1935. gadā Pieminekļu valdē iesniegts arheologa Raula Šnores ziņojums, ka Rēzeknē, iepretim dzelzceļa stacijai, atrodas cilvēku rokām samests kurgāns. Par to R. Šnorem stāstījis Rēzeknes ārsts Meijers Poļaks. 2005. gadā par šo vietu, kur atrodas Ratinieku kapsēta, ziņas sniedza Povuls Ratinīks. Uz vietas pārbaudot, tika secināts, ka tas ir neliels, ar kapsētu un citiem rakumiem sapostīts pilskalns. 2005. gada oktobrī Jura Urtāna vadībā tika veikti arheoloģiskie pārbaudes rakumi, kas noteikti apliecināja pilskalna eksistenci. Par pilskalna atklāšanu un arheoloģiskajiem izrakumiem publicēta virkne rakstu.

Pilskalnu (Ratinieku kapsētu), ko daļēji pārauguši koki un krūmi, no rietumu, ziemeļu un austrumu puses ielokā aptver 20. gs. 60. gados veidotā rūpnieciskā apbūve, dienvidu pusē atrodas Jupatovkas iela. Kalns ir 8 m augsts, aptuveni ziemeļaustrumu–dienvidrietumu virzienā orientēts, reljefā norobežots izcēlums ar samērā stāvām nogāzēm un izlīdzinātu virsmu, kuras izmērs ir aptuveni 40 x 20 m. Stāvākas ir kalna austrumu un rietumu nogāzes. Kalna virsmā un dienvidu nogāzē ir jaunāku laiku apbedījumi.

Kalna virsma, lai arī izlīdzināta, tomēr savu sākotnējo, pilskalnam raksturīgo veidu kapsētas un apbedījumu dēļ ir zaudējusi. Kalns, īpaši tā apakšdaļā un pakājē, postīts arī dažādiem rakumiem: Otrā pasaules kara laika zenītlielgabalu pozīcijām, padomju karavīru apbedījuma vietu, ielas paplašināšanu, komunikāciju tranšejām u. c. Ratinieku kapsētas kalns bija netālās Ratinieku sādžas ļaužu apbedīšanas vieta. Laika gaitā kapsētas kalns nodalīts no sādžas ar dzelzceļu, vēlāk kalna apkārtne apbūvēta, ir arī lemts par kapsētas kalna nolīdzināšanu un iekļaušanu rūpnieciskajā apbūvē, bet apbedīto tuvinieku pretestības dēļ tas nav noticis. Ja kapsētas kalns būtu nolīdzināts un apbūvēts, nekas vairs neliecinātu, ka tur ir bijis pilskalns.

Arheoloģiskie izrakumi divos izrakumu laukumos 24 m² kopplatībā tika veikti no apbedījumiem brīvajā stāvajā kalna ziemeļaustrumu nogāzē, kur zemes virspusē bija redzams tumšs kultūrslānis. Nogāzes vidusdaļā, netraucētās pamatzemes līmenī, 0,6–0,7 m dziļumā konstatēta mākslīgi veidota terase ar 0,4–0,5 m platu un pamatzemē par 0,2 m iedziļinātu grāvīti. Tuvāk pilskalna plakumam, ap 2–3 m no pirmās terases un grāvīša, 0,7 m dziļumā tika atklāts vēl otrs 0,4 m plats grāvītis. Ne terase, ne grāvītis virs zemes nebija redzami. Tur tika atsegtas divas stabu bedres.

Grāvīša dibenā bija īpaši nokrautu, degušu akmeņu kaudzīte, zem kuras atrada sivēna žokļa fragmentu, kas, iespējams, varētu tikt uzlūkots par būvupuri. To varētu skaidrot tā, ka, sākot būvēt nocietinājuma sienu, izprasot augstāko spēku labvēlību, sienas pamatā tika likts ziedojums – daļa sivēna galvas. Pašu sivēnu ziedotāji varēja apēst ar būves uzsākšanu vai citām rituālām darbībām saistītā mielastā.

Atrastas bezripas, ar nagiespiedumiem rotātās jeb kniebtās, švīkātās un gludās keramikas lauskas – kopā 294 fragmenti. Agrākais pilskalna izmantošanas posms, kas saistāms ar švīkātās keramikas lietojumu, nevar būt jaunāks par mūsu ēras 1. gadu tūkstoša vidu. Apmestās un ar nagiespiedumiem rotātās keramikas lietojums attiecināms jau uz vēlāku laiku – galvenokārt vidējo dzelzs laikmetu, ticamāk, tā otro pusi. Šķiet, ka šī otrā pilskalna attīstības fāze jau ir saistāma ar latgaļu ienākšanu aptuveni mūsu ēras 1. gadu tūkstoša trešā un ceturtā ceturkšņa mijā. Ratinieku pilskalna apdzīvotība, šķiet, aprāvusies ar mūsu ēras 1. gadu tūkstoša beigām, kad nozīmi sāka iegūt Rēzeknes pilskalns. Ēvalda Mugurēviča vadītie arheoloģiskie izrakumi Rēzeknes pilskalnā parādīja, ka latgaļi to sāka apdzīvot ar 9. gs., un tas aptuveni sakrīt ar apdzīvotības izbeigšanos Ratinieku pilskalnā. Zīmīgi, ka Ratinieku kapsētas kalna pilskalnam raksturīgie mākslīgie pārveidojumi – terases, nocietinājuma grāvīši – konstatēti arheoloģisko izrakumu gaitā, tomēr nav neiespējams, ka daļa šo pārveidojumu ir vēl saglabājusies un jaušama kalna reljefā.

Agrākos laikos, iespējams, slāvu tradīciju ietekmē, kalns ticis saukts par Kurgānu un stāstīts, ka kalns esot ar rokām samests virs kāda karavadoņa kapa. 1942. gadā kalna rietumu nogāzē, rokot kapa bedri, atrasts daudz podu lausku un pat vesela krūze. Krūze nonākusi kādā Ratinieku sādžas pirtī un vairākus gadus lietota kā ūdens smeļamais trauks. Pirtij nodegot, arī krūze gājusi zudumā.

Folkloras liecība par ar rokām samestu kalnu virs kāda karavadoņa kapa ir līdzīga citām Latgales un Latvijas pilskalnu teikām, kurās stāstīts, ka pilskalnu ar cepurēm, mēteļu stūriem, ķiverēm vai kā līdzīgi sabēruši senie karotāji. Ratinieku gadījumā pats pilskalna esamības fakts tautas atmiņā jau bijis aizmirsts, tomēr teika pastarpinātā veidā apliecināja kalna mākslīgos zemes pārveidošanas darbus.

Lai gan Ratinieku pilskalns laika gaitā lielā mērā ir zaudējis pilskalnam raksturīgos mākslīgos pārveidojumus, tomēr tie pastāv. Ratinieku pilskalns, kas atrodas dzīvā pilsētas teritorijā, ir viegli pieejams; tas varētu būt Rēzeknes pirmsākuma vieta, tāpēc tā kultūrvēsturiskā nozīme ir visai ievērojama.