Samba ir ātra deja, kas apvienota ar straujiem mūzikas ritmiem un ir kļuvusi par kultūras identitāti daudziem brazīliešiem. Samba aizsākās kā solo deja, taču ir attīstījusies kā pāru deja. To raksturo vienkārši soļi uz priekšu un atpakaļ ar slīpām, šūpojošām ķermeņa kustībām. Samba tiek uzskatīta par vienu no populārākajām Brazīlijas kultūras izpausmēm. Šī deja kļuvusi par Brazīlijas nacionālo identitāti un Brazīlijas karnevāla simbolu. Mūsdienās samba ir visizplatītākā deju forma Brazīlijā karnevāla festivāla laikā. Samba ir deju kopums, nevis tikai viena deja, un tas nosaka sambas dejošanas kopainu Brazīlijā.

19. gs. deja izplatījās visā Brazīlijā. Sambai šajā laikā jau bija savs ritms, kustības un vairāki izpildījuma veidi – apļveida, dueta un solo.

Termins “samba” (no portugāļu ‘vīrišķīgs’) saskaņā ar visizplatītāko versiju ir radies no Āfrikas pāru dejas nosaukuma ar vienkāršu horeogrāfiju. Pamatā tā bija liela apļa deja, kuras centrā atradās sieviete un vīrietis. Periodiski centra dejotāji mainījās ar tiem, kuri stāvēja aplī. Otra versija – eiropieši jebkuru tumšādainu cilvēku dēvēja par “sambo”, un, ņemot vērā, ka vergi, kuri sākotnēji dejoja šo deju, bija tumšādaini, deju sāka dēvēt par sambu.

Brazīliešu sambas pamatā ir Angolas tradicionālā mūzika – semba (semba), un Brazīlijā ar to saprot tradicionālā karnevāla mūziku un deju. Sākotnēji tā tika uzskatīta par piedauzīgu deju, bet, tai attīstoties, samba pamazām tika izpildīta arī sabiedrības augstākajos slāņos, un 1885. gadā samba tika atzīta par nevainojamu un graciozu brazīliešu deju. 1888. gadā parādījās sambas skolas (escola de samba). Brazīlijā, Riodežaneiro karnevālā, kas notika 1917. gadā, deja tika prezentēta Rietumu sabiedrībai. 1920. gadā sambas popularitāte pieauga, un tā guva starptautisku atzinību gan mūzikas žanrs, gan kā dejas forma.

Ir zināmas divas sambas pamatversijas. Lauku jeb lēno versiju sauca batuke (batuque), tā bija ritmiski sarežģīta. Vienkāršākā no pilsētas versijām bija samba karioka (samba carioca), kas izveidojās līdz 1917. gadam Riodežaneiro deju zālēs no mašišes (maxixe) dejas, kuras elementi vēlāk veidoja šīs dejas pamatus. Brazīliešu tautas deja mašiše bieži tiek dēvēta par Brazīlijas tango. Dejas mūzikai iegūstot ritmiski skaidrāku formu, ASV laikā no 1921. līdz 1923. gadam tika ieviesta jauna versija ar nosaukumu samba karioka.

Brazīlijā samba kopš 1935. gada skan un tiek dejota karnevālos, kur to dejo kā solo deju. Daudzas sambas skolas visu gadu īpaši gatavojas  karnevālam. Karnevāla sambu dejo ritmā “ātrs, ātrs, lēns un” – uz “ātrs, ātrs, lēns” tiek izpildīti trīs ātri soļi un uz “un” nedaudz paceļot brīvās kājas celi. Sievietes dejojot aktīvi izpilda gurnu kustības, vīrieši dejo daudz ieturētāk. Galva tiek turēta taisni un pēc iespējas nekustīgāk, lai karnevāla laikā nenokristu lielā galvas rota. Mūsdienās Brazīlijā ir populāra arī samba pāru izpildījumā, tās nosaukums ir “pagoda”. Dejotāji visbiežāk dejo savos deju klubos un restorānos, kur mūzika ir tuva pirmatnējam stilam; dejotāju izpildītajai sambai ir raksturīga improvizācija un spontanitāte figūru izvēlē.

