Gleznotājs Jūliuss Dērings 1845. gadā pārcēlās no Drēzdenes uz Jelgavu privāti pasniegt gleznošanu, kur viņš drīz kļuva par nozīmīgu personu. 19. gs. otrā pusē viņa daudzpusīgā darbība – glezniecība, mākslas pedagoģija, mākslas un kultūras vēsture, mākslas darbu ekspertīze un restaurācija – būtiski ietekmēja Kurzemes kultūras dzīvi. Mākslas vēsturē ir zināmas vairākas viņa skolnieces, kuras kļuva par profesionālām māksliniecēm (Otīlija fon Bolšvinga, Ottilie von Bolschwing, Elīze Elizabete Junga-Štilinga, Elise Elisabeth Jung-Stilling, Helēna fon Frankena (dzimusi Kēbere), Helene von Francken (Köber)).

J. Dērings piedzima drēbnieka ģimenē. 1830. gadā – 12 gadu vecumā – viņš sāka mācīties Drēzdenes Mākslas akadēmijā (Königlich Sächsische Akademie der Bildenden Künste zu Dresden). Kad no Diseldorfas uz Drēzdeni pārcēlās gleznotājs Eduards Bendemans (Eduard Bendemann), J. Dērings turpināja studijas viņa darbnīcā (1838–1845), pievēršoties portretam un vēsturiskajai glezniecībai.

Ap 1844. gadu, kad bija jādomā par gleznu akadēmijas absolvēšanai, J. Dērings pieņēma nozīmīgu dzīves lēmumu – nopelnīt naudu Itālijas ceļojumam, lai gūtu jaunu pieredzi. Viņam privāti tika piedāvāts zīmēšanas skolotāja darbs Jelgavā. J. Dērings piedāvājumu pieņēma; viņa studijas beidzās 1845. gada pavasarī. 26.11./08.12.1845. viņš ieradās Jelgavā – ar ieteikuma vēstulēm un bez oficiāla dokumenta par studijām Drēzdenē. 

Uzsākot ceļojumu uz Jelgavu, J. Dērings vispirms devās uz Rosnovu Polijā, kur par guvernanti bija pieņemta darbā viņa līgava, drēzdeniete Luīze Veka (Luise Juliana Weck). Ar Luīzi J. Dērlings salaulājās 01.08.1847., kad bija finansiāli nostabilizējies nodrošinātai dzīvei Jelgavā. Jelgavā J. Dērings dzīvoja līdz mūža beigām, saglabājot Vācijas pilsonību.

Viņa mākslas pieredzi bagātināja ne tikai jaunajā mītnes zemē gūtie iespaidi, bet arī ceļojumi. J. Dērings vairākkārt pabija Vācijā (Drēzdene, Berlīne), apmeklēja Itāliju (1852), Itāliju un Franciju (1885), Itāliju, Grieķiju un Palestīnu (1889).

Kā profesionāls mākslinieks J. Dērings pirmo reizi tika pieminēts 1845. gadā, kad viņa  akvarelētie zīmējumi (dažādu Vācijas novadu iedzīvotāji tautas tērpos) tika izmantoti ilustrācijām divsējumu izdevumā “Vācija un vācu tauta. Aprakstījis Eduards Dullers. Ar 150 attēliem tērauda gravējumā un 50 kolorētiem tautas tērpu attēliem pēc Jūliusa Dēringa, Meno Mīliga un K. V. Šūriga oriģinālzīmējumiem” (Deutschland und das deutsche Volk. In Schilderung von Eduard Duller. Mit 150 Ansischten in Stahlstichen und 50 kolorirten Abbildungen von Volkstrachten nach Originalzeichnungen von Julius Döring, Meno Mühlig und C. W.  Schurig).

J. Dēringa radošo rokrakstu noteica personīgi interpretētās 19. gs. pirmās puses vācu akadēmiskās tradīcijas un Diseldorfas Mākslas akadēmijas (Düsseldorfer Kunstakademie) romantiskais reālisms, kā  arī vēlākā periodā aktuālais dokumentālais reālisms.

