Laivveida akmens krāvuma kapi, t. s. Velna laivas, ir senkapu grupa Valdemārpils tuvumā Talsu novadā. Šādi senkapi reģistrēti piecās vietās: Valdemārpils Birzniekos (Zaķos), Lubes Lībēs, Lubes Mušiņās un Dundagas Plintiņos, kā arī Lubes Bīlavās. Apbedīšana akmens laivās ir tipiska Skandināvijas tradīcija kopš neolīta beigām līdz vikingu laikmetam, kas īpaši raksturīga kļuva bronzas laikmetā. Laivveida akmens krāvumi sastopami Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā un Somijas piekrastes zonā. Daudz šādu senkapu ir Baltijas jūras salās – Bornholmā, Ālandu salās, Ēlandē, bet it īpaši Gotlandē, kur pēc dažādu autoru datiem ir līdz 350 šādu akmens laivu. Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēs līdzīgi pieminekļi sastopami reti. Kurzemē minētajās piecās vietās kopā bijušas deviņas akmens laivas, un tās visas jau 19. gs. otrajā pusē ir arheoloģiski pētītas. Šo pētījumu rezultāti apkopoti Jūliusa Dēringa (Friedrich Julius Döring), Konstantīna fon Grēvinka (Constantin Caspar Andreas von Grewingk), Eduarda Šturma un Jāņa Graudoņa publikācijās. Abās viena otrai galā un ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā orientētajās Lubes Bīlavu laivās 1863. gadā izrakumus veica J. Dērings, bet jau toreiz tās bija postītas, izlaužot bortu akmeņus zemnieku saimniecību vajadzībām. Kā J. Dēringam stāstīja Lubezeres skolotājs Frīdrihs Šteinfelds, neilgi pēc 1840. gada abas laivas vēl bijušas veselas.

Vienai laivai bija saglabājušies tikai galu akmeņi, bet trūka bortu akmeņu. Saglabājušies bija arī apbedījumi laivas iekšpusē. Arī otrajai laivai daļa bortu akmeņu bija aizvesti – no 38 akmeņiem bija palikuši 20. Taču šīs laivas iekšpusi divus gadu pirms J. Dēringa bija izrakņājuši vietējie jaunieši.

No abām akmeņu laivām mūsdienās apskatāma tikai viena. 1999. gada izrakumu laikā tā tika rekonstruēta. Tā atrodas valsts mežā, ap 300 m uz ziemeļrietumiem no Bīlavu mājām, 400 m uz dienvidiem no Rojas upes un 15 m no Nogales–Lubes grants lielceļa tā labajā pusē.

Teikas vēstī par vietējā valdnieka Vidzera līgumu ar Velnu, kam uzdots aizbērt Irbes jūras šaurumu starp Kolkasragu un Sāmsalu. Gailim rītausmā iedziedoties, velna piekrautie kuģi pārvērtušies par akmeņiem. Citā variantā stāstīts par baroniem, kuri ar buriniekiem no Rīgas saņēmuši stiprus dzērienus, ieročus un bruņotus palīgus. Piekrastes zvejnieki sprieduši, ka bez piegādēm kungi neizdzīvos, tāpēc nolēmuši, ka Irbes jūras šaurums jāaizber. Kurzemniekiem labvēlīgais Velns apņēmies visu izdarīt vienā naktī. Darbs gandrīz jau bijis pabeigts, bet tad trešo reizi iedziedājies gailis un laivas palikušas iekraušanas vietās, pārvērsdamās par akmeņiem. 1999. gadā kāds vietējais iedzīvotājs stāstīja, ka bērnībā no šīs vietas baidījušies un, lai nebūtu jāiet tuvu garām pa lielceļu, metuši līkumu gar mežam pretī esošā lauka tālo malu.

J. Dēringa izpētītās dienvidaustrumu laivas garums bijis 14,94 m, bet platums – 3,1 m. Laivas vidusdaļā zem 0,15 m biezas humusa kārtas atklāja samērā pavirši liktu laukakmeņu bruģi. Dziļāk atradās smiltis un akmeņi, kā arī liela akmens plāksne ar gludu apakšu. Tā sedza no mazākām plakanām akmens plāksnēm izveidotas trijstūrainas, apakšējā daļa sašaurinātas kameras. Pavisam J. Dērings fiksēja 10–12 šādas kameras, turklāt tās bijušas izvietotas viena virs otras trīs “stāvos”. Kameru pildījumā bija smiltis, jauktas ar degušiem cilvēku kauliem. Tur atrada arī dažas trauku lauskas un oglītes. Visa šī konstrukcija bija izbūvēta 1,2 m dziļā bedrē.

1999. gada izrakumos tika izpētīta ziemeļrietumu laiva. Izdevās atklāt izlauzto borta akmeņu iedziļinājumus, kas ļāva spriest par zudušo akmeņu izmēriem, kā arī laivas iekšienes bruģējuma paliekas. Šie novērojumi bija svarīgi, veicot laivas rekonstrukciju.

Netraucētus apbedījumus atklāt neizdevās. Spriežot pēc kalcinētajiem kauliem un māla trauku lauskām, laivas iekšpusē bijuši vairāki, varbūt trīs četri apbedījumi, no kuriem viens, šķiet, bijis māla urnā. Atrastās māla trauka – urnas – lauskas pieskaitāmas t. s. agrajai apmestajai keramikai, lai gan uz dažām lauskām bija arī vājš švīkājums. Divas veiktās radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) analīzes vienam kremētajam apbedījumam norādīja laiku 1398.–1112. gads p. m. ē. un otram apbedījumam – laiku 937.–806. gads p. m. ē.

Tradicionāli uzskata, ka akmens laivās apbedītie bija atbraucēji no Gotlandes, kas šeit izveidojuši savu koloniju. Nevar tomēr izslēgt iespēju, ka tie bija vietējas izcelsmes cilvēki, kas, izmantojot bronzas maiņas konjunktūru, iesaistījās jūras sakaros. Uz tādu iespēju norāda dažas lokālās īpatnības akmens laivu konstrukcijā un apbedījumu urnu izveidē. Šķiet visai ticams, ka šie pārvadātāji bija profesionāli jūras braucēji, kas pēc nāves tika apbedīti simboliskās akmens laivās viņu dzīvesvietas tuvumā Rojas upes apkārtnē. Akmens laivveida akmeņu krāvuma kapu izvietojums Rojas upītes tuvumā norāda arī uz ceļu, pa kuru jūrasbraucēji ērti un īsā laikā varēja nokļūt līdz jūrai. Tas liek domāt, ka akmens laivveida krāvumos apbedīto ļaužu intereses galvenokārt bija saistītas ar maiņas tālsakariem austrumu–rietumu virzienā starp Skandināviju un Volgas–Kamas metalurģisko centru. Šī sakaru virziena viens atzars bija arī Daugavas ūdensceļš.

Bīlavu Velna laiva ir unikāls rekonstruēts bronzas laikmeta piemineklis Latvijā. Tas viegli sasniedzams, jo apkārtnē ir šī kultūrvēsturiskā pieminekļa norādes zīmes un šī vieta ir atzīmēta visās Latvijas ceļu kartēs.