Eiropā samba kļuva populāra 20. gs. 40. gadu beigās. Sacensību sambas stila izveidē ievērojami nopelni ir Volteram Lērdam (Walter William Laird) ar partneri Loreinu Reinoldi (Lorraine Reynolds). Gadu laikā sacensību sambas stils ir nedaudz mainījies. 70. gados populārs bija disko stils, bet 90. gados – daudz asāks un sinkopētāks variants. Sacensību sambas tehniku raksturo “baunss” jeb šūpošanās kustība ceļos un ātrs, sinkopēts ritms. Dažām figūrām raksturīga iegurņa izvirzīšana uz priekšu jeb samba tik-tok (samba tik-toc). Sacensību samba ir tehniski sarežģīta.

Mašiše jeb brazīliešu tango radies no Dienvidamerikas indiāņu dejas. Tā bija pirmā brazīliešu deja, ar kuru 20. gs. sākumā iepazinās arī amerikāņi. Mašiše bija viena no sambas svarīgākajām priekštecēm, kuras elementi vēlāk veidoja šīs dejas pamatus. Tā ir eleganta un estētiska salondeja, kurā partneri ietur distanci un nav cieša kontakta. Tā bija viena no nedaudzajām jaunajām, grūtajām dejām, kas saņēma atzīšanu no dejotājiem Vernona un Airīnas Kāsliem (Vernon Castle, īstajā vārdā William Vernon Blyth un Irene Castle). Dejas mūzikai iegūstot ritmiski skaidrāku formu, ASV 20. gs. 20. gados ieviesa jaunu sambas versiju ar nosaukumu samba karioka.

Parīzē deja sāka izplatīties no 1911. līdz 1912. gadam, pateicoties brazīliešu dejotāja Djūka (Duque, īstajā vārdā Antonio Lopess de Amorims Diniss, Antonio Lopes de Amorim Diniz) un Arletes Doržēras (Arlette Dorgère) oriģinālās dejas horeogrāfijas milzīgajiem panākumiem. Stilizētā Brazīlijas mašiše Eiropā populāra bija līdz 20. gs. 40. gadiem.

Samba de gafieira ir pāru deja, kurā apvienoti karnevāla sambas, salsas, Argentīnas tango, mašišes un dažādi akrobātiskie elementi. Šis sambas stils kļuva populārs 20. gs. 40. gados Riodežaneiro (deju zālēs strādniekiem). Samba de gafieira ir piemērota visu vecumu cilvēkiem, un, lai arī šī deja Brazīlijā ir pazīstama jau vairākus gadu desmitus, tā turpina piesaistīt arī jauniešus ar savu dzīvesprieku un lielo radošuma vērienu. Šo deju var izpildīt dažādos latino ritmos.

Samba de gafieira kopš tās pirmsākumiem ir diezgan daudz mainījusies. Mūsdienās  ir modernā deja ar brazīliešu mentalitāti. Brazīlijā samba de gafieira tiek uzskatīta par balles deju, lai gan tā atšķiras no vispārpieņemtās sporta starptautiskās samba. Samba de gafieira ir pazīstama visā pasaulē, to bieži māca deju skolās. Brazīlijā tā tiek dejota saskaņā ar sambas mūziku, bosanovu, šoriņju (chorinho) .

Brazīlijas dejas ar vispārējo nosaukumu regeja samba parādījās 20. gs. 70. gados Baijas pavalstī, kas atrodas Brazīlijas ziemeļaustrumos. Šis paveids tiek uzskatīts par otro populārāko sambas stilu, kurā mijas Kubas ritmi, regejs un Brazīlijas samba. Deju elementi ir aizgūti no reliģiskajām afrobrazīliešu ceremonijām. Regeja samba ir grupu deja, kas ir galvenā Salvadoras karnevāla deja.  Tās izpildījums ir taisnāks, lēnāks un mazāk šūpojošs nekā citi stili. Mūzika parasti ir vidēja tempa un ir piepildīta ar ritmiskiem bungu sitieniem.