Gandrīz pilnīgs pārskats par gleznotāja darbību saglabājies viņa rūpīgi vestajā darbu sarakstā “Gleznotāja Jūliusa Dēringa no Drēzdenes darba burtnīca” (Arbeitsbuch des Malers Julius Döring aus Dresden), kurā laika periodā no 1833. līdz 1888. gadam ietverti portreti (zīmējums, akvarelis vai eļļas glezniecība) – 1079 ieraksti (arhitekts un mākslas vēsturnieks, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ilggadīgais direktors Vilhelms Neimans, Wilhelm Neumann, izdevumā “Baltijas mākslinieku leksikons”, Lexikon baltischer Künstler, 1908, ir atzīmējis, ka portretu bijis 1106), kā arī sakrālās un vēsturiskās kompozīcijas un daži citi pasūtījumi. Pirmais ieraksts darba burtnīcā veikts Drēzdenē 1833. gadā, kad nepilnus 15 gadus vecais J. Dērings  par akadēmijas izstādē eksponēto pašportretu (krīta zīmējums) saņēma atzinības balvu, savukārt pirmo periodu noslēdza 22.05.1845. ieraksts Nr. 166 – kādas Drēzdenē ieceļojušas rīdzinieces portrets.

Pēc ierašanās Jelgavā pirmais ieraksts ar 186. numuru darba burtnīcā izdarīts 07.12.1845.; darba burtnīcas pēdējās lapas  ir pazudušas, un saraksts apraujas ar 13.04.1888.  veikto 1079. ierakstu – pēc seniem portretiem un kādas medaļas (1567) gleznots Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera (Gotthard von Kettler) portrets. Dienasgrāmatās pieminēti vēl vairāki portreti, kas tapuši laika periodā no 1888. līdz 1893. gadam. Kopumā Jelgavas periodā tapuši apmēram 900 portreti, no tiem aptuveni 280 – eļļas gleznas. Portreti gleznoti gan pozējot modeļiem, gan izmantojot fotogrāfijas vai senus portretus, pēc piederīgo vēlēšanās tapuši arī mirušu cilvēku portreti nāves gultā. J. Dēringa izpildītiem portretiem  raksturīgs augsts profesionālais līmenis, fotogrāfiska līdzība un autora distancētā atturība personu raksturojumā (izņemot draugu un tuvu cilvēku portretus).

Darbu Jelgavā J. Dērings uzsāka kā zīmēšanas skolotājs. Pirmajos gados pasniedza tikai privātstundas, vēlāk pedagoģiskā darba apjoms paplašinājās, veicot arī zīmēšanas un kaligrāfijas skolotāja pienākumus Jelgavas ģimnāzijā un citās skolās (1859–1891). Privātstundas un konsultācijas notika arī pēc 1891. gada.

Mākslinieks daudzveidīgi popularizēja zināšanas par mākslas vēsturi un tuvināja publiku mākslas darba izpratnei. Notika lekcijas par mākslas vēsturi, priekšlasījumi par atsevišķiem mākslas darbiem vai māksliniekiem. Mākslas izpratni un skatītāju tuvināšanu konkrētai gleznai rosināja arī 19. gs. tik populārie “dzīvo bilžu” uzvedumi, ko J. Dērings iestudēja gan plašākai publikai, gan privātos pasākumos.

J. Dērings bija arī sabiedriski aktīvs. Mākslinieks  darbojās Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā (KLMB; no 1857), bija biedrības bibliotekārs (no 1860), valdes loceklis (no 1862). Piedalījās Kurzemes Provinces muzeja darbā, kur bija ievēlēts par bibliotekāru un rakstvedi (1865–1893). Kad 1870. gadā tika nodibināta Rīgas Mākslas biedrība (Kunstverein zu Riga), J. Dērings iesaistījies arī tās darbā.

