Latvijā savvaļā reģistrētas 24 vanagveidīgo putnu sugas. Kopš 20. gs. sākuma Latvijas teritorijā pierādīta 15 sugu ligzdošana, taču šobrīd viena no šīm sugām kā ligzdotāja ir izzudusi. Vanagveidīgie pārtiek tikai no dzīvniekiem. Apdzīvo dažādus biotopus, taču ligzdošanas vietas lielākoties ir mežos. 

Vanagveidīgo putnu kārta ietver četras dzimtas ar 252 sugām. Latvijā reģistrētas 24 sugas no trim dzimtām. 

* Ar zvaigznīti apzīmētas sugas, kuru ligzdošana Latvijā ir pierādīta (ieskaitot sugas, kas šobrīd vairs neligzdo). 

Vanagveidīgie ir dienā aktīvi plēsīgie putni. No Latvijā reģistrētajām sugām mazākais ir zvirbuļvanags, kura ķermeņa garums ir 28–38 cm, bet lielākais – melnais grifs, kura ķermeņa garums ir 100–110 cm un spārnu izplētums ir 250–295 cm. Vanagveidīgajiem putniem raksturīgs īss, āķveidīgi noliekts knābis, kura pamatni sedz vaskādiņa (tajā atveras nāsis). Spēcīgas kājas ar asiem, līkiem nagiem. Lielākā daļa sugu bieži planē, tāpēc tām ir salīdzinoši gari un plati spārni. Mātītes parasti ir lielākas nekā tēviņi. Apspalvojuma krāsa ir daudzveidīga, bet pārsvarā tās ir kombinācijas no pelēkiem, rūsganiem un brūniem toņiem. Abu dzimumu apspalvojums lielākoties ir līdzīgs, taču lijas šajā ziņā ir izņēmums – apspalvojuma krāsa tēviņiem un mātītēm atšķiras. 

No visām Latvijā reģistrētajām vanagveidīgo putnu sugām 15 sugu ligzdošana ir pierādīta (sk. tabulu), taču vidējā ērgļa ligzdošana kopš 20. gs. beigām Latvijā nav konstatēta (suga joprojām mēdz ieceļot). Bikšainais klijāns ir regulārs ziemotājs un parasts caurceļotājs. Arī stepes lija ieceļo regulāri, taču nelielā skaitā. Pārējās vanagveidīgo sugas Latvijā ir reti ieceļotāji. Šeit ligzdojošās sugas ir gan nometnieki (klinšu ērglis, jūras ērglis, vistu vanags un arī zvirbuļvanags, lai gan daļa šīs sugas putnu migrē), gan tuvie gājputni (lauku lija, peļu klijāns, sarkanā klija), gan tālie gājputni (zivjērglis, ķīķis, čūskērglis, mazais un vidējais ērglis, niedru un pļavu lija, melnā klija). 

Vanagveidīgie izmanto dažādus biotopus, turklāt ligzdošanas vieta nereti atšķiras no barošanās dzīvotnes, kas var būt arī vairāku kilometru attālumā no ligzdas. Tā kā Latvijā vanagveidīgie putni, izņemot lijas, ligzdas būvē kokos, to ligzdošanas vietas ir dažādi meži, pilsētu parki un apstādījumi, purvu salas. Taču barošanās biotops šīm sugām var būt gan mežs (piemēram, zvirbuļvanagam), gan lauksaimniecības zemes (piemēram, mazajam ērglim un peļu klijānam), gan dažādas ūdenstilpes (piemēram, jūras ērglim un melnajai klijai). Lijas, kas ligzdo uz zemes, apdzīvo niedrājus, purvus, slapjas pļavas un labības laukus. 

Vanagveidīgie putni pārtiek no dzīvnieku valsts barības. Kārtā kopumā izmantoto barības objektu spektrs ir ļoti plašs: kukaiņi, zivis, abinieki, rāpuļi, putni un zīdītāji. Starp sugām barības objektu izvēle ir atšķirīga, piemēram, ķīķa galvenā barība ir plēvspārņu kārtas kukaiņi, zivjērglis ēd zivis, čūskērglis pārtiek galvenokārt no čūskām, mazais ērglis medī galvenokārt strupastes un vardes, vistu vanags – putnus. Daļa sugu pārtiek arī no maitas. 