Tā ir improvizēta afrobrazīliešu deja no Baijas pavalsts, un senākais un autentiskākais sambas veids. Baijā vīrieši izpilda muzikālu pavadījumu, bet sievietes dzied un sit plaukstas. Pēc tradīcijas šie izpildītāji veido apli, kur visbiežāk dejo tikai viena vai retāk – divas sievietes. Pārējie karnevāla dalībnieki stāv aplī, it kā speciāli pievēršot uzmanību galvenajam dejotājam. Vīrieši reti ieiet aplī, lai dejotu.

Karimbu sambā ir ne tikai portugāļu, bet arī spāņu un afrikāņu motīvi. Tā ir izteikti jutekliska deja, kurā sieviete mēģina apvīt vīrieti ar svārkiem. Reizēm sieviete nomet kabatlakatiņu uz grīdas, un partnerim tas jāpaceļ ar muti.

Pogodas samba ir lēnāks, intīmāks sambas stils, kas radies Sanpaulu. Lai gan tas ir līdzīgs samba de gafieira, tajā ir iekļautas lēnākas, mazāk atlētiskas kustības. Pagodu mūzika radās 20. gs. 80. gadu sākumā; tā ieviesa jaunus instrumentus sambas mūzikā un sāka iekļaut vairāk ironijas un slengu dziesmu tekstos. Mūsdienās Brazīlijā pogodas samba ir populāra pāru deja. Dejotāju izpildītajai sambai ir raksturīga improvizācija un spontanitāte figūru izvēlē.

Sambā frevu visas kustības prasa ilgus mēģinājumus, kā arī lielu spēku, izturību un lokanību. Šo deju ir iedvesmojusi kapoeiras (Brazīlijas cīņas mākslas) kustības, un tajā ir vairāk nekā 120 dažādas kustības. Dejas biežāk izmantoto kustību piemēri ir lēkšana, koordinētas ātras kāju kustības un kūleņi. Dejotājus, kuri sambu frevu dejo izcili, dēvē par passista (passishta), viņi valkā košas drēbes un dejojot izmanto mazus lietussargus. Brazīlijas Pernambuku pavalstī ir daudz frevu klubu, kur starp dalībniekiem notiek aizraujošas sacensības, lai noteiktu labāko no labākajiem. Frevu ir viena no spilgtākajām un bezrūpīgākajām dejām brazīliešu folklorā. 2012. gadā UNESCO to iekļāva Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Papildu Brazīlijas sambai galvenais sambas stils ir balles samba. Balles samba ir daļa no starptautiskām sporta dejām. Tā ir partneru deja, kas tiek izpildīta uz deju grīdas. Balles samba ir tradicionālās sambas, kā arī mašišes ietekmju kombinācija, un gadu gaitā tā ir izveidojusi savu unikālo stilu.

Neatņemama Brazīlijas karnevāla tradīcija ir sambas parādes, kurās tūkstošiem žilbinoši tērptu dejotāju priecē ar enerģiskām dejām un savā starpā sacenšas, kurš ir lielāks lietpratējs. Karnevāla pirmsākumi meklējami 1723. gadā, kad notika pirmais Riodežaneiro karnevāls. Tolaik vergiem tika dotas tiesības pāris dienas gadā ļauties vētrainām svinībām un mākslinieciskos priekšnesumos paust neapmierinātību ar saviem saimniekiem.

