Pirmās ziņas par Pilskalnes Spriņģu pilskalnu 1922. gadā sniedza vācbaltiešu pētnieks Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Lewis of Menar). Pamatojoties uz šo pieminējumu, 1925. gada 24. jūnijā Spriņģu pilskalnu, dēvējot to par “pilskalnu pie Rēzeknes”, uzmērīja un aprakstīja Ernests Brastiņš. Pilskalna apraksts un uzmērījums tika publicēts 1928. gadā grāmatā “Latvijas pilskalni. Latgale”. 2007. gadā Jura Urtāna vadībā pilskalnā izdarīti nelieli pārbaudes izrakumi, tad pat atklāta apmetne pilskalna pakājē. Pilskalns ir populārs, tas bieži pieminēts literatūrā, ir publicēta arī pilskalna folklora. Vairākkārt, iekļaujot arī arheoloģisko izrakumu rezultātus, publicēti plašāki pilskalna apraksti. Pilskalna tuvumā Pilskalna ciemā bijuši senkapi, pagaidām tie nav lokalizēti.

Arheoloģiskais pārbaudes rakums tika veikts Spriņģu pilskalna plakuma ziemeļu daļas vidū. Šajā vietā bija labi saskatāma ap pusmetru augstā kādreizējā tīruma apara. Pētījumu vietā apara jau bija atkāpusies no pilskalna malas par 6–7 m. Izrakumu laukumu iemērīja ar aprēķinu, lai tas šķeltu aparu un būtu perpendikulārs pilskalna malai. Sajauktā virskārta – kādreizējā aramzeme laukuma centrālajā daļā zem aparas – bija ap 0,4–0,5 m bieza, citur – ap 0,2–0,3 m bieza. Pēc virskārtas noņemšanas kultūrslāņa raksturs mainījās, – tas palika tumšāks, intensīvāks, bija sastopamas oglītes, kas kā nelielas starpkārtiņas pamīšus ar gaišāku zemi bija redzamas arī profilā. Kultūrslānī bija izklaidus guloši dūres lieluma un drusku lielāki deguši un šķelti akmeņi, kas tomēr nekādas konstrukcijas vai sakopojumus neveidoja. Zem aparas 0,55–0,9 m dziļumā sāka iezīmēties necilāta dzeltenīgi sarkana smilts. Kopā iegūtas 138 ripas un ripas keramikai līdzīgas bezripas keramikas lauskas. No individuālām senlietām minams atrastais dzelzs iedzītņa nazītis, vērpjamās vārpstas māla skriemelis un akmens šķila ar vienas malas nogludinājumu. Atradumi liecina, ka pētījumu vietā kultūrslānis datējams ar 12.–13. gs. Iepriekš pilskalnā iegūtās apmestās keramikas lauskas, kas datējamas ar agrāku laiku, šajā pētījumu vietā netika atrastas. Degušu māla apmetumu gabalu atradumi savukārt liecina, ka cieši kopā esošās pilskalna koka būves – dzīvojamās un saimniecības ēkas, nocietinājumi – ugunsdrošībai un siltuma saglabāšanai bija apmestas ar mālu.

Zinot, ka 12.–13. gs. pilskalns ar pili bija arī nepilnus 3 km attālajā Rēzeknes pilskalnā, varētu domāt par divu vienlaicīgu vietējo ļaužu koka piļu pastāvēšanu. Rēzeknes pilsētas teritorijā esošais Ratinieku pilskalns šajā laikā jau bija ļaužu pamests. Vācu ordenim uzbūvējot Rēzeknes mūra pili, cita liela vietējo ļaužu nocietinājuma, respektīvi, Spriņģu pilskalna, pastāvēšana kļuva neiespējama. Plašāk skatoties, gan Rēzeknes, gan Spriņģu pilskalna novietne ir visai līdzīga: Rēzeknes pilskalnu no vienas puses apliec Rēzeknes upe, no otras puses ietver Rēzeknes vecupe, bet Spriņģu pilskalnu no trijām pusēm ietver purvaina zemiene ar Mediņas un Jaunives upītēm un to pietekām. Izdevīga un sausa pieeja abiem pilskalniem ir tikai no vienas puses. Jādomā, ka Vācu ordeņa pils būvniecības ieceres autoram vajadzēja pieņemt lēmumu, kura vieta no šīm abām būtu izdevīgāka nākošās mūra pils celtniecībai. Izvēle krita par labu Rēzeknei, kas laikam arī bija pamatotāk.

