Antropoloģijas interešu loks aptver cilvēkus, kā arī cilvēku veidotās un cilvēkus veidojošās attiecības visos kontekstos un izpausmēs. Šāda definīcija nozīmē, ka antropoloģija ir visaptveroša sociāla, humanitāra un bioloģiska zinātne, tomēr tradicionāli tā galvenokārt aptver jautājumus, kas attiecas uz cilvēkiem kopumā, to pieredzes un eksistences universālajām iezīmēm un lokālajām variācijām. Antropoloģija cieši saistīta ar citām jomām un zinātņu nozarēm, kuras cenšas izprast dažādas cilvēku izpausmes, bet antropoloģijas klasifikatorās attiecības ar šīm zinātnēm, kā arī antropologu darbības jomas variē atkarībā no vietējām akadēmiskajām tradīcijām.

Antropoloģiju iedala divās epistemoloģiski un metodoloģiski diezgan atšķirīgās daļās: bioloģiskajā jeb fiziskajā antropoloģijā un sociālajā jeb kultūras (arī sociokulturālajā) antropoloģijā.

Bioloģiskā jeb fiziskā antropoloģija nodarbojas ar cilvēka bioloģisko iezīmju un to lokālo variāciju izpēti, cilvēka uzvedības bioloģisko determinanšu izpēti, kā arī sociālo un bioloģisko determinanšu mijiedarbības noskaidrošanu (piemēram, vai un cik lielā mērā priekšrokas došanu noteiktiem pārtikas produktiem noteiktās grupās nosaka dažādu gēnu izplatība šajās populācijās, vai arī rīcību nosaka kultūras un sociālās preferences). Bioloģiskajai antropoloģijai ir vairākas apakšnozares. Paleoantropoloģija pēta cilvēku sugas izcelšanos un evolūciju. Skeleta bioloģija un osteoloģija pēta cilvēku skeleta iezīmes. Šai apakšnozarei ir īpaša nozīme ar pagātnes izzināšanu saistītajās jomās, jo bieži vien izpētes materiāls sastāv tikai no kauliem. Primatoloģija pēta pašlaik dzīvojošo un jau izmirušo pērtiķu un citu primātu uzvedību, anatomiju, fizioloģiju un ģenētiku. Parasti šī izpēte orientēta uz cilvēcīgo iezīmju evolūcijas rekonstrukciju. Cilvēku bioloģija pēta mijiedarbību ar vidi caur pielāgošanos vides apstākļiem (piemēram, slimībām, klimatam), diētu, kā arī demogrāfiskos aspektus. Šī apakšnozare pēta arī cilvēku bioloģisko iezīmju variācijas laikā un telpā. Tiesu antropoloģija izmanto antropoloģiskās metodes un zināšanas, lai palīdzētu identificēt cilvēku mirstīgās atliekas un atrisināt noziegumus.

Vācu akadēmiskajā tradīcijā un sabiedrībās, kuras šī tradīcija ietekmējusi (tajā skaitā kontinentālajā Eiropā, ieskaitot Austrumeiropu), termins “antropoloģija” vēsturiski ticis attiecināts uz bioloģisko antropoloģiju un nereti tieši uz antropometriju, kura nodarbojas ar dažādu ķermeņa daļu mērīšanu. Šajā tradīcijā antropoloģija nereti uzskatīta par vēstures apakšnozari, jo attīstījās ciešā saistībā ar arheoloģiju. Mūsdienās šis lietojums kļūst arvien retāks.

Antropoloģija pastāv un attīstās kopsolī ar citiem sabiedriskiem procesiem, un noteiktā periodā pastāvējušās pētnieciskās tēmas un virzieni jāskata plašākā kontekstā. Piemēram, antropologu iesaistīšanās rasu pētījumos un eigēnikas eksperimentos 20. gs. pirmajā pusē atspoguļoja perioda zinātniskās domas virzienu, bet vēlākos periodos tika plaši kritizēta.

