Latvijā kopš 2012. gada (tostarp jo īpaši Covid-19 pandēmijas laikā) ir novērojams tādu ekoteātra principiem atbilstošu izrāžu pieaugums, kas ne vien rada un izmanto iestudējumos ekodramaturģiskus materiālus, bet arī ietver ilgtspējībā balstītas prakses šo izrāžu tapšanā.

Latvijā ekoteātra darbi lielākoties saturiski balstās oriģināldramaturģijā, kas pievēršas ekoloģijas jautājumiem un daudzveidīgām vides problēmām, tostarp klimata pārmaiņām, mežiem un to izciršanas tematikai, dabas daudzveidības sarukumam, vides piesārņojumam, ūdeņiem un to piesārņojumam, starpsugu attiecībām.

Par pirmo ekoteātra piemēru Latvijā gan satura, gan formas ziņā uzskatāma režisora Valtera Sīļa 2012. gadā veidotā muzikālā izrāde-pārgājiens “Mārupīte” (Dirty Deal Teatro).

Latvijas drāmas vēsturē par pirmo spilgtāko lugu, kurā saduras cilvēka un dabas intereses, radot saimniecisku un ētisku konfliktu, uzskatāma Rūdolfa Blaumaņa 1904. gadā uzrakstītā luga “Indrāni”. Drāmā saduras paaudžu viedokļi par saimniekošanu, izraisot konfliktu par ekonomisku motīvu ietekmē pieņemtu lēmumu Indrānu māju apkaimē nocirst ošus, mainot apkaimes ainavu. Par ekorežijai piemērotām lugām latviešu dramaturģijā arī ir uzskatāmas, piemēram, Aspazijas 1928. gadā uzrakstītā drāma “Zalša līgava” un Ingas Ābeles 2001. gadā uzrakstītā ģimenes drāma “Tumšie brieži”.  

Ekoscenogrāfijas jomā ilgtspējas principus teātrī Latvijā pirmo reizi 2021. gadā definēja Ģertrūdes ielas teātris (ĢIT) teātra stratēģiskajās vadlīnijās “ĢIT manifests”. Šajā stratēģiskajā redzējumā, kas ir saistošs visiem teātra praktiķiem, kuri veido izrādes ĢIT, tika uzsvērts, ka teātris neataino pasauli, bet maina to. Dokumentā kā būtisks izrāžu radīšanas princips ir norādīta izrāžu ilgdzīvošana, paredzot, ka ikviens jaundarbs jāparāda vismaz desmit reizes un vismaz divreiz ārpus Rīgas, līdz ar to ir svarīga izrādes transportējamība un scenogrāfijas kompaktums (līdz 20 kubikmetriem).

Latvijā ekoteātra darbi lielākoties saturiski balstās oriģināldramaturģijā, bet formas ziņā iekļaujas vides (environmental) teātra vai īpašvietas (site-specific) teātra paņēmienos, izmantojot izrādes-pastaigas, izrādes-pārgājiena, izrādes-lekcijas un citas līdzīgas formas.

Atsevišķos gadījumos ekoteātris Latvijā izpaužas arī kā ekorežijas darbi, iestudējot dramaturga jau iepriekš uzrakstītu un iestudētu lugu, bet nozīmīgu vietu jauniestudējumā atvēlot cilvēka un dabas attiecībām. Kā ekorežijas piemērus var minēt režisores Ingas Tropas iestudējumus: Aspazijas lugas iestudējumu “Zalkša līgava” (2020) Jaunajā Rīgas teātrī un skotu dramaturga Deivida Harovera (David Harrower) drāmas iestudējumu “Naži vistās” (2022) Latvijas Nacionālajā teātrī.

