Spriņģu pilskalnam ir vairāki tautā lietoti nosaukumi: “Goļberova gora”, “Goļbera kalns”, “Pilis kolns”, “Jaunives kalns”, “Jāņa kalns”. Nosaukums “Spriņģu kalns” cēlies no kādreizējo pilskalna īpašnieku brāļu Spriņģu uzvārda. Par pilskalnu fiksēts vairāk nekā desmit folkloras tekstu. Stāstīts, ka kalnā esot paslēpti lieli dārgumi (tāpēc “Goļberova gora” – “Goldberg” – “Zelta kalns”). Šajā vietā esot nogrimusi baznīca ar visiem dievlūdzējiem un grēcīgu mācītāju. Baznīcas vietā esot pacēlies augsts kalns. Līdz ar baznīcu kādai sievai nogrimis vīrs un bērns. Sieva par to ļoti bēdājusies un sirsnīgi lūgusi Dievu viņai palīdzēt. Kādā naktī pie sievas gultas atnācis balts vecītis un teicis, lai viņa pievērpjot tik garu dziju, ka trīs simti reizes varot aptīt kalnam apkārt, tad vīru un bērnu varēšot atbrīvot, un arī baznīca uzcelšoties. Sieva tā arī darījusi, kā tika teikts. Vērpusi, vērpusi. Palikusi pavisam veca un nespēcīga, bet pavediens arvien nebijis tik garš, kā vajadzīgs. Beigās sieviņa palikusi slima un nomirusi. Diegu neviens pēc tam vairs nemēģinājis vērpt, un baznīca tā arī nav uzcēlusies. Ja kāds tiešām grib zināt, ka tur zem zemes ir baznīca, tad vajagot uz kalnu atnākt Lieldienu sestdienā divpadsmitos naktī vai svētdienas pusdienlaikā, tad varēs dzirdēt, ka zem zemes zvana zvani, spēlē vargans un dzied ļaudis. Vēl cita teika stāsta, ka uz pilskalna agrākos laikos audzis liels ozols sešu soļu apkārtmērā. Ozolu kā svēto koku bija iecienījuši veci ļaudis, kas nelaimes laikā pie tā nākuši lūgt Dievu. Draudzes mācītājs stingri aizliedzis nākt pie ozola, jo lūgšanas pie ozola esot māņi, un solījies visus svētos ozolus apsvētīt ar svētīto ūdeni. Kad mācītājs to tā bija izdarījis ar visiem draudzes svētajiem ozoliem, braucot no Goļbera kalna, pie Greivuļu dzirnavām esot noslīcis. Vēl stāstīts, ka neviena jaunava vai jauneklis nedrīkstot iet pāri kalnam, ka kalnā nedrīkst art (kas acīmredzot tā nav noticis) un ka kalnu ar ķiverēm sanesuši karotāji. Teikas par pilskalnā nogrimušu baznīcu ir īpaši raksturīgas Latgalei, tomēr Spriņģu pilskalna folkloras vainagā ir ne tikai šis sižets. Arī mūsdienās ļaudis labi zina teiku fragmentus par Spriņģu pilskalnu, pilskalna nogāzē pret Rēzekni, kur no pilskalna paveras tāls skats uz Rēzeknes baznīcas torņiem, ir liktas un dedzinātas svecītes.