1887. gadā pilskalnu pētnieks Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein) šo vietu atzina par pilskalnu, ko pēc tam vairākas reizes aprakstīja Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Lövis of Menar). 1923. gadā pilskalnu uzmērīja un aprakstīja Ernests Brastiņš. 1935. gadā Rauls Šnore pilskalnā izpētīja 380 m2 lielu platību.
Pilskalns ierīkots morēnu grēdas ziemeļu galā, norokot stāvākas nogāzes. Ovālais pilskalna plakums, ap 1600 m2 liels, ievērojami postīts ar Pirmā pasaules kara ierakumiem. Plakumu ietver aizsargvalnis, kura augstums no pakājes ir 4 m, bet pret atklāto dienvidu pusi – gandrīz 5 m. Pilskalns apaudzis ar kokiem, krūmiem un nātrēm.
Klaņģu kalns. Ķekavas pagasts, 05.03.2020.
Pilskalna plakumā kultūrslānis ir 0,6–1 m biezs, viendabīgs, bez redzamiem noslāņojumiem. Vaļņa daļā turpretim bija izšķiramas četras kārtas, kas atspoguļo četrus vaļņa celtniecības posmus. Vissenākais nocietinājums ir zemes valnis gar kalna nogāzi, kura kodolu veidoja divkārša lielu laukakmeņu rinda ar mazāku akmeņu šķērssienām. Pēc šī vaļņa nopostīšanas izveidots jauns augstāks valnis, bet arī tas nopostīts. Nākamais – trešais valnis – pēc uzbēršanas pārklāts ar māla kārtu, kam sekoja ceturtais – pēdējais uzbērums. Kokogļu un pelnu paliekas liecināja, ka uz vaļņiem bijuši koka nocietinājumi, tomēr sīkāk tie nav raksturojami. Konstatētais kultūrslānis aiz vaļņa pilskalna atklātajā dienvidu pusē liecina par apmetnes pastāvēšanu.
Celtnes bija izvietotas plakumā gar valni. To aptuvenās vietas norādīja akmeņu pavardi, tomēr precīzākas liecības par celtņu izmēriem un konstrukciju nebija saglabājušās. Atklātās stabu vietas (ap 30) pieļauj domu par stabu konstrukciju būvēm. Pēc R. Šnores domām, iespējams, plānā bijušas arī apaļas celtnes. Starp 93 atrastajām senlietām bija akmens cirvju fragmenti, akmens urbuma tapiņa, krama kaula un raga rīki, kaula rotadatas. Pirmoreiz Latvijas teritorijā tika atrastas liecības par bronzas apstrādi – māla tīģeļu un lejamveidņu fragmenti. Acīmredzot ar auglības kultu saistāmie ap 6 cm garie māla graudu modeļi Latvijā pagaidām ir vienīgie. No bronzas priekšmetiem atzīmējami melārtipa uzmavas cirvja fragments, bulta, plakanspirāles, apročveida riņķu fragmenti. Atrada arī dzelzs nazi, konisku uzmavu un jostas sprādzei līdzīgu ovālu priekšmetu. No 3700 māla trauku lauskām 50,3 % bija ar švīkātu, 49 % – ar gludu, bet 0,7 % – ar tekstilveida nospieduma virsmu. No atrastajiem dzīvnieku kauliem 71,4 % bija mājlopu (liellopi, cūkas, zirgi, aitas, kazas), 28,6 % – meža zvēru kauli. Spriežot pēc atrastajām senlietām, pilskalns izveidots 1. gadu tūkstoša pirmajā ceturksnī p. m. ē. un pastāvējis līdz 1.–2. gs. m. ē.
Pilskalns viegli sasniedzams pa autoceļu A5 no Daugavas labā krasta pāri Rīgas HES aizsprostam gar ūdenskrātuves dambi. No vietas, kur autoceļš aizvirzās no dambja, pēc 1 km jānogriežas pa kreisi uz celiņu, kas ved pa nogāzi uz augšu un tur izbeidzas. Pa kreisi atrodas Klaņģukalns. Lai gan tas ir viens no Rīgai tuvākajiem pilskalniem, ainaviski tas ir nesakopts, ieaudzis krūmos un nātrēs.
Klaņģu pilskalns no austrumu puses. 20. gs. 30. gadi.
Klaņģu pilskalna vaļņa pārrakums ar akmeņu krāvumu vaļņa pamatā. Priekšplānā akmeņu pavardu vietas. 1935. gads.
Klaņģu pilskalnā atrastās senlietas.
Klaņģu kalns. Ķekavas pagasts, 05.03.2020.