2008. gadā ekoteātra jomā sadarbībā ar zinātniekiem tapa režisores Elīnas Cērpas izrāde “Ūdens atmiņas”. Izrādes dramaturgs Tims Oksers (Tim Ochser) ekodramaturģijas izstrādē izmantoja sengrieķu dramaturga Eurīpida (Εὐριπίδης) lugas “Mēdeja”  (Μήδεια, 431. gadā p. m. ē.) motīvus, vēršot uzmanību uz trim dažādiem ūdens baseiniem ­– uz Baltijas jūru, Viktorijas ezeru Āfrikā un Arāla jūru Centrālāzijā. V. Sīļa muzikālajā izrādē-pārgājienā “Mārupīte” (2012) uzmanība tika pievērsta vides piesārņojumam, izmantojot dokumentālu notikumu, kur vairāk nekā 100 ķīmisku vielu noplūda Mārupītes ūdeņos pēc ugunsgrēka sadzīves ķīmijas ražotnē Pārdaugavā, Rīgā. Izrāde-pārgājiens notika pilsētvidē bez papildu scenogrāfijas risinājumiem, un izrādes veidotāji tās programmiņā bija uzskaitījuši resursus, kas patērēti izrādes radīšanas un rādīšanas laikā.

Klimata pārmaiņu tematiku atspoguļo režisora V. Sīļa izrāde “Zudusī Antarktīda” (2015), teātra veidotāja un dramaturga Jāņa Baloža kopdarbs ar Lubānas kopienas teātri “No Ceikstes līdz Aiviekstei” (2020), kā arī režisores Paulas Pļavnieces muzikālā kataklizma “Ēdenes dārzs” (2021). Kameroperas formātā klimata pārmaiņu izraisīto raižu tematika izskan ĢIT ekofeministiskajā mūzikas teātra izrādē Monstera Deliciosa (2023), ko veidojušas režisore Barbara Lehtna (Barbara Lehtna), komponiste Līva Blūma, dramaturģe Linda Krūmiņa.

Koku izciršanas jautājumus aktualizēja režisore un dramaturģe Krista Burāne izrādē-pastaigā “no tā laika koki vairs nerunā” festivālā Homo Novus (2020), bet režisors V. Sīlis izrādē-pārgājienā “Mežs” Latvijas Nacionālajā teātrī (2020) pretstatīja mežu aizsardzību un mežu izciršanu. Koka materialitāti ĢIT ir pētījis režisors Andrejs Jarovojs fiziskā teātra izrādē bez teksta “Malkas ceļi” (2020). Koku kā dzīvu būtni uzlūkoja vairāk nekā 130 brīvprātīgie K. Burānes un K. Brīniņas veidotajā līdzdalības performancē “Sarunas ar kokiem” (2024), kas norisinājās liepu alejā Rīgā iepretim Latvijas Republikas Ministru kabinetam. 

Bioloģiskās daudzveidības tēmu izzūdošo dabisko pļavu kontekstā ir akcentējusi dramaturģe Linda Rudene audioizrādē “Pļavas dzelzenes atzīšanās” Valmieras Vasaras teātra festivālā (2020), režisore Ilze Bloka pievērsusies micēlija tēmai izrādē “Sēņošanas čempionāts” (2021), bet K. Burāne muzikālā līdzdalības izrādē “Visi putni skaisti dzied” (2023) paralēli Dziesmu svētku tematiskajai līnijai izrādē ir ietvērusi apdraudēto putnu sugu populāciju sarukuma līniju.

Sugu teātra principus iedzīvināja horeogrāfe Lilija Lipora kustību izrādē “Brīvības bioloģija. Zuša stāsts” (2020) un režisores Ivetas Poles audiovizuālā performance “Bišu lieta” festivālā Homo Novus (2021), bet teātra veidotāju J. Baloža un Noela Kano (Nahuel Cano) darbs “Brieža pēdējā nakts” (2022) festivālā Homo Novus vēsta par cilvēka un dzīvnieka attiecībām, meklējot tajās paralēles.  