Sociālā jeb kultūras antropoloģija (mūsdienās arī – sociokulturālā vai kultūrsociālā antropoloģija) pēta cilvēkus sabiedrības un/vai kultūras aspektā. Termins “sociālā antropoloģija” vairāk asociējas ar Lielbritānijas tradīciju, kas salīdzinoši lielu uzsvaru lika uz dažādu sociālo parādību izpēti, mazāk uzmanības pievēršot kultūras jēdzienam. Kultūras antropoloģija raksturīga Ziemeļamerikai, kur par pētījumu galveno vienību tika uzskatīta kultūra. Tomēr kā viena, tā otra nodarbojās ar dažādu sabiedrību salīdzinošu izpēti, datu iegūšanai galvenokārt izmantojot ilgstoša līdzdalīgā novērojuma metodi. Mūsdienās intelektuālās robežas starp abām tradīcijām ir gandrīz izzudušas, kas arī skaidro terminu apvienošanu.

Tradicionāli nozīmīgākās sociālās jeb kultūras antropoloģijas apakšnozares kārtojušās ap tādiem jēdzieniem kā “radniecība”, “laulība”, “ģimene”, “ekonomika”, “politika”, “reliģija”, “medicīna”, “dzimte”, “dzimums” un “seksualitāte”. Tomēr šo kategoriju universālā daba un tāpēc arī zinātniskā pielietojamība nereti tikusi apstrīdēta. Sociālās antropoloģijas apakšnozaru loks faktiski ir bezgalīgs, jo tās izpētes laukā ietilpst visas jomas un procesi, kuros cilvēki iesaistās kā sabiedriskas būtnes. Ikviena aspekta antropoloģiska izpēte var tikt definēta kā apakšnozare (piemēram, radniecības antropoloģija, ēšanas un ēdiena antropoloģija, nāves un miršanas antropoloģija, zinātnes antropoloģija, valsts antropoloģija).

Ziemeļamerikas akadēmiskajā tradīcijā bez jau minētajām divām jomām (bioloģiskās jeb fiziskās antropoloģijas un sociālās jeb kultūras antropoloģijas) pie antropoloģijas tiek pieskaitīta arī arheoloģija un antropoloģiskā lingvistika.

Nereti kā atsevišķu antropoloģijas apakšnozari izšķir lietišķo jeb pielietojamo antropoloģiju, kuras mērķis ir nevis teorētiskās izpratnes padziļināšana, bet gan praktisku jautājumu risināšana. Lietišķie antropologi izmanto antropoloģijai raksturīgās izziņas metodes, it īpaši līdzdalīgo novērojumu, lai iegūtu zināšanas par cilvēku uzvedību un rīcības motivācijām konkrētos apstākļos un ar šo zināšanu palīdzību censtos risināt esošās problēmas. Arī tiesu antropoloģija pieder antropoloģijas lietišķajam virzienam.

Mūsdienu antropoloģija ir sazarota nozare, kura pēta cilvēkus, izmantojot plašu metožu klāstu, sākot ar strikti dabaszinātniskām kvantitatīvām metodēm un beidzot ar subjektīvo redzējumu respektējošām un interpretējošām metodēm, kas raksturīgas humanitārajām zinātnēm.

Bioloģiskajā jeb fiziskajā antropoloģijā galvenokārt tiek pielietotas dabaszinātnēs izmantotās kvantitatīvās izpētes metodes.

Sociālajā antropoloģijā galvenokārt tiek izmantotas kvalitatīvās metodes, it īpaši līdzdalīgais novērojums, kur galvenais princips ir pētnieka ilgstoša (nereti vairāku gadu garumā) iesaistīšanās novērojamās sabiedrības dzīvē. Antropoloģiskās izpētes procesu kopumā sauc par etnogrāfisko lauka darbu.

