Vīķi ir mazciems Limbažu novada Staiceles pagastā, kas izveidojies kādreizējās Vīķu muižas (Zarnau) teritorijā. Atrodas pagasta dienvidaustrumu daļā pie Spaļupes ietekas Salacā. Vīķi atrodas 5 km no pagasta centra Staiceles, 45 km no novada centra Limbažiem un 130 km no Latvijas galvaspilsētas Rīgas. Tuvākās pilsētas ir Aloja (12 km) un Mazsalaca (15 km).

Iedzīvotāju skaits 2022. gadā – 68.

Padomju otrreizējās okupācijas laikā 1945. gadā tika izveidota Rozēnu pagasta (pastāvēja bijušajā Valmieras apriņķī līdz 1949. gadam) Vīķu ciema padome, kura tika likvidēta 1958. gadā un Vīķu ciems tika iekļauts Staiceles lauku teritorijā.

1947. gada decembrī Mežuļu mājās (Vīķu klubā) tika nodibināts kolhozs “Stars”, bet 1948. gada janvārī – kolhozs “Jaunā zeme” ar centru Liepiņās. 1950. gadā kolhozi tika apvienoti un izveidots kolhozs “Uzvara”. 1966. gadā kolhozs “Uzvara” tika apvienots ar kolhozu “Staicele”.

20. gs. 2. pusē  pirmās nepieciešamības preces Vīķos tirgoja Alojas patērētāju biedrības veikalā. Līdz 20. gs. 90. gadu beigām Vīķos bija arī pasta nodaļa

Vīķu muižas pirmsākumi meklējami 1531. gadā, kad Vācu ordeņa Livonijā mestrs Volters fon Pletenbergs (Wolter von Plettenberg) izlēņoja zemi Reinholdam Orgisam (Reinhold Orga, Orgis).

Zviedrijas karalis Kārlis XI (Karl XI) 1677. gadā Vīķu muižu piešķīra Rīgas namniekam un pasta direktoram Statiusam Šteinam (Statius Stein) kā atlīdzību par to, ka viņš sakārtoja Zviedrijas pasta sistēmu Vidzemē. Muižu redukcijas laikā muiža viņam tika konfiscēta. Pēc tam Vīķu muiža ilgu laiku palika valsts īpašumā jeb tā dēvētā – kroņa muiža.

Krievijas Impērijas ķeizariene Anna (Анна Иоанновна) 1736. gadā uzdāvināja muižu savam favorītam grāfam Karlam Gustavam Reinholdam Lēvenvoldem (Karl Gustav Reinhold von Löwenwolde), bet 1744. gadā nākamā ķeizariene Elizabete (Елизавета Петровна) konfiscēja muižu un uzdāvināja to savam favorītam Aleksandram Rumjancevam (Александр Иванович Румянцев). 1747. gadā muižu nopirka grāfs Joahims Johans fon Zīverss (Joachim Johann von Sievers). Pēc viņa īpašumu mantoja Jakobs Johans fon Zīverss (Jacob Johann von Sievers). Nākošais Vīķu muižas īapašnieks bija Gustavs Emanuels fon Krīdeners (Gustav Emanuel von Krüdener), kurš muižu nopirka 1845. gadā, bet 19. gs. 2. pusē Vīķu muiža piederēja Mengdenu (Mengden) dzimtai. Pēdējais muižas īpašnieks no 1905. līdz 1920. gadam bija P. V. Berezins. Pēc P. V. Berezina muiža pārgāja kalnu inženiera Ceitlera īpašumā.

1916. gadā vasarā muižā bija izcēlies liels ugunsgrēks, kura laikā nodega kūtis, stallis, dzirnavas un labības klētis. 20. gs. 20. gados uzsāktās agrārās reformas laikā Vīķu muižai tika atsavināta visa zeme, bet muižas centrs bez zemes tika piešķirts profesoram Augustam Kirhenšteinam, kā 1905. gada revolūcijas laikā cietušajam. A. Kirhenšteins muižā uzturējās tikai vasarās un tur ierīkoja veterināro punktu. Vīķu muiža profesoram piederēja līdz 1938. gadam, kad viņš to pārdeva Staiceles papīrfabrikas direktoram Rūdolfam Šalheram.