Karnevāla ietvaros vietējās sambas deju skolas sacenšas par titulu un naudas balvu. Katra skola koncentrējas uz sava izvēlētā priekšnesuma  tēmu, ko pēc mēnešiem ilgas gatavošanās demontrē mūziķu komanda un sambas dejotājas. Katras skolas nozīmīgākā dejotāja ir bundzinieku karaliene, kura vada mūziķus, kas nosaka skolas toni un tempu ar savu milzīgo bungu sitieniem. Bundzinieku karaliene ir jauna, fiziski piemērota un izvēlēta sava skaistuma un harizmas dēļ. Šīs ir dejotājas, kas zināmas kā pasaules labākās sambas dejotājas. Pirms karnevāla dejotājas intensīvi trenējas – ir ikdienas treniņi un deju mēģinājumi, kā arī uzstāšanās televīzijā, fotosesijās un intervijās. Karnevāla sambu dejo ritmā “AAL un” – uz “AAL” tiek izpildīti trīs ātri soļi un uz “un” nedaudz paceļot brīvās kājas celi.

20. gs. 30. gados ASV deja tika stilistiski pārstrādāta un izmantota daudzās kinofilmās. Sambu varēja redzēt filmā “Lidojot uz Rio” (Flying Down to Rio, režisors Torntons Frīlends, Thornton Freeland, 1933) ar Doloresu del Rio (Dolores del Rio) un Džīnu Reimondu (Gene Raymond) galvenajās lomās. Otrā plāna aktieri Freds Astērs (Fred Astaire) un Džindžera Rodžersa (Ginger Rogers) izpildīja vienu kopīgu numuru filmā “Karioka” (The Carioca). Režisora Ērvinga Kummingsa (Irving Cummings) filmā “Tā nakts Rio” (That Night in Rio) spoža dejas izpildītāja bija Karmena Miranda (Maria do Carmo Miranda da Cunha).

Kinematogrāfa nopelni sambas popularizēšanā bija lieli, tomēr pastiprināti interesi par sambu radīja 1939. gada Vispasaules izstāde Ņujorkā, kur sambas mūzika tika atskaņota Brazīlijas paviljonā. Pēc dažiem gadiem brazīliešu komponists Ari Barrozu (Ary Barroso) uzrakstīja klasisko sambu “Brazīlija” (Brasil), kas ātri kļuva par hitu.

Ievērojamākās 20. gs. Brazīlijas karnevāla sambas dejotājas ir: Marija Būkere (Maria Booker), Marisa Elīrio (Marisa Alyrio), Kristiāna Kalila (Christiane Calill), Valērija Trindade (Valéria Trindade) un citas.

Sporta dejās: Dženifera Greja (Jennifer Grey) un Dereks Hafs (Derek Hough), Sjūzanna Rīda (Susanna Reid) un Kevins Kliftons (Kevin Clifton).

Latvijā nozīmīgākie Latīņamerikas deju programmas dejotāji, tostarp sambas ir: Agris Greiers un Laila Račko, Juris un Biruta Baumaņi, Valērijs un Agita Mironovi.

21. gs.  Brazīlijas karnevāla sambas dejotājas ir: Sabrina Sato (Sabrina Sato), Monika Alfradike (Monique de Araújo Alfradique), Raisa de Oliveira (Raissa de Oliveira), Renāta Santosa ( Renata Santos) horeogrāfe un sambas dejotāja Džonija Kvīna (Jonia Samba Queen, īstajā vārdā Džonija Maklennija, Jonia McClenney) un citas.

Sporta dejās: Donijs Bērns (Donnie Burns) un Geinora Fērvezera (Gaynor Fairweather) bija 16 reizes Pasaules profesionālie čempioni Latīņamerikas dejās un 11 reizes profesionālie starptautiskie Latīņamerikas deju čempioni.

Latvijā nozīmīgākie ir Marts Smolko un Tīna Bazikina, Vicencs Sanss (Vicenc Torremade Sanz) un Megija Dana Morīte, Romāns Dobrecovs un Violeta Ļevčenko, Jevgenijs Suvorovs un Ņina Bezzubova un citi.