vasaļu kūrija (bīskapiju un ordeņa zemju bruņniecība), 4) pilsētu kūrija (trīs lielāko Livonijas pilsētu – Rīgas, Rēveles un Tērbatas – birģermeistari un rātskungi).

Livonijas zemeskungi pieturējās pie vienotas ārējās un aizsardzības politikas, un landtāgs kalpoja šo svarīgo jomu koordinēšanai. Galvenais ārpolitikas iniciatīvu virzītājs Livonijā bija ordeņa mestrs, un šajā sfērā viņš bija noteicējs arī landtāgā. Pārējie zemeskungi bija pasīvāki un parasti vienisprātis ar mestru, bet vasaļi un kārtas ar saviem zemeskungiem. Būdams galvenais Livonijas militārais spēks, ordenis dominēja arī drošības politikas jautājumos. Ordeņa mestram nebija tiešas varas pār bīskapiju vasaļiem un pilsētām, un bīskapi kopā ar kārtām tika iesaistīti kopējā zemes aizsardzībā, landtāgā vienojoties par mobilizējamo karotāju skaitu un militāro izdevumu segšanu. Pozitīva loma landtāgam bija arī zemes iekšējā miera nodrošināšanā, kas galvenokārt tika panākts, slēdzot terminētus līgumus starp zemeskungiem un kārtām, kā arī ekonomiskās politikas koordinācijā (naudas kalšanas un apgrozības noteikumi, tirdzniecības regulēšana, no kungiem aizbēgušu zemnieku atpakaļatdošana u. c.).

Formāli landtāgs pildīja augstākās tiesu apelācijas instances pienākumus, taču šīs funkcijas īstenošanu apgrūtināja pastāvošās pretrunas. Landtāga nozīmes palielināšanā bija ieinteresēti vasaļi un pilsētnieki, jo viņi negribēja samierināties, ka galavārds tieslietās pieder zemeskungiem. Turpretī bīskapi un ordenis tiecās visas tiesu lietas pēc iespējas paturēt sava teritoriālā valdījuma ietvaros.

Liela daļa laika landtāgos tika veltīta strīdu un iekšējo konfliktu izšķiršanai. Tas liecina, ka landtāgs tika uzskatīts par nozīmīgu institūciju, kam tie būtu izklāstāmi. Tomēr par augstāko instanci domstarpību noregulēšanā tas nekļuva. Ja interešu pretišķību vai kādu citu iemeslu dēļ rast tūlītēju risinājumu nebija iespējams, jautājums tika atlikts un bieži vien palika bez atbildes.

Landtāgu parasti sasauca Rīgas arhibīskaps kopā ar Vācu ordeņa Livonijas mestru, iepriekš vienojoties par apspriežamajiem jautājumiem. Visbiežāk tas sanāca kādā no Livonijas vidusdaļas miestiem vai pilsētām – Valkā vai Valmierā, retāk Cēsīs. Kaut arī 1422. gadā tika nolemts, ka landtāgiem jāsanāk reizi gadā, praksē regularitāte netika ievērota, un sanāksmes tika organizētas pēc nepieciešamības.

Izveidojoties kūrijām, plenārsēdes landtāgā mijās ar kūriju sēdēm. To starplaikos notika konsultatīvas tikšanās visdažādākajās kombinācijās – gan tādas, kurās kopā ar zemeskungu piedalījās attiecīgās teritorijas kārtu pārstāvji, gan arī pie dažādām kūrijām un teritorijām piederošu landtāga dalībnieku starpā. Galvenās diskusijas risinājās kūriju ietvaros, un to rezultāti tika paziņoti plenārsēdē. Tur arī tika pieņemti galīgie lēmumi, kas tika atspoguļoti noslēguma dokumentā – recesā. Tiem bija jābūt vienbalsīgiem, – landtāga darbības pamatā bija nevis balsu vairākuma, bet konsensa princips. Taču landtāga vājā vieta bija izpildvaras mehānisma trūkums, kā rezultātā sanāksmes lēmumu īstenošana bija atkarīga vienīgi no zemeskungu un citu sanāksmes dalībnieku labās gribas.

Avoti neļauj viennozīmīgi secināt, vai primāra landtāga darbībā bija politikas saskaņošana Livonijas teritoriālo veidojumu starpā, vai arī tas drīzāk būtu uzskatāms par visu zemi aptverošu kārtu pārstāvniecību. Praksē abas pieejas sajaucās, veidojot savdabīgu sintēzi. Landtāga dalībnieki ieradās uz sanāksmi kā savas bīskapijas vai ordeņa zemes reprezentanti, bet viņi apspriedās un formulēja savu pozīciju kūriju ietvarā, proti, kopā ar savas kārtas piederīgajiem no citām Livonijas teritoriālajām struktūrām.

Gadījumos, kad starp valdnieku un kārtām valdīja saskaņa, zemeskungs, rīkojoties attiecīgās teritorijas interešu vārdā un paļaujoties uz savām senjora tiesībām, landtāgā varēja rēķināties ar savu vasaļu un pilsētu lojalitāti. Savukārt situācijās, kad zemeskungu un tās vai citas kārtas mērķi un intereses nesakrita, priekšplānā izvirzījās vasaļu un pilsētnieku kooperēšanās ar attiecīgās kārtas piederīgajiem visas Livonijas ietvaros. Piemēram, ar reformācijas ieviešanu saistītajos strīdos 16. gs. 20. gadu landtāgos bija vērojama augsta saliedētība gan vasaļu, gan pilsētnieku starpā, gan arī ciešs abu šo kārtu savstarpējs atbalsts, vēršoties pret bīskapiem.

Landtāgam piemita augsta kompetence, kas tam ļāva gan koordinēt Livonijas ārējo un aizsardzības politiku, gan risināt iekšpolitiskās un ekonomiskās problēmas. Taču Livonijas politiskās struktūras īpatnību un izpildvaras trūkuma dēļ landtāgam bija grūti pieņemt visai zemei saistošus lēmumus un panākt to īstenošanu. Līdz ar to landtāgs nekļuva par augstāko instanci un galveno likumdevēju Livonijas politiskajā sistēmā, un Livonijas integrācija palika pusceļā. Tomēr sadrumstalotajā Livonijā landtāgs pildīja zināmu konsolidējošu lomu, un, tieši pateicoties šai institūcijai, var runāt par Livoniju kā vienotu politisku organismu.