Marija Andžāne ir spilgta kristīgā romantisma pasaulskatījuma paudēja, kura trimdā rakstītajā dzejā pieņēma modernismam raksturīgu izteiksmes veidu. Lai arī viņas dzīves laikā publicētais mantojums (trīs dzejoļu krājumi un bērnības atmiņu tēlojumu krājums) ir tikai niecīga daļa no uzrakstītā (manuskriptos ir vairāk nekā 2000 vienību dzejas, kā arī prozas tekstu), viņa ir viena no izcilākajām latgaliešu dzejniecēm Latvijas Republikas laikā (1918–1940) un latgaliešu trimdas dzejā. M. Andžāne rakstīja arī stāstus bērniem, kas apkopoti un izdoti tikai pēc autores nāves. 

M. Andžāne dzimusi kā ceturtais bērns Maču sādžas vecākā Leonara (pēc citām ziņām Leonarda) un mājsaimnieces Agneses ģimenē. Vecāki atbalstīja tieši Marijas izglītošanos. Viņa mācījās Landskoronas pagastskolā, pabeidza sešas klases (1924), turpināja izglītību Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā, to absolvēja 1931. gadā. Liela nozīme nākamās dzejnieces tapšanā bija institūta direktoram, latgaliešu inteliģences veidotājam, garīdzniekam Nikodemam Rancānam, kas vēlāk atainots M. Andžānes nepabeigtajā romānā “Nosta”. 1933. gadā viņa salaulājās ar latgaliešu prozaiķi Konstantīnu Strodu-Plencinīku (pēc laulībām Marija Strode).

Institūta absolvēšanas gadā (1931) literārā žurnāla “Zīdūnis” sestajā numurā tika izdota M. Andžānes pirmā publikācija – dzejolis “Caur osorom...” un tēlojums “Orōjdāls”. Arī skolotājas darba gaitas viņa uzsāka 1931. gadā Bukmuižas pagasta Porečjes pamatskolā (vēlākā Bērziņu pagasta Upmalas pamatskola). Pēc laulībām ar K. Strodu-Plencinīku M. Andžāne strādāja Pārdaugavas bērnu patversmes skolā Rīgā un bija aktīva laikraksta “Zemes Bolss” līdzstrādniece, viņas dzīvesbiedrs bija laikraksta redaktors. Vēlāk darba vietas tika mainītas attiecīgi Strodu ģimenes dzīvesvietas maiņai: Ludzas apriņķa Sarkaņu pamatskola (1935), Rēzeknes apriņķa Maltas pagasta Rozentovas pamatskola (1935), Ozolmuižas pagasta pamatskola (1935–1937), Varakļānu ebreju pamatskola (1937–1940), starp padomju un nacistisko okupāciju – Sakstagala pagasta Pauru pamatskola, tad līdz bēgšanai trimdā – Varakļānu pamatskola (1941–1944). Paralēli darbam skolā un triju bērnu audzināšanai M. Andžāne intensīvi publicēja darbus tā laika žurnālos (“Zīdūnis”, “Straume”, “Sauleite”) un laikrakstos (“Jaunais Vōrds”, “Rēzeknes Ziņas”, “Latgolas Bolss”), kā arī rakstu krājumā “Olūts”. 1944. gada rudenī Strodu ģimene nonāca Vācijā (Langerfeldē, vēlāk Oberkaselē, kur M. Andžāne pēdējo reizi strādāja skolā). 1951. gadā dzejniece ar ģimeni izceļoja uz ASV, kur nodzīvoja līdz mūža beigām. Trimdā viņas darbi visbiežāk bija publicēti laikrakstā “Latgolas Bolss”, žurnālā “Dzeive” un izdevumā “Tāvu zemes kalendars”.

M. Andžānes literārajā darbībā izdalāmi trīs posmi.

1. Romantiska, pozitīvisma manierē rakstīta dzeja, veidojot gaišu, priekpilnu un aktīvu Latgales un liriskā “es” tēlu (1931–1951). Dzejoļu krājumi “Reits” (1933), “Dzeiveibai” (1944. gadā manuskripts, kas papildināts un izdots jau trimdā kā “Namīra vōrti” (1951). Šajā posmā tapa arī viņas stāsti bērniem, piemēram, “Kaču draudzine”, “Puisāns ar kozu” (abi 1943) u. c., psiholoģiskie stāsti, piemēram, “Sovvaļnīks” (1939), “Malns cylvāks, bolts susātivs” (1947) u. c., nepabeigtais romāns “Nosta” (1948–1949). Kara laika dzeja un proza kļuva dramatiskāka, atainotas kā mājā palicējas, tā karotāja izjūtas.
2. Trimdu autore uztvēra kā “maļdeišonūs breiveibā”, tāpēc dzejniecei bija nepieciešams gandrīz 20 gadus ilgs periods, lai divvientulībā ar savu iekšējo “es” izmisīgi meklētu dzīves un mākslas jēgu, norobežojoties arī no darbu publicēšanas un sabiedrības.
3. 20. gs. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā tika izdoti viņas mākslinieciski spēcīgākie darbi – “Caur dvēseles prizmu” (dzeja, 1977. gadā) un “Izejas punkts” (tēlojumi, 1982. gadā). Dzejnieces arhīvā palika vairāk nekā 2000 literāro darbu vienības manuskriptos. Viņas nepublicētā dzeja tika apkopota dzejas izlasē “Dimensiju kvadrātsaknes” (1999).