Ņemot vērā to, ka J. Dērings galvenokārt gleznoja pasūtījuma darbus, viņa personālizstādes nenotika ne 19. gs., ne arī pēc viņa nāves. Viņa darbi savulaik bija eksponēti mākslas izstādēs Jelgavā, kā arī Rīgas Mākslas biedrības izstādēs. Kā KLMB biedrs J. Dērings  praktizēja atsevišķu darbu neilgu eksponēšanu biedrības telpās. Vairāki viņa darbi atradās Kurzemes Provinces muzeja ekspozīcijā.

Pateicoties J. Dēringa aktivitātei, 1864. gadā tika atjaunota KLMB rakstu izdošana, kas 19. gs. 50. gados dažādu apstākļu dēļ bija pārtraukta. Mākslinieks bieži uzstājās KLMB sēdēs, viņa ziņojumi minēti pārskatos, daļa materiālu publicēti KLMB rakstos. Nozīmīgi ir viņa pētījumi Baltijas kultūras vēsturē un arheoloģijā, piemēram, 1863. gadā KLMB nolasītais referāts par “Velna laivām” Kurzemē (Die Teufelsböte in Kurland). Viņu interesēja arī Kurzemes lībieši un lībiešu valoda, latviešu un kuršu izcelsme u. c.; viņš bija mācījies latviešu valodu, tomēr tajā sarunāties viņš nespēja.

1855. gadā J. Dērings savu interesi par Baltijas kultūras vēsturi koncentrēja vienā virzienā, uzsākot Baltijas mākslinieku leksikona (Ostbaltisches Künstler-Lexikon) sagatavošanu. Ir saglabājies manuskripts trīs sējumos, kas papildināts ar ziņām vēl 1896. un 1897. gadā. Vēlāk šo manuskriptu izmantoja V. Neimans, sava 1908. gadā izdotā Baltijas mākslinieku leksikona (Lexikon baltischer Künstler) priekšvārdā, īpaši akcentējot J. Dēringa veikumu.

Vairāki šķirkļi ar J. Dēringa parakstu publicēti Jūliusa Meijera (Julius Meyer) “Vispārīgā mākslinieku leksikona” (Allgemeines Künstlerlexikon, 1885) 3. sējumā, starp tiem – par Johanu Heinrihu Baumani (Johann Heinrich Baumann), Frīdrihu Hartmani Barizjenu (Friedrich Hartmann Barisien) un pirmo akadēmiski izglītoto latviešu arhitektu Jāni Frīdrihu Baumani (informācija par arhitektu J. F. Baumani nepilnīga, un vārds kļūdains – Alexander J. Baumann).

J. Dēringam bija nozīmīga pedagoģiskā un sabiedriskā darbība, tai bija būtiska vieta Jelgavas un Kurzemes kultūras 19. gs. otrās puses vēsturē.

20. gs. J. Dēringa darbi Latvijas muzejos eksponēti nedaudz. Tikai 21. gs. – 110 gadus pēc viņa nāves – uzskatāmu liecību par viņu kā portretistu sniedza izstāde “Portrets Latvijā. 19. gadsimts”, kas notika Rundāles pils muzejā 2008.–2009. gadā.

Kurzemes, Vidzemes un Kauņas guberņu luterāņu un katoļu baznīcām J. Dērings ir gleznojis 23 altārgleznas, lielākā daļa šo darbu ir  saglabājušies. Tā ir tradicionāla māksla, kur autors  ietekmējies no zināmiem paraugiem.

No J. Dēringa trīs zināmām vēsturiskajām kompozīcijām ir saglabājusies viena – “Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi” (1859–1871, mākslas muzejā “Rīgas birža”). Tēmas interpretācijā autors sekojis diseldorfiešu “reālistiskā romantisma” tradīcijai, kas raksturīga arī mākslinieka E. Bendemana daiļradei.