R. Šalhers pats muižā nedzīvoja, bet viņa laikā muižas kungu namā tika veikts liels remonts. Namā tika ievilkts ūdensvads, apkārtnē tika veikti labiekārtošanas darbi. Vēlāk muiža nonāca pagasta īpašumā un tajā no 1939. līdz 1966. gadam atradās skola.

Vīķu muižas kungu nams celts 1890. gadā, par ko liecina gadskaitlis celtnes vidusdaļas frontonā. Muižas kungu nams celts neogotikas stilā no sarkaniem ķieģeļiem, kas ražoti ķieģeļu cepļos “Liskas”, kas atradās muižas apkārtnē. Kungu nams ir vienstāva garenbūve ar lēzenu divslīpju jumtu bez torņiem, kas ēku padara tuvāku piepilsētas savrupnamu arhitektūrai. Ēkai ir augsts cokolstāvs un  drempeļstāvs. Ēkas fasāde ir bagātīgi greznota ar arkatūru un sandrikiem. Interejers, mainoties daudzajiem saimniekiem, nav saglabājies.

No 1967. gada līdz 2009. gadam muižas ēkas izmantoja bērnu psihiatriskās slimnīcas, bet no 1975. gada līdz 1992. gadam arī narkoloģijas pacientu vajadzībām.

Mūsdienās Vīķu muižas kungu māja ir pašvaldības īpašums.

Kopš 1860. mācības notika zemnieku sētās – Vecdreimaņos, Veclīciemā un Lukstiņos. Vēlāk skolas ēka kopā ar pagasta namu tika uzcelta Strautiņu mājas vietā. Ap 1883. gadu skolas ēka nodega, un 1885. vai 1886. gadā tika uzcelta jauna Vīķu un Limšēnu pagastskola. Kopš 1900. gada tās nosaukums bija Rozēnu pagasta Vīķu skolu, bet no 1919. gada – Vīķu I pakāpes pamatskola ar 4 klasēm. 1939. gadā Vīķu I pakāpes pamatskola tika pārcelta uz Vīķu muižas kungu māju, kur darbojās līdz 1966. gadam.

Vīķos atrodas darba terapijas un rehabilitācijas centrs “Vīķi” (2000) un rekreācijas centrs “Vīķi” (2015). Bijušās pienotavas ēkā atrodas veikals, kurā var iegādāties pirmās nepieciešamības preces. Vīķu apkārtnes zemnieku saimniecības galvenokārt nodarbojas ar augkopību un lopkopību.

Apdzīvoto vietu šķērso autoceļš V163 (Mazsalaca–Staicele). Vīķos var nokļūt, izmantojot sabiedrisko transportu – starppilsētu autobusu, ko nodrošina a/s “Cata” maršrutā Rīga–Limbaži–Ainaži. Braucot ar personīgo auto, ērtāk izmantot automaģistrāli E67 (Via Baltica), Ainažos nogriežoties uz autoceļa P15 (Ainaži–Matīši), bet Staicelē nogriežoties uz autoceļa V163 (Mazsalaca–Staicele).

Galvenais tūrisma objekts ir kādreizējais Vīķu muižas komplekss, muižas parks, kā arī Vīķu dzirnavas. Muižas parka platība ir 2,5 hektāri. Vīķu muižas kompleksam pieskaitāmas arī bijušās Vīķu dzirnavas uz Salacas pietekas Spaļupītes. Dzirnavas celtas 19. gs. Saglabājusies trīs stāvu atjaunotā dzirnavu ēka, aizsprosts, kā arī dzīvojamā māja. Salacas upē pie Vīķu muižas atrodas Vīķu saliņa. Kādreiz tā bija zaļumbaļlu un dažādu pasākumu vieta ar estrādi un deju grīdu. Vīķu saliņā deju grīda bija 20. gs. 20.–30.gados, bet nelielā estrāde tika uzbūvēta 20. gs. 50. gadu sākumā un pastāvēja līdz 20. gs. 70. gadu beigām. Nokļūt uz saliņas iespējams no Vīķu muižas puses sausā laikā. No saliņas redzami smilšakmens atsegumi, tautā saukti par “mazo skaņokalnu”. Salacas upes krastā, netālu no Vīķu muižas, pie Indiņu mājām, atrodas nostāstiem apvītais Indiņu lielais akmens, pie kura Vīķu muižas dārznieks slepus esot ticies ar muižas barona meitu.