Metodoloģisko atšķirību dēļ starp bioloģisko un sociālo antropoloģiju pastāv zināma spriedze, kuras dēļ mūsdienu akadēmiskajā pasaulē var runāt par divu diezgan atšķirīgu un neatkarīgu antropoloģijas virzienu pastāvēšanu. Tomēr visus antropologus vieno daži kopīgi pamatprincipi. Kopš 19. gs. beigām par vienu no būtiskākajiem metodoloģiskajiem principiem antropoloģijā ir kļuvis vācu izcelsmes antropologa Franca Boasa (Franz Boas) definētais metodoloģiskais kultūrrelatīvisms, kurš nosaka, ka sabiedrības jāpēta to pastāvēšanas kontekstā, nevis attiecībā pret kādu universālu mērauklu. Jau kopš antropoloģijas pirmsākumiem būtisks bijis arī uzskats par tā dēvēto cilvēku psihisko vienotību (psychic unity of mankind), kas nozīmē, ka visu cilvēku prāta pamatstruktūras darbojas vienādi. Šis koncepts ir fundamentāls, lai varētu izdarīt secinājumus, kas attiecas uz cilvēkiem kopumā (t. i., ne tikai uz kādu vienu novēroto populāciju).

Sociālā jeb kultūras antropoloģija lielā mērā pārklājas ar etnoloģiju. Viena vai otra termina lietošana atkarīga no akadēmiskās tradīcijas un/vai politiskiem apsvērumiem. Piemēram, ASV kultūras antropoloģijā etnoloģija ir etnogrāfisko datu analīzes process. Francijā par etnoloģiju tiek dēvēts atsevišķu reģionu salīdzinājums. Zviedrijā lielākoties ar antropoloģiju tiek saprasta citu, it īpaši neindustrializētu, sabiedrību izpēte, kamēr tāda paša veida Zviedrijas izpēte tiek dēvēta par etnoloģiju. Centrālajā un Austrumeiropā, kur pamanāmas pēdas atstājusi vācu akadēmiskā tradīcija, gan antropoloģija, gan etnoloģija līdz pat nesenam laikam tika uzskatītas par jomām, kas saistītas galvenokārt ar noteiktu grupu izcelšanās un vēsturiskās pārveides izpēti. Šajā kontekstā antropologi nodarbojās ar antropometrisku parametru izpēti, visbiežāk arheoloģiskā materiālā, bet etnologi, izmantojot dažādus datus, izzināja etnisko grupu izcelsmi.

Terminoloģiski antropoloģijai ir sarežģītas attiecības ar etnogrāfiju. Rietumeiropas antropoloģijas tradīcijā ar etnogrāfiju tiek saprasts, no vienas puses, pats izpētes process, ko veic antropologs lauka darba laikā (pētnieks tad tiek dēvēts par etnogrāfu). No otras puses, etnogrāfija ir kādas sabiedrības vai grupas apraksts, t. i., etnogrāfiskā darba rezultāts. Citur etnogrāfija pastāv kā atsevišķa nozare, kas galvenokārt koncentrējas uz izzūdošā kultūrvēsturiskā mantojuma dokumentēšanu un analīzi.

Mūsdienās tomēr notiek aktīva etnoloģijas, etnogrāfijas un antropoloģijas tuvināšanās, gan apzinoties, ka klasifikācijas robežas ir tikai nosacītas, gan arī akadēmiskā finansējuma sarukuma rosinātas konsolidācijas kontekstā.

Sociālā antropoloģija ir ļoti tuva socioloģijai. Uzsvara dēļ, ko antropoloģija liek uz sabiedrību salīdzināšanu, tā ir dēvēta arī par salīdzinošo socioloģiju. Atsevisķās tradīcijās (piemēram, Latvijā) sociālo antropoloģiju klasificē kā daļu no socioloģijas, bet franču antropologs Klods Levī-Stross (Claude Levi-Strauss) paudis viedokli, ka antropoloģija ir visaptveroša zinātne, kuras apakšnozares ir visas pārējās ar cilvēku dzīvi saistītās zinātnes un humanitārās jomas. Tradicionāli sociālajā antropoloģijā daudz lielāka uzmanība tikusi pievērsta neindustrializētām ne-Rietumu sabiedrībām un to salīdzināšanai gan savā starpā, gan ar industrializētām un Rietumu sabiedrībām. Socioloģijā savukārt uzsvars tiek likts uz industrializētu Rietumu sabiedrību izpēti, galvenokārt izmantojot kvantitatīvas metodes, daudz mazāk uzmanības pievēršot dažādu sabiedrību salīdzināšanai. Lai gan mūsdienu antropologi ļoti bieži pēta kompleksas sabiedrības, nereti veicot pētījumus paši savās sabiedrībās (t. i., līdzīgi, kā to dara sociologi), dažādu sabiedrību salīdzinājums iezīmē antropologiem raksturīgo skatījumu un analīzes principus.