Ekoteātra darbi Latvijā top arī bērnu un jauniešu auditorijai. Teātra apvienība “PERFOrācija”, kurā apvienojušās režisore Beatrise Zaķe un scenogrāfe Pamela Butāne, 2019. gadā skolēniem piedāvāja izrādi-darbnīcu “Plastmasas huligāni”, centrā izvirzot vides piesārņojuma tēmu. Režisore I. Tropa Covid-19 pandēmijas laikā, 2020. gadā, radīja digitālu izrādi “Misija: Zeme” par pēdējiem diviem cilvēkiem, kas palikuši uz Zemes un vides problēmu dēļ ir spiesti meklē jaunu vietu, kur dzīvot. 2023. gadā režisors Rūdolfs Apse Latvijas Leļļu teātrī ar skolēniem par ekoloģijas problēmām runāja pirmās mīlestības stāstā “Vaļa dziesma”, radot skaņu partitūru no dažādiem sadzīves priekšmetiem.

Vērienīgs ekoscenogrāfijas piemērs vidē ir komponistes Annas Ķirses (Fišeres) veco mežu tematikai veltīta laikmetīgā opera “Koku opera. Vējgāzes” (2020), kas tika iestudēta Somijas vidienes mežā, kur mākslinieks Andris Eglītis un arhitekti Austris Mailītis un Roberta Fišere uzbūvēja dabisku amfiteātri no vējgāžu sagāztiem kokiem, neizmantojot ne metālu, ne plastmasu. K. Burānes un P. Butānes izrādē “Pasaules gals un citas blēņas” (2021) Valmieras Vasaras teātra festivālā par izrādes norises vietu izmantoja esošas skolas telpas un teritoriju, tematiski izvietojot tajā jau esošos rekvizītus izrādes vajadzībām. Izmantojot ekoscenogrāfijas pieeju, piemēram, atkritumi var pārtapt objektu teātra lellēs, kā tas notika Liepājas Leļļu teātrī režisora Mārtiņa Gaiļa izrādē pirmsskolas vecuma bērniem “Lapsa un mežs” (2023) un Valmieras vasaras teātra festivālā režisora Matīsa Budovska izrādē bērniem “Briesmīgi priecīgas lietas” (2023).

Ekoteātra jomā Latvijā aktīvi darbojas režisore un dramaturģe K. Burāne, režisors V. Sīlis, teātra veidotājs un dramaturgs J. Balodis, dramaturģe L. Rudene, komponiste A. Ķirse, scenogrāfe P. Butāne, režisore I. Tropa, horeogrāfe Kristīne Brīniņa, režisore I. Pole, scenogrāfe un videomāksliniece Katrīna Neiburga.

Starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo Novus savā programmā iekļauj arī ekoteātra virzienam raksturīgas izrādes, piemēram, K. Burānes izrādi-pastaigu “no tā laika koki vairs nerunā” (2020), I. Poles izrādi “Bišu lieta”, J. Baloža un N. Kano izrādi “Pēdējā brieža nakts” (2022).

Arī Valmieras Vasaras teātra festivāla programmā ir atrodamas ekoteātra virzienam atbilstošas izrādes, piemēram, L. Rudenes audioizrāde “Pļavas dzelzenes atzīšanās” (2020), K. Burānes izrāde “Pasaules gals un citas blēņas” (2021), režisores Māras Ūzuliņas izrāde bērniem “Bumba nerunā” (2021), A. Ķirses opera “Vēsā” (2022), režisores Ineses Mičules izrāde “Plaušas” (2022), M. Budovska izrāde bērniem “Briesmīgi priecīgas lietas” (2023).

Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI) pārstāv Latviju Eiropas līmeņa desmit valstu sadarbības projektā “ACT: māksla, klimats un pārmaiņas”, kura uzmanības centrā ir ekoloģija, klimats un sociālās pārmaiņa un kurā Latviju pārstāv K. Burāne, J. Balodis un jauno mediju mākslinieks un komponists Voldemārs Johansons.

Rīgas Tehniskās universitātes Zinātnes un inovāciju centrs kā zinātniska institūcija ilgtspējīgu risinājumu attīstīšanā pārstāv Latviju 2023. gadā aizsāktā Eiropas līmeņa projektā “STAGES” (Sustainable Theatre Alliance for a Green Environmental Shift), kura mērķis ir sekmēt teātros ilgtspējā balstītu darbību.