Nozīmīgākie teātra darbi Viena no pirmajām spilgtākajām skatuves mākslu pārstāvēm, kura aktīvi iestājās par vides jautājumiem, bija amerikāņu māksliniece un aktrise Reičela Rozentāle (Rachel Rosenthal). Pozicionējot sevi kā ekofeministi un dzīvnieku tiesību aizstāvi, skatuves mākslu praktiķe 1984. gadā radīja izrādi “Citi” (The Others). Tās laikā uz skatuves līdz ar pašu mākslinieci uzstājās 42 dzīvnieki – katrs ar savu biogrāfiju, tiecoties uz ekocentrisku pasaules skatījumu un izturoties pret tiem līdzvērtīgi. 1989. gadā Losandželosā, Kalifornijas pavalstī, ASV, R. Rozentāle dibināja savu teātra uzņēmumu Rachel Rosenthal Company, kura darbnīcu repertuārā turpmāk tika iekļautas ekoteātra tēmas, veidojot starpžanru darbus ar daudz un dažādiem skatuviskajiem izteiksmes līdzekļiem, tādējādi dzēšot robežu starp performanci un teātra izrādi. Piemēram, 1992. gadā tapa darbs Filename: FUTURFAX kā distopija, portretējot nākotnes pasauli, kurā cilvēces negausības dēļ iestājies trūkums un bads un draud pienākt arī pašas cilvēces izzušanas mirklis.
Par ekoteātra vēsturē būtisku darbu ir uzskatāms 1991. gadā ASV uzrakstītais un ar Pulicera balvu (Pulitzer Prize) dramaturģijā apbalvotais amerikāņu dramaturga Roberta Šenkana (Robert Schenkkan) deviņu viencēliena lugu cikls “Kentuki cikls” (The Kentucky Cycle), kas caur mitoloģisku prizmu 200 gadu garumā pēta trīs ģimeņu vēsturi, kurā nozīmīga ir cīņa par zemes daļu Kamberlendas plakankalnē, Kentuki pavalstī.
Britu dramaturģe Kerila Čērčila (Caryl Churchill) savos darbos, skarot ekoloģijas tēmas, aktīvi pievēršas feminisma tematikai un kreisi politiskiem jautājumiem. 1971. gadā K. Čērčila uzrakstīja radiolugu “Nav, nav, nav pietiekami skābekļa” (Not not not enough oxygen), kurā atainoja tobrīd tālo nākotni 2010. gadā Londonā, kurā cilvēki dzīvo vienistabas dzīvokļos un atceras tiaki to, kā izskatījās putni, ka reiz bija iespēja vairoties bez licencēm un ka gaisa elpošanai pietika visiem. 2016. gadā autorei tapa luga “Izglābušies vienatnē” (Escaped alone), kas caur vecākā gadagājuma sieviešu ironiskiem monologiem atklāj kapitālistiskās kultūras izraisītu apokalipsi, aprakstot civilizācijas bojāeju plūdu, ugunsgrēku, klinšu nogruvumu rezultātā, tā pārvēršot Zemi par cilvēces pamestu tuksnesi.
Britu dramaturgs Maiks Bartlets (Mike Bartlett) 2010. gadā savā darbā “Zemestrīces Londonā” (Earthquakes in London) portretēja trīs māsu sarežģītās attiecības ar tēvu, kurš ir klimata zinātnieks un kurš prognozē drīzu apokalipsi. Britu dramaturgs Dankans Makmillans (Duncan Macmillan) savā darbā “Plaušas” (Lungs) 2011. gadā priekšplānā izvirzīja jauna pāra attiecības bērnu radīšanas aspektā klimata krīzes priekšvakarā. Britu dramaturģe un režisore Ella Hiksone (Ella Hickson) 2016. gadā savā lugā “Nafta” (Oil) ļauj sievietei ceļot pusotru gadsimtu garā laika posmā – no petrolejas lampas izgudrošanas līdz kļūšanai par starptautiska naftas uzņēmuma vadītāju –, līdz brīdim, kad jāsāk apjaust Zemes neatjaunojamo resursu izsīkumu un vienlaikus saasinās viņas attiecības ar pusaugu meitu.
Austriešu dramaturgs Tomass Keks (Thomas Köck) triloģijā “Klimata trioloģija: applūstošā paradīze, izsalkusī paradīze, rotaļu paradīze” (Klimatrilogie: paradies fluten, paradies hunger, paradies spielen) 2017. gadā pievērsās klimata krīzes un koloniālisma tematikai un runāja traģikomiskā veidā par pārmērīgu dabas ekspluatāciju un līdz ar to arī par planētas Zemi iznīcību.