Pateicoties fundamentāliem jautājumiem par cilvēkiem raksturīgām iezīmēm, antropoloģija nereti risina jautājumus, kas pārklājas ar filozofiju (būtiski ņemt vērā, ka filozofiskā antropoloģija ir filozofijas, nevis šeit aprakstītās antropoloģijas apakšnozare, jo balstās filozofijas tradīcijās un izpētes metodēs). Antropoloģijā, pretēji filozofijai, secinājumi par cilvēku dabu, unikalitāti un variācijām tiek balstīti empīriskos novērojumos.

Bioloģiskā antropoloģija cieši saistīta un nereti pārklājas ar dažādām bioloģijas un medicīnas apakšnozarēm.

Antropoloģija kā atsevišķa akadēmiska nozare radās 19. gs. vidū. Sistemātiska informācijas vākšana par cilvēku dzīves paradumiem sākās jau 18. un 19. gs. mijā galvenokārt Vācijā, iekļaujot divus virzienus: Volkskunde (vienkāršās tautas, galvenokārt zemnieku, dzīvesveida un uzskatu pētījumi) un Völkerkunde (citu tautu pētījumi). Izmantojot šos pētījumus, vāciski runājošajās zemēs 19. gs. pirmajā pusē izveidojās pirmie etnogrāfiskie muzeji. Vācu pētniekiem un teorētiķiem antropoloģijā bija liela nozīme visu 19. gs. Pirmā institūcija, kas savā nosaukumā izmantoja vārdu “antropoloģija”, ir 1859. gadā dibinātā Parīzes Antropoloģijas biedrība (Société d’Anthropologie de Paris). Dažus gadus vēlāk – 1863. gadā ‒ tika izveidota Londonas Antropoloģijas biedrība (Anthropological Society of London). Turpmākā gadsimta laikā līdzīgas organizācijas izveidojās daudzās pasaules valstīs. 19. gs. beigās antropoloģiju sāka pasniegt arī augstskolās.

Antropoloģijas pētījumus un teorētisko attīstību nosacīti var iedalīt vairākos lielos posmos. Sākotnēji – no nozares pirmsākumiem līdz 20. gs. 20. gadiem – antropologi galvenokārt pievērsās jautājumiem par dažādu kultūru, iezīmju un prakšu vēsturisko attīstību. Unilineārā evolucionisma tradīcijā strādājošie antropologi, piemēram, brits Edvards Burnets Tailors (Edward Burnett Tylor) un amerikānis Lūiss Henrijs Morgans (Lewis Henry Morgan), uzskatīja, ka sabiedrības attīstās pa vienu noteiktu trajektoriju, izejot caur secīgām attīstības fāzēm no zemākās uz augstāko, turklāt katrai no šīm pakāpēm piemīt noteikts iezīmju kopums. Vāciski runājošajās zemēs attīstījās cita teorija – difuzionisms. Šīs teorijas pārstāvji, piemēram, vācu ģeogrāfi un etnologi Frīdrihs Recels (Friedrich Rätzel) un Frics Grebners (Fritz Graebner), centās rekonstruēt noteiktu iezīmju izplatību pasaulē, pieņemot, ka tās veidojušās kādā noteiktā centrā. Kopumā šajā laikā tika uzskatīts, ka dažas sabiedrības joprojām saglabājušas iezīmes, kuras citur iznīkušas, tāpēc, pētot šīs “primitīvās” sabiedrības, iespējams tieši ielūkoties “attīstīto” sabiedrību pagātnē. Tomēr, tā kā visas sabiedrības strauji mainījās, aktuāls bija šo iezīmju dokumentēšanas (etnogrāfiskais) darbs.