Spriņģu pilskalna arheoloģisko pētījumu rezultātā iegūtie datējumi norāda, ka pilskalna būves pastāvēja tajā pašā laikā, kad jaunu nocietinājumu un zemes pārvaldes sistēmu dibināja Vācu ordenis. Spriņģu pilskalnam kā Vācu ordeņa varas alternatīvam centram nebija lemta tālāka attīstība un pastāvēšana. Jādomā, ka Spriņģu pilskalna koka nocietinājumi ir gājuši bojā ugunsnelaimē, par ko liecina samērā lielais atrasto apdegušo māla apmetumu daudzums. Vai šis ugunsgrēks bija kārtējā ugunsnelaime, kas koka piļu un blīvās koka apbūves laikmetā nebija nekas negaidīts, vai arī jauno zemes kungu militāra spiediena rezultāts, to arheoloģiskie pētījumi pagaidām atbildēt nevar.

Pilskalns ierīkots iegareni apaļā savrupā ap 15 m augstā kalnā, ko ietver mitra zemiene. No sākuma kalns paceļas lēzeni, bet pēc 4 m spēji top kraujš. Kalna dienvidu un austrumu nogāzes ir kailas, plakumā aug atsevišķi veci bērzi, plakuma abos galos ir lielāki liepu puduri, kas varētu būt īpaši stādīti. Šaurais rietumu gals, kas mūsdienās apaudzis ar priedēm, pārrakts ar grāvi, uzberot 2 m augstu izteiktu valni. Pretējā austrumu gala valnis ir izplūdis un vairāk atgādina, un varbūt arī ir, dabīgs paaugstinājums. Šajā pilskalna galā, kas jau no dabas ir pietiekami stāvs, mākslīgi veidots valnis varēja arī nebūt.

Mūsdienās pilskalna apmeklētāji var uzkāpt pilskalna plakumā no dienvidu puses pa pilskalna nogāzi, tad pa grāvi un tad gar pilskalna rietumu vaļņa dienvidu malu, kas varētu būt arī senā ieejas vieta. Nocietinājuma grāvis, kas aizsniedzas gandrīz līdz pilskalna pakājei un sāk atgādināt terasi, pamatīgāk ir veidots pilskalna ziemeļrietumu nogāzē.

Kalns turpinās arī uz rietumiem no vaļņa un grāvja, tomēr šī kalna daļa vairs nav pieskaitāma pilskalnam. Jau agrākos laikos tā sarakta ar grants un kartupeļu bedrēm. Pilskalna plakums pret vidu ieliekts, 60 m garš un platākajā vietā ap 35 m plats. Agrākos laikos kā pilskalna plakums, tā arī austrumu un dienvidu nogāzes, neraugoties uz to kraujumu, artas. Ar arumiem nav nolīdzināts vienīgi pilskalna grāvis, valnis un pilskalna ziemeļu sāns.

Par kādreizējo pilskalna aršanu liecina ap pusmetru augsta apara, kas vērojama pilskalna plakuma ziemeļu malā. Sākumā plakuma ziemeļrietumu daļā apara saplūst ar pilskalna malu, veidojot krasu lūzumu un pāreju no plakuma uz nogāzi, bet pret plakuma vidusdaļu apara sāk atkāpties no pilskalna plakuma senās malas. Šajā vietā pāreja no plakuma uz nogāzi nav vairs tik krasa. Plakuma dienvidu pusē apara nav jaušama. Iespējams, ka tur dažādos laikos tīruma mala ir mainījusies, nogāzē noslīdot zemāk vai augstāk.

Visā pilskalna plakumā, nogāzēs un pakājē jaušams kultūrslānis. Pilskalnā vairākkārt atrastas bezripas gludo un apmesto, kā arī ripas keramikas trauku lauskas, dažādas senlietas: bronzas pirksta gredzeni, piekariņi, monētas, pakavsaktas, kauri gliemežvāki u. c. Pēc šiem atradumiem spriests, ka Spriņģu pilskalna apdzīvotība lielos vilcienos datējama ar mūsu ēras 1. gadu tūkstoša beigām un 2. gadu tūkstoša pirmajiem gadsimtiem.

Spriņģu pilskalna pakājē ir dažus desmitus metrus nevienādi platas sausākas, slīpas, pilskalnam pieguļošas joslas, kas kādreiz izmantotas kā tīrumi vai pļavas. Pašā pilskalna pakājē kultūrslānis nav jaušams, tomēr tāds ir konstatējams tālāk uz austrumiem no pilskalna; pēc apmēram 20 m apmetnes kultūrslāņa izplatību pārtrauc purvājs. Pāreja no pilskalna pakājes uz pilskalna nogāzi ir ar asu lauzumu, kas liecina, ka pilskalna pakāje līdz pašai nogāzei kādreiz intensīvi arta, tāpēc apmetnes vietā kultūrslānis noarts tālāk no pilskalna pakājes.