Vanagveidīgie putni lielākoties ir monogāmi, taču dažreiz ir novērojama arī poligāmija.

Latvijā lielākā daļa vanagveidīgo putnu ligzdu būvē kokos. Vienīgi lijas ligzdo uz zemes. Ligzdu būvē abi pāra putni. Kokos ligzdas tiek būvētas no zariem. Putni bieži izmanto iepriekšējo gadu ligzdas, tās pielabojot un papildinot. Viena pāra teritorijā var būt vairākas ligzdas, kas gadu gaitā tiek mainītas. Var izmantot arī citas sugas būvētas ligzdas. Bieži ligzdas tiek pušķotas ar zaļiem zariem. 

Dējumā atkarībā no sugas var būt no vienas līdz sešām olām. Gadā viens perējums. Perēšanas ilgums – no 28 līdz pat vairāk nekā 50 dienām. Vanagiem un lijām mātīte perē viena, bet citām sugām arī tēviņš gandrīz tikpat daudz kā mātīte iesaistās perēšanā. Mazuļi ir ligzdguļi. Tā kā perēšana tiek uzsākta pēc pirmās vai otrās olas izdēšanas, mazuļi nešķiļas vienlaikus. Starp mazuļiem ir izteikta konkurence, un jaunākie mazuļi bieži iet bojā no bada (vai arī vecākie tos nogalina). 

Ligzdojošā populācija ilgtermiņā (kopš 20. gs. 80. gadiem) Latvijā pieaug septiņām vanagveidīgo putnu sugām: zivjērglim, ķīķim, klinšu ērglim, zvirbuļvanagam, jūras ērglim, melnajai un sarkanajai klijai. Čūskērgļa, vidējā ērgļa, lauku lijas un peļu klijāna populācija ilgtermiņā samazinās. Vidējais ērglis kā ligzdotājs šobrīd izzudis (21. gs. ligzdošana nav konstatēta). Mazā ērgļa populācija ilgtermiņā ir stabila. Niedru lijas, pļavu lijas un vistu vanaga ilgtermiņa populācijas tendence nav zināma. Negatīva īstermiņa populācijas tendence ir čūskērglim, vistu vanagam un peļu klijānam, pozitīva – zivjērglim, ķīķim, mazajam ērglim, klinšu ērglim, sarkanajai un melnajai klijai. 

Latvijā un arī Eiropā kopumā vanagveidīgie putni savulaik (apmēram kopš 18. gs. beigām) uzskatīti par kaitīgiem un tāpēc tikuši mērķtiecīgi iznīcināti. Reizēm tas novērojams arī mūsdienās, lai gan šāda plēsīgo putnu vajāšana vairs nav likumīga. Turklāt šīs kārtas sugas ievērojami cietušas arī no piesārņojuma (piemēram, dihlordifeniltrihloretāna jeb DDT). Nodrošinot sugu aizsardzību (gan aizliedzot putnu nogalināšanu, gan aizsargājot to ligzdošanas vietas) un aizliedzot daļu pesticīdu, vanagveidīgo putnu populācijas atkopjas. 

Tomēr arī mūsdienās šīm sugām ir virkne nozīmīgu draudu, piemēram, mežsaimniecības un lauksaimniecības intensitātes palielināšanās (ligzdošanas un barošanās vietu noplicināšana un iznīcināšana), traucējums ligzdošanas vietās un saindēšanās ar svinu. Lai gan pesticīdu ietekme uz šīm sugām ir mazinājusies, tā nav pilnībā izskausta. Tāpat plēsīgie putni joprojām tiek nogalināti, it īpaši ziemošanas vietās vai ceļā uz tām ārpus Eiropas Savienības. 

No Latvijā reģistrētajām plēsīgo putnu sugām par apdraudētām pasaulē atzītas trīs: vidējais ērglis, stepes ērglis un karaliskais ērglis. Vēl divas sugas – melnais grifs un stepes lija – klasificētas kā gandrīz apdraudētas. 

No Latvijā reģistrētajām vanagveidīgo putnu sugām 19 ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamas (iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā), bet 12 sugas iekļautas Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā (sk. tabulu). Deviņu sugu aizsardzībai veidojami mikroliegumi – nelielas aizsargājamas teritorijas ap ligzdām.