Etnogrāfiskā darba gaitā tomēr tika atklāts arvien vairāk pierādījumu tam, ka sīki izstrādātās attīstības shēmas neatbilst realitātei. 20. gs. pirmajās dekādēs spēkā pieņēmās citi teorētiskie virzieni, atsakoties no unilineārā evolucionisma un sākot sistemātisku empīrisko datu vākšanu ar ilgstoša līdzdalīgā novērojuma palīdzību. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) F. Boass sāka dokumentēt sabiedrību etnogrāfiskās iezīmes un parādīja, ka sociālevolucionāri vispārinājumi neatbilst empīriskajai realitātei. F. Boass uzskatīja, ka konkrētās kultūras izpausmes izriet no attiecīgo grupu unikālās vēstures, nevis pakļaujas universāliem evolūcijas likumiem (šo pieeju 20. gs. otrajā pusē amerikāņu antropologs Mārvins Heriss (Marvin Harris) nodēvēja par vēsturisko partikulārismu). Lielbritānijā 20. gs. 20. gados poļu izcelsmes antropologs Broņislavs Maļinovskis (Bronisław Malinowski) ar savu vairākus gadus ilgušo pētījumu Trobriandu salās aizsāka ilgstoša līdzdalīgā novērojuma tradīciju. B. Maļinovskis un britu sociālantropologs Alfreds Redžinalds Radklifs-Brauns (Alfred Reginald Radcliffe-Brown) lika pamatus britu struktūrfunkcionālismam, kas galvenokārt centās izskaidrot, kā dažādi elementi nodrošina sabiedrību kohēziju, pastāvēšanu un turpināšanos. 30. gados ASV saistībā ar psihoanalīzes ieskatiem izveidojās tā dēvētā Kultūras un personības skola. Spilgtākā tās pārstāve ir ASV antropoloģe Ruta Benedikta (Ruth Benedict). Kultūras un personības skola meklēja saikni starp kultūru (it īpaši bērnu audzināšnanas praksēm) un noteiktā kultūrā novērojamām tipiskām psiholoģiskām iezīmēm. Lai gan šī pieeja sabiedrībā bija populāra, metodoloģisku problēmu dēļ tā tikusi kritizēta un vēlāk atzīta par nezinātnisku.

Pārmaiņas pasaules kārtībā pēc Otrā pasaules kara veicināja funkcionālisma norietu, jo šī teorija nebija piemērota pārmaiņu interpretācijai. Sāka parādīties teorētiskie virzieni, kas skaidroja dinamiku. Atjaunojās interese par evolūcijas procesiem (šoreiz par evolūciju kā multilineālu procesu), un izveidojās ar to cieši saistītā kultūras ekoloģijas skola, kuras ievērojamākie pārstāvji bija amerikāņu antropologi Roberts Lūvijs (Robert Lowie), Leslijs Vaits (Leslie White) un Džulians Stjuarts (Julian Steward). Veidojās interese par dinamiskiem politiskiem procesiem un konfliktu, sabiedriskiem procesiem kā spēli. Iepriekšējā perioda antropologi uzsvaru bija likuši uz sistēmu, kurā cilvēki darbojās tikai kā samērā maznozīmīgi elementi (t. i., sistēmcentrētā pieeja). Sākot ar 20. gs. 50. gadiem, uzmanība tika pievērsta indivīdu (aktoru) spējai ietekmēt sistēmu un manipulēt ar noteikumiem (t. i., aktorcentrētā pieeja).