Pilskalna ziemeļu nogāzē dažus metrus virs pakājes redzama pāris metrus plata terase, kas sākas apmēram pret pilskalna vidusdaļu, tad ieloka kalnu un slīpi virzās uz augšu gar pilskalna austrumu galu. Varētu būt, ka šajā vietā jaušamas kāda zirgu ceļa paliekas, kas gan varētu būt vairāk saistāms ar vēlāku laiku pilskalna aršanu un uzbraukšanu pilskalna plakumā, vai arī ceļš iebraukts, rokot un vedot granti no kalna pie pilskalna.

Spriņģu pilskalnam ir vairāki tautā lietoti nosaukumi: “Goļberova gora”, “Goļbera kalns”, “Pilis kolns”, “Jaunives kalns”, “Jāņa kalns”. Nosaukums “Spriņģu kalns” cēlies no kādreizējo pilskalna īpašnieku brāļu Spriņģu uzvārda. Par pilskalnu fiksēts vairāk nekā desmit folkloras tekstu. Stāstīts, ka kalnā esot paslēpti lieli dārgumi (tāpēc “Goļberova gora” – “Goldberg” – “Zelta kalns”). Šajā vietā esot nogrimusi baznīca ar visiem dievlūdzējiem un grēcīgu mācītāju. Baznīcas vietā esot pacēlies augsts kalns. Līdz ar baznīcu kādai sievai nogrimis vīrs un bērns. Sieva par to ļoti bēdājusies un sirsnīgi lūgusi Dievu viņai palīdzēt. Kādā naktī pie sievas gultas atnācis balts vecītis un teicis, lai viņa pievērpjot tik garu dziju, ka trīs simti reizes varot aptīt kalnam apkārt, tad vīru un bērnu varēšot atbrīvot, un arī baznīca uzcelšoties. Sieva tā arī darījusi, kā tika teikts. Vērpusi, vērpusi. Palikusi pavisam veca un nespēcīga, bet pavediens arvien nebijis tik garš, kā vajadzīgs. Beigās sieviņa palikusi slima un nomirusi. Diegu neviens pēc tam vairs nemēģinājis vērpt, un baznīca tā arī nav uzcēlusies. Ja kāds tiešām grib zināt, ka tur zem zemes ir baznīca, tad vajagot uz kalnu atnākt Lieldienu sestdienā divpadsmitos naktī vai svētdienas pusdienlaikā, tad varēs dzirdēt, ka zem zemes zvana zvani, spēlē vargans un dzied ļaudis. Vēl cita teika stāsta, ka uz pilskalna agrākos laikos audzis liels ozols sešu soļu apkārtmērā. Ozolu kā svēto koku bija iecienījuši veci ļaudis, kas nelaimes laikā pie tā nākuši lūgt Dievu. Draudzes mācītājs stingri aizliedzis nākt pie ozola, jo lūgšanas pie ozola esot māņi, un solījies visus svētos ozolus apsvētīt ar svētīto ūdeni. Kad mācītājs to tā bija izdarījis ar visiem draudzes svētajiem ozoliem, braucot no Goļbera kalna, pie Greivuļu dzirnavām esot noslīcis. Vēl stāstīts, ka neviena jaunava vai jauneklis nedrīkstot iet pāri kalnam, ka kalnā nedrīkst art (kas acīmredzot tā nav noticis) un ka kalnu ar ķiverēm sanesuši karotāji. Teikas par pilskalnā nogrimušu baznīcu ir īpaši raksturīgas Latgalei, tomēr Spriņģu pilskalna folkloras vainagā ir ne tikai šis sižets. Arī mūsdienās ļaudis labi zina teiku fragmentus par Spriņģu pilskalnu, pilskalna nogāzē pret Rēzekni, kur no pilskalna paveras tāls skats uz Rēzeknes baznīcas torņiem, ir liktas un dedzinātas svecītes.

Spriņģu pilskalns ir ainavisks, ievērojams senvēstures piemineklis, kas saskatāms no lielāka attāluma, ir viegli pieejams, un tam kā vienai no Rēzeknes pirmsākuma vietām ir liela kultūrvēsturiskā nozīme.