Dramaturģe Šantala Bilodo (Chantal Bilodeau) klimata pārmaiņu ietekmes skata savā astoņu lugu ciklā “Arktiskais aplis” (Arctic Cycle). Tajā katra no lugām norisinās kādā no valstīm, kuras pretendē uz Arktikas teritoriju, un kur ir aktualizētas cilvēka un dabas attiecības un to ilgtspēja, kā arī pirmiedzīvotāju tēmas. Līdz 2023. gadam ir tapušas trīs lugas: “Sila” (Sila) par Kanādu 2014. gadā, “Uz priekšu” (Forward) par Norvēģiju 2016. gadā un “Vairāk nekādu Hārviju” (No More Harveys) par ASV 2022. gadā.
Ekodramaturģijā spilgts piemērs, kā runāt par vides problēmām, iesaistot vietējo kopienu, ir T. Dž. Mejas luga “Laši ir viss” (Salmon is Everything). 2019. gadā luga tapa kā atceres darbs 2001.–2002. gada sausuma periodam, kura rezultātā Klamatas upē pāris nedēļu laikā nobeidzās ap 70 000 lašu. Luga pievēršas ūdeņu problēmām, kas rodas klimata pārmaiņu ietekmē, un skar dažādu reģionu ilgtspēju un vietējo iedzīvotāju kopienas un to savstarpējās attiecības klimata krīzes saasināšanās laikā.
Ekoteātra laukā nozīmīga ir arī Vācijā izveidotās apvienības Rimini Protokoll darbība, kura pievēršas cilvēka un dabas attiecībām, pēta tās ārpus klasiskām teātra telpām un iesaistot auditoriju. Piemēram, 2014. gadā tapa darbs “Pasaules klimata pārmaiņu konference” (Welt-Klimakonferenz), kurā skatītāji iejutās pasaules līderu lomās, kuriem jāpieņem lēmumi klimata jomā.

Apvienības Rimini Protokoll iestudējums “Pasaules klimata pārmaiņu konference”. Hamburga, Vācija, 18.11.2014.
Fotogrāfs Markus Scholz. Avots: picture alliance via Getty Images, 1037970038.
Ekoteātra izpausmes saskatāmas ne tikai dramaturģiskos darbos, bet arī dejas izrādēs un scenogrāfijas risinājumos. Piemēram, amerikāņu horeogrāfs Viljams Jongs (William Yong) kopā ar scenogrāfu Īanu Garetu (Ian Garrett) savā izrādē vox:lumen (2015) izmantoja gan saules paneļus, kas atradās ārpus zāles, gan arī ģeneratoru, kuru darbināja dejotāji un skatītāji. Ekoscenogrāfijas jomā darbojas scenogrāfe T. Bēra, kura savos darbos pēta materialitāti un tiecas ieviest radītajā scenogrāfijā apritīgu pieeju. Savā performatīvajā projektā “Šie nav atkritumi” (This is Not a Rubbish) darbā “Savērts” (Strung) 2013. gadā māksliniece apritīgi izmantoja pārpalikumus no pārtikas produktu iepakojumiem – gumijotus salami desas tīkliņus, izmantojot tos mijiedarbes atklāšanai starp performantu un materiālu.
Gan dramaturģiski, gan formas ziņā ekoteātra jomu Eiropā mērķtiecīgi attīsta britu režisore Keitija Mičela (Katie Mitchell), savos iestudējumos pievēršoties klimata krīzes jautājumiem. Piemēram, izrādi-lekciju “Desmit miljardi” (Ten Billions) 2012. gadā režisore kopā ar zinātnieku Stefanu Emotu (Stephen Emmott) iestudēja kā monoizrādi-zinātnisku lekciju ar prognozi par to, ka šī gadsimta beigās cilvēku skaits pārsniegs desmit miljardus un kā šī brīža bezatbildīgās izvēles pasliktina nākotnes attīstības scenārijus. 2013. gadā režisore K. Mičela iestudēja D. Makmilana lugu “Plaušas”, izmantojot ekoscenogrāfiskus risinājumus. Režisore izrādē neizmantoja teātra ēkas elektrību, bet lika aktieriem to ražot uz skatuves, minoties uz stacionāriem velosipēdiem, bet vēl četriem citiem velosipēdistiem lika darbināt apskaņošanas sistēmu un projektoru, uz kura ir redzams augošs skaitlis – ar 73 minūšu ilgās izrādes laikā jaundzimušo skaits. 2015. gadā K. Mičela iestudēja īru dramaturga Semjuela Beketa (Samuel Beckett) darbu “Laimīgās dienas” (Happy Days), izvēloties ekorežijas pieeju: dramaturga piedāvāto vidi no iznīkušas zemes režisore pārcēla uz kādas sievietes applūstošo virtuvi un iestudējuma gaitā lika tajā pieaugt ūdens līmenim, tā aktualizējot klimata pārmaiņu neizbēgamības jautājumu un ilustrējot to ar ūdens līmeņa paaugstināšanos pasaulē.