Pamanīts un atzinīgi vērtēts ir katrs autores izdotais krājums, bet īpašu rezonansi sabiedrībā izpelnījās pirmais dzejoļu krājums “Reits”, ko kritiķi nosauca par “reita gavilem” latgaliešu dzejā, izceldami, ka M. Andžāne ir pirmā, kura atsakās no pesimisma un rūgtuma Latgales atainojumā un nostiprina romantiskās un pozitīvismam raksturīgās izpausmes. Savukārt trimdā dzejoļu krājums “Caur dvēseles prizmu” tika atzīts par labāko dzejoļu krājumu latgaliski. M. Andžānei bija svarīgi pārliecināt lasītāju, ka ir iespējama mākslinieciski augstvērtīga literatūra (ne tikai didaktiska vai kultūrvēsturiska) latgaliešu valodā. Lai arī trimdas posmā dzejniece radīja vai pārlika pašas rakstītos tekstus latviešu valodā, tomēr viņa tos nepublicēja, uzskatot, ka tā būtu nodevība pret latgalisko. Izmantojot modernismam raksturīgo izteiksmes veidu, M. Andžāne risināja dabas (kultūras) un civilizācijas konfliktu, aizstāvēdama folkloras un kristietības vērtības, atklājot modernā cilvēka nespēju būt saskaņā ar sevi.

1944. gadā Vladislava Loča izdevniecības rīkotajā literāro darbu konkursā drukas aizlieguma atcelšanas 40 gadu atcerei M. Andžānes dzejoļu krājums “Dzeiveibai” (manuskriptā) ieguva otro godalgu. 1973. gadā Kanādas latviešu kultūras biedrības rīkotajā konkursā dzejniece saņēma godalgu par dzejoļu krājumu “Te un tur” (latviešu valodā), taču šo krājumu autore neizdeva. Andriva Jūrdža fonda balvas tika piešķirtas par dzejoļu krājumu “Caur dvēseles prizmu” un bērnības atmiņu tēlojumu krājumu “Izejas punkts”. M. Andžāne ir viena no piecām Latgalē dzimušajām sievietēm, kas iekļauta enciklopēdijā “100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā” (2008), tai pašā laikā vienīgā no viņām, kas savu literāro darbību attīstīja latgaliešu valodā.

M. Andžāni uzskata par vienu no pirmajām modernās dzejas pārstāvēm latgaliešu literatūrā. Viņas dzeju raksturo toniskās īsrindu dzejas formas veidojums ar enžambemenu, saglabājot muzikalitāti, uzrunu lasītājam, postulējot cilvēku un lietu savstarpējos attieksmju variantus Dieva transcendences, sirds un dvēseles psiholoģiskās telpas izpausmēs. Savukārt bērnības atmiņu tēlojumi spilgti raksturo latgaliešu folkloras un kultūrvēsturiskās tradīcijas un ir lielisks Šķaunes pagasta izloksnes leksikas īpatnību demonstrētājs.

20. gs. 90. gadu sākumā mākslinieks Pēteris Gleizdāns radīja ekslibri M. Andžānei. Literatūrzinātniece Ilona Salceviča apkopoja daļu no M. Andžānes stāstiem bērniem krājumā “Puisāns ar kozu” (1996). 2009. gadā tapa muzikālais projekts “Sovvaļnīks” un iznāca disks “Sūpluok”, kurā ir dziesmas ar M. Andžānes tekstiem (“Gruomotu losūt”, “Laiks vysus izaicynoj”) un video sižets par M. Andžānes dzimtajām vietām “Izejas punkts” (teksts Ilga Šuplinska, video Māris Justs). Netradicionālā veidā M. Andžānes dzīvesstāsts “es” formā un darbistaba atainoti izglītojošā datorspēlē “Īsapazeisim” (2017. gads; teksts, ideja I. Šuplinska, dizains SIA “Soaphog”). M. Andžāne ir viena no sešiem bērnu literatūras autoriem, kas pārstāvēta I. Šuplinskas, Līgas Rundānes, Aelitas Andrejevas grāmatā “Gostūs pi Boņuka. Stuosti bārnim par Latgolu” (2017). 1990. gadā Maču sādžā pie dzejnieces dzimtajām mājām tika uzstādīts piemiņas akmens, 1999. gadā – atklāta ekspozīcija Šķaunes bibliotēkā. Kopš 2018. gada ekspozīcija ir renovēta, kā arī piemiņas akmens ir pārvirzīts un atrodas pie Maču kapiem.