Laivveida akmens krāvuma kapi, t. s. Velna laivas, ir senkapu grupa Valdemārpils tuvumā Talsu novadā. Šādi senkapi reģistrēti piecās vietās: Valdemārpils Birzniekos (Zaķos), Lubes Lībēs, Lubes Mušiņās un Dundagas Plintiņos, kā arī Lubes Bīlavās. Apbedīšana akmens laivās ir tipiska Skandināvijas tradīcija kopš neolīta beigām līdz vikingu laikmetam, kas īpaši raksturīga kļuva bronzas laikmetā. Laivveida akmens krāvumi sastopami Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā un Somijas piekrastes zonā. Daudz šādu senkapu ir Baltijas jūras salās – Bornholmā, Ālandu salās, Ēlandē, bet it īpaši Gotlandē, kur pēc dažādu autoru datiem ir līdz 350 šādu akmens laivu. Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēs līdzīgi pieminekļi sastopami reti. Kurzemē minētajās piecās vietās kopā bijušas deviņas akmens laivas, un tās visas jau 19. gs. otrajā pusē ir arheoloģiski pētītas. Šo pētījumu rezultāti apkopoti Jūliusa Dēringa (Friedrich Julius Döring), Konstantīna fon Grēvinka (Constantin Caspar Andreas von Grewingk), Eduarda Šturma un Jāņa Graudoņa publikācijās. Abās viena otrai galā un ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā orientētajās Lubes Bīlavu laivās 1863. gadā izrakumus veica J. Dērings, bet jau toreiz tās bija postītas, izlaužot bortu akmeņus zemnieku saimniecību vajadzībām. Kā J. Dēringam stāstīja Lubezeres skolotājs Frīdrihs Šteinfelds, neilgi pēc 1840. gada abas laivas vēl bijušas veselas.
Vienai laivai bija saglabājušies tikai galu akmeņi, bet trūka bortu akmeņu. Saglabājušies bija arī apbedījumi laivas iekšpusē. Arī otrajai laivai daļa bortu akmeņu bija aizvesti – no 38 akmeņiem bija palikuši 20. Taču šīs laivas iekšpusi divus gadu pirms J. Dēringa bija izrakņājuši vietējie jaunieši.