20. gs. 50. un 60. gados antropologi pievērsās simboliem, to sistēmām un nozīmei. Nozīmīgākie šādu pētījumu autori bija britu antropologs Viktors Tērners (Victor Turner) un amerikāņu antropologs Klifords Gīrcs (Clifford Geertz). Uzplaukumu piedzīvoja no kibernētikas un strukturālās lingvistikas pārņemtos principos balstītā strukturālā antropoloģija, kuru pārstāvēja K. Levī-Stross, kā arī britu antropologi Edmunds Līčs (Edmund Leach) un vēlāk arī Mērija Daglasa (Mary Douglas). 60. gadu beigās un it īpaši 70. gados antropologi sāka eksperimentēt ar marksisma analītiskajiem instrumentiem un konceptiem. Parādījās interese par dzimti un jautājumiem, kas saistīti ar feminismu. Tas atspoguļojas antropoloģu Šerijas Ortneres (Sherry Ortner), Henrietas Mūras (Henrietta Moore) un Mišeles Rosaldo (Michelle Zimbalist Rosaldo) pētījumos. Šajā periodā notika arī tā dēvētais koloniālais pagrieziens antropoloģijā, kam bija raksturīga apzināšanās, ka iepriekšējos periodos antropologi darbojušies ciešā saistībā ar koloniālajiem spēkiem. Sākās teorētisko un konceptuālo pieeju pārskatīšana.

Gan marksistiskajam, gan feministiskajam virzienam bija raksturīga interese par varas attiecībām un nevienlīdzību, kas 80. gados kļuva par vienu no nozīmīgākajām perspektīvām antropoloģijā.

70. gadu beigās un 80. gadu sākumā, apvienojot struktūrcentrēto un aktorcentrēto perspektīvu, izveidojās prakses teorija, ko pārstāvēja tādi zinātnieki kā britu sociologs Entonijs Gidenss (Anthony Giddens) un franču sociologs Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu). Šī teorija atstāja nozīmīgu ietekmi uz antropoloģiskajiem pētījumiem 20. gs. 80. un 90. gados. Vienlaikus 80. un 90. gadu teorētiskā doma saņēma spēcīgu postmodernās paškritikas triecienu. Džeimss Klifords (James Clifford) un amerikāņu antropologs Džordžs Markuss (George Marcus) interpretēja antropoloģiju kā rakstīšanas, tekstu radīšanas praksi, uzsverot šīs prakses eirocentriskās saknes. Intensīvā paškritikā antropologi pārvērtēja savu pozīciju globālajā zināšanu sistēmā. Šajā laikā novērojams teorētiskais eklektisms, kur vienlaikus pastāvēja daudzi iepriekšējos gados aizsāktie teorētiskie virzieni, kas pamazām sadrumstalojas individuālās pieejās.

Fiziskā antropoloģija lielā mērā attīstījās neatkarīgi no aprakstītajiem teorētiskajiem virzieniem un problēmām, lai gan pirmie antropologi nereti pētīja gan bioloģiskās, gan sociāli kulturālās iezīmes (piemēram, mūsdienu ASV antropoloģijas pamatlicējs F. Boass sākotnēji strādāja tieši kā bioloģiskais antropologs). 19. gs. bioloģiskā antropoloģija galvenokārt nodarbojās ar antropometriju, t. i., kaulu, it īpaši galvaskausa, izmēru dokumentēšanu, cenšoties noteikt rasu iezīmes. Šī izpēte savā ziņā sakrita ar evolucionismu sociālajā antropoloģijā. Fizisko antropologu pētījumi vēlāk tika izmantoti, veidojot pseidozinātniskas rasu teorijas, kam bija liela nozīme pasaules politikā līdz Otrā pasaules kara beigām. Saikne ar rasisma teorijām iedragāja antropologu reputāciju. Tomēr jau drīz pēc Otrā pasaules kara beigām attīstījās tā saucamā jaunā fiziskā antropoloģija, kura apvienoja anatomiju, ekoloģiju, uzvedības pētījumus un ģenētiku. Fiziskie biologi sāka nodarboties arī ar primātu pētīšanu to dabiskajā vidē, kā arī laboratorijās. Jaunas metodes parādījās arī paleoantropoloģijā, kas palīdzēja veikt precīzāku atrasto fosiliju datēšanu.

No teoriju attīstības viedokļa, 21. gs. pirmo dekāžu antropoloģijā vērojama mērķtiecīga izvairīšanās no visaptverošām teorijām, kas iet kopsolī ar kritisku nevienlīdzības un sociālo problēmu izpēti, it īpaši pievēršoties neoliberālās pasaules kārtības negatīvo seku dokumentēšanai un kritikai. Antropoloģijā novērojams tā dēvētais ontoloģiskais pagrieziens. Viens no ievērojamākajiem pagrieziena pārstāvjiem, brazīliešu antropologs Eduārdu Viveirušs de Kastru (Eduardo Viveiros de Castro) izteicis domu, ka vienlaikus pastāv dažādas ontoloģijas, kuras nav iespējams salīdzināt attiecībā pret kādu etalonu. Parādās jaunas pētniecības jomas, kas saistītas ar mūsdienu dzīves aktuālajiem notikumiem (piemēram, britu antropologa Daniela Millera (Daniel Miller) pētītā digitālā antropoloģija), jaunām sfērām, piemēram, sajūtu antropoloģija, kam pievērsusies Sāra Pinka (Sarah Pink), vai ēdiena antropoloģija, ko pēta Kristina Graseni (Cristina Grasseni). Tiek paplašinātas antropoloģijas robežas, piemēram, pētot saskarsmi starp cilvēkiem un citām sugām (tā dēvētā daudzsugu antropoloģija).

Vairums žurnālu, kas tiek publicēti antropoloģijā, atspoguļo fiziskās un sociālās antropoloģijas dalījumu, tomēr daži, piemēram, Curent Anthropology (kopš 1960. gada; izdod University of Chicago Press) un Journal of the Royal Anthropological Institute (kopš 1995. gada; izdod Lielbritānijas un Īrijas Karaliskais antropoloģijas institūts, Royal Anthropological Institute of Great Britain and Ireland), apvieno gan bioloģisko, gan sociālo/kultūras aspektu.

Sociālajā un kultūras antropoloģijā starp ietekmīgākajiem žurnāliem minami tādi izdevumi kā Current Anthropology, Annual Review of Anthropology (kopš 1972. gada), American Ethnologist (kopš 1974. gada; izdod Amerikas antropoloģijas asociācija (American Anthropological Association) un Amerikas etnoloģijas asociācija, American Ethnological Association), Cultural Anthropology (kopš 1986. gada; izdod Kultūras antropoloģijas biedrība (Society for Cultural Anthropology) un Amerikas antropoloģijas asociācija), Journal of the Royal Anthropological Institute, Social Anthropology (kopš 1992. gada; izdod Eiropas sociālo antropologu asociācija (European Association of Social Anthropologists) un Cambridge University Press), American Anthropologist (kopš 1888. gada; izdod Amerikas antropoloģijas asociācija, Vašingtonas antropoloģijas biedrība (Anthropological Society of Washington) un Amerikas etnoloģijas asociācija). Antropologu starpā norit intensīvas diskusijas par zināšanu pieejamību, tāpēc vēršas plašumā brīvpieejas žurnālu politika. No brīvpieejas žurnāliem ietekmīgāko 20 žurnālu skaitā ir Cultural Anthropology un HAU: Journal of Ethnographic Theory (kopš 2011. gada).

Fiziskajā jeb bioloģiskajā antropoloģijā ietekmīgākie žurnāli ir Journal of Human Evolution, American Journal of Physical Anthropology (kopš 1930. gada), American Journal of Human Biology (kopš 1989. gada).

Nozīmīgākie antropoloģijas pētniecības centri atrodas Lielbritānijā un ASV. Tie ir Kembridžas Universitāte (University of Cambridge), Londonas Universitāte (University of London), Mančestras Universitāte (University of Manchester), Hārvarda Universitāte (Harvard University), Stenforda Universitāte (Stanford University), Kalifornijas Universitāte Bērklijā (University of California, Berkeley), Kolumbijas Universitāte (Columbia University) Vašingtonā.